«Man nepatīk, ka arhitektūru vienmēr mēdz aplūkot it kā tukšumā, un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka mūsu centienus ļoti būtiski nosaka apstākļi, gadījums un daudz kas cits, kas tai brīdī notiek ekonomikā, politikā un citur.» Žurnāls Rīgas Laiks turpinot interviju sēriju ar pasaules arhitektiem šā gada septembra numurā publicēja Ulda Tīrona sarunu ar Remu Kolhāsu.
Rīgas Laiks: (Rāda ārā pa OMA Roterdamas biroja logu.) Kā iespējams uzcelt tik neglītas ēkas?
Rems Kolhāss: Patiesībā uzcelt neglītas ēkas ir ļoti vienkārši. Šīs ir ļoti lētas celtnes — holandieši nekad nav gribējuši tērēt naudu arhitektūrai. Un tādēļ tās ir neglītas. Bet ir arī otrs cēlonis — viņi tās būvē ļoti vientiesīgā, varētu teikt, gandrīz vai zinātniskā veidā, kā tas mēdz notikt komunistu zemēs un kā tas ir noticis arī Holandē. Un tad kādā brīdī viņi iedomājas, ka tās tomēr ir mazliet par raupju un derētu kaut kas mazliet smalkāks. Šīs te celtnes būvētas bez kādas intelektuālas piepūles, bez naudas, lai izveidotu kaut ko būtiski citu.
RL: Jūs esat teicis: jo ēkas neglītākas, jo sakarīgāka ir pilsēta. Ko tas nozīmē?
Kolhāss: Ikviena no ēkām ir viduvēja un pat neglīta, bet tās saplūst kādā lielākā veselumā, kā tas ir, piemēram, Roterdamas gadījumā — kas gan neizskatās sevišķi glezni vai iepriecinoši.
RL: Bet, ja mēs nerunājam par materiāliem, kas ēkas padara novecojušas un nepievilcīgas?
Kolhāss: Nu, tās izskatās vecas, jo būvētas no lētiem materiāliem un nav pienācīgi uzturētas.
RL: Skaidrs. Bet kāpēc tās izskatās tik garlaicīgas?
Kolhāss: Šeit nav detaļu, nav proporciju, nav smalkuma — daudz iemeslu, lai tās izskatītos neglīti. Detaļas, smalkums, materiāli.
RL: Bet arī tie debesskrāpji tur tālāk izskatās jau veci, neinteresanti.
Kolhāss: Tam ne vienmēr ir vieni un tie paši cēloņi. Daži no tiem izskatās neinteresanti tieši tādēļ, ka tie mēģina būt interesanti. Daži izskatās veci, jo mēģina izskatīties jauni. Dažas ēkas izskatās viduvējas, jo ir pārāk pretenciozas. Bet es jums piekrītu — šis nav sevišķi iedvesmojošs skats.
RL: Jūsu grāmatā S,M,L,XL vienā no «piezīmēm uz malām» teikts, ka pilsētā interesantākās mēdz būt tieši tās vietas, kur neviens nav centies uzcelt vai ierīkot kaut ko speciāli. Un ka pilsēta it kā pati grib būt pa savam… Vai pilsēta varētu kaut ko gribēt?
Kolhāss: Vai jūs runājat par pilsētu kā kādu kolektīvā gara izpausmi?
RL: Es nezinu.
Kolhāss: Piemēram, Holandē ir milzīga atšķirība starp Amsterdamu un Roterdamu, un tas nozīmē arī milzīgu atšķirību starp abu pilsētu ambīcijām; atšķirības ir arī potenciālā, naudas daudzumā, lai kaut ko īstenotu. Roterdamas noskaņojums ir tāds, ka cilvēki neraizējas vis par skaistumu, bet par efektivitāti, te valda zināma tieksme uz avantūrismu, zināms… varbūt ne smalkums, bet radošs gars.
RL: Tomēr kāpēc tās vietas, kur neviens neko nav izdomājis, pilsētā varētu būt interesantākās?
Kolhāss: Es domāju, ka, par spīti neglītumam vai tieši pateicoties tam, pilsēta neizvirza nekādas īpašas prasības. Tā neliek skatīties uz sevi kā uz brīnišķīgu, bet ir vienkārša pilsēta, kur dzīvot un strādāt.
RL: Labi, bet kādēļ tad jūs projektējat celtnes, kas drīzāk būtu saucamas par skaistām?
Kolhāss: Nu, būtu visai sarežģīti apzināti projektēt neglītas celtnes, lai gan uz to, ka gandrīz vai ikviena jauna celtne ir kaut kā īpaši ekstravaganta, mēs pavisam nesen esam sākuši atbildēt ar vienkāršākām ēkām, tādām, kurās izmantota zināma vienkāršība. Rīgā nē, bet citās vietās.
RL: Starp citu, atgriežoties pie pilsētas gribas — kā jums šķiet, ko sev varētu gribēt Rīga?
Kolhāss: Es to tik labi nepazīstu, bet gribētu teikt, ka sajūta, kuru es Rīgā uztveru, ir lepnums. Tādēļ domāju, ka viena lieta, ko tā grib, ir — būt par sevi lepnai.
RL: Lepnai — par ko?
Kolhāss: Es domāju, par to, ka tā ir pārdzīvojusi tik daudzas dažādas politiskas vētras un vardarbību, saglabājot prieku, smalkumu un veselumu. Domāju, to Rīgā sajūt ikviens.
RL: Jūs sakāt, ka projektējot ēku, jūs radāt tās stāstu. Kāds varētu būt jūsu stāsts par topošo Rīgas mūsdienu mākslas muzeju?
Kolhāss: Es neesmu pārliecināts, ka esmu ko tādu teicis, bet ikviena projekta sākuma posmā jūs atrodaties grūtībās, jo ideja vēl ir ļoti nenobriedusi un trausla un to vēl nav iespējams pārliecinoši izskaidrot. Un Rīgas muzejs nav izņēmums. Tā ir ideja, kas pretojas tendencei, bet reizē turpina to — piešķirt kādreizējām industriālajām celtnēm jaunu, lielākoties kultūras saturu, radot pat tādu kā vispārēju Eiropas industriālo kultūras celtņu stilu. Rīgā mēs nevis izmantojam vecās industriālās celtnes interjerus, bet saglabājam tās raksturu lielā telpā, tādējādi nepakļaujoties pašam celtnes raksturam.
RL: Jūsu grāmatās parasti viena daļa ir par OMA darbību, bet otra — par dažādiem notikumiem tajā pašā laikā pasaulē. Kāda ir saistība starp šīm abām grāmatu «līnijām»?
Kolhāss: Man nepatīk, ka arhitektūru vienmēr mēdz aplūkot it kā tukšumā, un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka mūsu centienus ļoti būtiski nosaka apstākļi, gadījums un daudz kas cits, kas tai brīdī notiek ekonomikā, politikā un citur. Tādēļ es vienkārši gribu atspoguļot šo paralēlumu. Un mani patiešām arī interesē šīs citas pasaules. Manuprāt, šī gandrīz vai žurnālistiskā interese par pasauli arhitektūrā ir noteicošā. Piemēram, būt Rīgā — tas nozīmē sastapties ar komunisma rēgu; strādājot Ermitāžā Sanktpēterburgā, mēs saskārāmies ne vien ar komunisma, bet arī carisma garu, ar naudas trūkumu… politiskā dimensija vispirms visu projektu padara dzīvāku, ka tā ietekmē arī mūs un mēs spējam labāk atrast nepieciešamo.
RL: Bet kas tieši jūs piesaista mūsdienu pasaulē? Jūs, piemēram, esat sastādījis grāmatu par iepirkšanos — vai tā arī jūs saista?
Kolhāss: Tā ir, teiksim tā, fundamentāla socioloģiska un politiska interese par pašreizējo brīdi. Ir skaidrs, ka mēs virzāmies cauri ļoti murgainam vai vismaz ļoti problemātiskam laikam. Un es tiecos atklāt arhitektūru, kas pieder šim laikam vai spēj arī iejaukties šajā laikā, vai arī radīt kaut ko ticamu. Te runa ir ne tik daudz par saistīšanu, vairāk par iepazīšanu un fiksēšanu. Un kad es sāku mācīt Hārvardā, es izdarīju statistisku analīzi un kļuva skaidrs, ka viena no stabilākajām substancēm pasaulē šodien ir iepirkšanās. Taču gandrīz trīsdesmit gadus nebija nekādu pētījumu par iepirkšanos, un faktiski oficiālā arhitektūra un iepirkšanās bija totāli šķirtas. Tad es sāku pētīt iepirkšanos, tās tehnikas, bet tas nenozīmē, ka es īpaši interesētos par iepirkšanos.
RL: Vai jums nav garlaicīgi visu laiku runāt par globalizāciju, tirgus ekonomiku, iepirkšanos, visām šīm muļķībām?
Kolhāss: Savā ziņā tas ir ļoti garlaicīgi, šīs «muļķības» pašas par sevi nav interesantas. Toties interesanti ir runāt par to, kā šīs muļķības un vērtības, kas rada šīs muļķības, rada vēl vairāk muļķību, kā tās rada arvien vairāk muļķību izglītībā, imigrācijā, arhitektūrā, kas kļūst arvien sliktāka un sliktāka.
RL: Ko jūs vispār domājat par mūsu laiku?
Kolhāss: Es nezinu. Es pirmo reizi tagad mēģinu rakstīt par vēsturi — varbūt tā būs atbilde. Vasaras es pavadu Grieķijā un Itālijā, lai lūkotos uz romiešu celtnēm… Es domāju, ka mūsu laiks ir gan šausmīgs, gan brīnišķīgs, un izskatās, ka tas virzās… ir tik daudz tāda, kas mani patiešām aizskar. Bet es negribu padoties.
RL: Vai jūs nevarētu komentēt izteikumu, ka laikmeta stils ir pats laikmets, bet laikmeta arhitektūras stils ir tas, kādu laikmets gribētu sevi ieraudzīt?
Kolhāss: Ne gluži, jo, manuprāt, tas paredz vairāk kontroles, nekā mums ir, un arī vairāk apziņas, nekā mums piemīt.
RL: Izskatās, ka arhitekts ir laika kalps.
Kolhāss: Ir tāds nepatīkams, taču arī interesants arhitektūras aspekts, ka arhitekts nevar uzņemties iniciatīvu, viņš vienmēr ir atkarīgs no kāda cita, kas to uzņemas, un tad arhitekts atsaucas. Apmēram pēc 15 gadu OMA darba mēs sajutām, ka šis nosacījums ļoti ierobežo, un paralēli radījām otru ofisu — AMO, kas spēj vairāk uzņemties iniciatīvu un būt noteicējs pār savu darbu.
Bet es domāju, ka kalpa stāvoklis ir interesants tajā ziņā, ka tas uztur jūsos pazemību, bez tam tas ir ļoti labs nosacījums prāta attīstībai. Jo mēs neesam noteicēji, mēs varam tikai palīdzēt noteikt, mēs varam mēģināt un ietekmēt. Tas ir nepārtrauktu sarunu process; tas nav nekas, kas būtu interesants pats par sevi, bet uztur jūs pazemības stāvoklī. Tā ir zināma pazemība un nepieciešamā ziņkārība.
RL: Tātad jūs kā persona lūkojaties pēc pazemības…
Kolhāss: Es ne tik daudz meklēju pazemību, bet tā man piemīt, un tādēļ man ir interesanti būt par arhitektu.
RL: Vai jūs varat piekrist apgalvojam, ka idejas arhitektūrā ir abstraktas, bet vienīgā stabilā lieta ir arhitekta mēģinājums atbildēt nāvei?
Kolhāss: Es pazīstu daudzus… teiksim tā: nāvei arhitektūrā ir milzīga nozīme. Liela daļa no konstruktīvisma patiešām nodarbojas ar nāvi un mauzolejiem, un sarkofāgiem, taču es pats vairāk interesējos par kaut ko tādu kā organizēta dzīve.
RL: Sakiet, vai jūs varat iedomāties projektēt māju pats sev?
Kolhāss: Nē, nē, nekādā gadījumā. Man nepieciešama atgriezeniska saite… Man nepieciešama komunikācija starp divām pusēm.
RL: Bet tā runā jūsu racionālā puse. Kā ir ar jūsu tumšo, instinktīvo pusi?
Kolhāss: Es vienīgi zinu, ka nekad to nedarītu. Bez šaubām, man ir divas puses vai vairāk, taču tās mani neinteresē.
RL: Bet kādēļ tad savā grāmatā jūs publicējat, piemēram, savu sapni?
Kolhāss: Tas ir vienkārši cits izskaidrojuma veids… lai parādītu, cik trausls ir process un cik…
RL: Ko jūs domājat par Ingmāru Bergmanu?
Kolhāss: Kādreiz es rakstīju scenārijus, tā ka bija periods, kad es redzēju gandrīz vai ikvienu filmu… Manuprāt viņa filmas ir neticamas un atstāj ļoti spēcīgu iespaidu. Ne tik daudz filmas, kā cīniņš ar reliģiskām problēmām, bet vēl vairāk — sekss un spriegums ap seksu. Šī tematika sešdesmitajos bija ļoti spēcīga.
RL: Es jums to pajautāju, jo jūs man atgādināt Bergmanu.
Kolhāss: Fiziski?
RL: Jā. Vai man vajadzētu domāt, ka jūs arī plosa viņa problēmas?
Kolhāss: Uz šo jautājumu es neatbildēšu.
RL: Vācu režisors Verners Hercogs filmēšanas laikā vienmēr centās izdarīt kaut ko tādu, lai filma notiktu, pat tīri fiziski. Varbūt arī jums kaut kas jāizdara, kad jūs strādājat pie projekta? Nu, varbūt jāiesit kādam vai jāpiedzeras?
Kolhāss: Arhitektūra ir kļuvusi pilnīgi neiespējami konservatīva un kļūst arvien konservatīvāka. Taču jāņem vērā, ka galvenie klienti ir privātie uzņēmēji, un viņi nepiedod. Ja viņi pamanītu, ka es esmu piedzēries, neviens pie manis vairs nenāktu. Smieklīgā veidā mēs esam spiesti uzvesties labāk un labāk, tā ka, iespējams, tas var izvērsties kādā drāmā vai šokējošā atrisinājumā. Mīsa van der Roes un Korbizjē paaudze vēl varēja atļauties šādas drāmas, bet mums tās vairs nav iespējamas.
RL: Bet kāda ir saistība starp jums kā arhitektu, kā personību, un projektu?
Kolhāss: Es ne… Es domāju, ka jums nevajadzētu arhitektūrā tik daudz meklēt sakarību starp personību un arhitektu, bet vairāk — intelektu, prātu. Jaunību es pavadīju Āzijā, un kopš tā laika jūtos ne tik daudz kā personība, bet kā prāts — un tā ir milzīga starpība.
RL: Vai tas nozīmē, ka jūs vairāk jūtaties kā domājoša būtne? Kā Dekarts?
Kolhāss: Es sevi nesalīdzinātu ar Dekartu, un varbūt Dekarts arī bija personība. Es vairāk jūtos kā neatkarīgs saprāts, kas tiecas saprast noteiktas parādības. Un spēja savienot šīs parādības ar intelektu liek virzīties uz priekšu. Savā ziņā es vairāk esmu žurnālists nekā personība.
Es nupat atgriezos no Londonas, kur 24 stundās mēs intervējām 62 cilvēkus. Es drīzāk mēģināju saprast, kāda ir Londona pati, nekā piespiest to atbilst mūsu priekšstatam. Un arī šeit es cilvēkiem nesaku, kas viņiem būtu darāms. Es diriģēju domāšanas procesu.
RL: Vai tas nenozīmē, ka jūs vairāk interesējaties par ēkām, nekā par cilvēkiem?
Kolhāss: Es ļoti interesējos arī par cilvēkiem.
RL: Jā, bet ēkas ir, varētu teikt, tīrs intelekts, bet cilvēki nav caurskatāmi.
Kolhāss: Jā, bet, piemēram, lai uzbūvētu vienu celtni, arhitektam jādiriģē orķestris, kas sastāv no, teiksim, 2000 vai 3000 cilvēkiem. Viņam jāpārliecina politiskie līderi, jāpārliecina ietekmīgi cilvēki… No vienas puses, viņa darbam ir abstraktas, gandrīz zinātniskas kvalitātes, bet, no otras, milzīgs pārliecināšanas spēks, būtiskos brīžos savienojot gan autoritāti, gan pazemību.
Bet ko jūs mēģināt darīt? Vai jūs mēģināt aizrakties līdz saknei, vai arī izteikt neapmierinātību ar pretrunām manās atbildēs?
RL: Es pazemīgi mēģinu saprast, bet, tā kā es neesmu arhitekts, es daudz ko nesaprotu. Es nesaprotu, piemēram, kā ir iespējams uzbūvēt kaut ko jaunu? Jo ir taču tikai tās formas, kādas ir…
Kolhāss: Vai es drīkstu mēģināt paskaidrot?
RL: Es jūs ļoti lūdzu.
Kolhāss: Es parādīšu divus veidus, kā to izdarīt. Viens ir pilnīgi lineārs un savā ziņā garlaicīgs. Un otrs ir pilnīgi pretējs.
Tā, tātad kāds vēlas celt bibliotēku un saka, ka grib to un to, un tā tālāk. Bet šis «kāds» negrib rīkot konkursu, tādējādi mums ir klients un padome, un mēs ar tiem diskutējam. Tā, vispirms mēs aplūkojam bibliotēkas un… Jūs zināt, ka bibliotēkas sastāv no grāmatām un publiskās telpas, un viena no galvenajām bibliotēku problēmām ir tā, ka grāmatu apjoms pieaug, bet publiskā telpa tiek arvien vairāk saspiesta. Un jums tagad ir jāatrod veids, lai grāmatas paliktu savās vietās vai tiktu sablīvētas — bet ne uz publiskās telpas rēķina. Un šeit ir iespējams saprātīgs, racionāls solis. Paskatoties uz bibliotēkas uzbūvi, mēs redzam, ka tajā ir daudzas dažādas daļas, bet grāmatām patiesībā ir atvēlēta tikai maza daļa: patiesībā bibliotēkām ir sakars ar daudz par ko citu, ne tikai ar grāmatām. Mēs paskatāmies uz šīm daļām un noskaidrojam, kuras no tām ir nemainīgas, un kuras, kā mums šķiet, varētu mainīties. Tā, piemēram, ar mašīnu stāvvietu visdrīzāk tuvākajā nākotnē nekas nenotiks. Daļa, kas atvēlēta bērniem, varētu mainīties. Tā mēs atšķiram divus stabiņus — viss, kas atrodas pa labi, būs stabils, nemainīgs, viss, kas pa kreisi — nestabils un neskaidrs. Tad mēs paņemam šīs nemainīgās lietas — teiksim, kā tādas kastītes — un sakraujam vienā grēdā, bet pa starpām ievietojam visas mainīgās daļas tā, ka tās ļoti viegli var izmainīt vai nomainīt. Tiktāl tas ir pilnīgi racionāls process, nekādas iztēles. Tagad mēs palūkojamies uz pilsētu un, teiksim, šeit ir kalns, šeit ir osta, šeit ir tas, un — tagad mums jāizvieto šīs kastes, lai katra no tām izskatītos dažādi. Šī viena izskatīsies kā kalns, šī atbildīs kaut kam citam, tā — vēl kaut kam citam. Un tad mēs tās visas savienojam. Tādējādi šeit ir ļoti maz jaunievedumu, tie ir pakāpeniski soļi, un tiem spēj sekot ikviens, un tiem ikvienam ir jāseko, jo mēs esam to izskaidrojuši gan padomei, gan Boeng direktoram, gan Microsoft direktoram, gan citiem. Un tālāk — Sietla ir zemestrīču zona un viņiem nav daudz naudas, jo tā ir municipalitātes ēka, tāpēc mums jāatrod struktūra, kas ir arī «celtnes āda» un tad mēs ietinam to šādā tehniskā lietā, un tad… tā jau ir ēka.
Bet tagad — pavisam citādāka loģika. Šeit mēs projektējam māju ģimenei Holandē, un vīrs atnāk un saka: vispār, man nepatīk mani ģimenes locekļi. Es gribu māju, bet tādu, kur katram būtu sava vieta, un mēs sanāktu kopā tikai tad, kad tas būtu nepieciešams. Un vēl viņš saka, ka viņam ir pilnīga nekārtības fobija, tā ka viņam vajadzīga papildus telpa noliktavai. Un mēs uztaisām tādu uzmetumu un sakām, ka viss šis te ir telpa noliktavai un viņam nekad nebūs nekārtība. Tad mēs «izrokam» tajā noliktavā istabu katram ģimenes loceklim — teiksim, šī būs ala sievai, šī — ala bērniem, un tad būs tāds kā tunelis, kas to visu savienos un ko viņi izmantos, lai sanāktu kopā. Tiktāl itin racionāli.
Tagad. Es aizbraucu uz Nigēriju, un tur uz mani atstāj lielu iespaidu tas, kā nigērieši reaģē — viņi reaģē zibenīgi, tur nav laika domāt un tas prasa ārkārtīgi spēcīgu intelektu, lai nevilcinātos. Āfrikā vispār ir tendence visam ātri izzust, tikko mēģini to kaut kā satvert. Tātad, ģimenes mājas pasūtītājam projekts patiešām iepatīkas, bet ik reizi pēc jaunas prezentācijas viņš mums sūta faksu, prasot, vai mēs nevarētu paredzēt tur viņa kamīnu, vai mēs nevarētu tur to un to… Vienmēr bija kāda problēma, un viņa ķermeņa valoda kaut kā mani nepārliecināja, ka mēs to projektu varēsim pabeigt. Es atgriezos Nigērijā. Mums bija jāpiedalās konkursā par jaunas koncertzāles projektēšanu, un tur ar mani notika tāda kā nigērieša apgaismība: mums jāņem šīs ģimenes mājas projekts, tas jāpalielina un tad tā kļūs par koncertzāli. Un tā mēs arī izdarījām, bet «tunelis» kļuva par ideālu zāli, jo tajā bija izcila akustika. Lūk, šis stāsts ir pavisam savādāks, tas bija tāds kā intuitīvs iztēles lēciens.
RL: Vai jūs varētu teikt, ka arhitekts projektējot atgriežas pie ideālas formas?
Kolhāss: Patlaban tikai daži arhitekti darbojas ap ideālu formu. Manuprāt, vārds «ideāls» ir, iespējams, vien no šausminošākajiem vārdiem vispār, un tikai daži no mums spēj iztēloties jel kādu saistību ar to.
RL: Bet, ja nemaldos, jūs izteicāties, ka jūsu jaunais Ķīnas TV tornis Pekinā, iespējams, būs pilnīgi brīnišķīgs, perfekta celtne. Tas jau arī kaut kā ir saistīts ar ideālu.
Kolhāss: Es tā teicu? Es personiski domāju, ka tā ir ļoti brīnišķīga celtne, taču ne ideāls. Tā nav simetriska, un tai vispār nepiemīt tās kvalitātes, kādas varētu attiecināt uz ideālu formu filozofijā. Manuprāt, filzofijai bija sava loma postmodernismā, bet patlaban mēs esam tādā periodā, kad mums iztēlei jāuzticas vairāk, tādēļ problēma patiešām ir tieši pārliecībā — kā iedvest pārliecību un kā būt pārliecinātam, ka tas, ko darāt, ir kaut kas neparasts, un ka tas ir īstenojams tieši šādi.
RL: Vai šis Ķīnas tornis patiešām ir savdabīga atbilde sagrautajiem Dvīņu torņiem?
Kolhāss: Es neesmu teicis, ka tā ir atbilde, bet tā gadījās, ka mēs bijā uzaicināti vienlaikus piedalīties gan konkursā par apbūvi Dvīņu torņu vietā, gan konkursā par Ķīnas TV ēku. Mēs izvēlējāmies Pekinu, jo mums nešķita, ka «Nulles vietā» (Ground Zero) tuvākajos desmit gados nav iespējams uzbūvēt jel ko jēdzīgu.
RL: Tātad, tas bija tīri praktisks lēmums
Kolhāss: Tas bija praktisks, bet arī politisks lēmums Šobrīd manas simpātijas nav Amerikas režīma pusē. Man nešķiet, ka Amerikas pienesums pasaulē patlaban ir pozitīvs.
RL: Bet Ķīnas — ir?
Kolhāss: Es domāju, ka Ķīnai ir vairāk… jāpalīdz noteikt, kāda tā varētu būt. Es zinu, Rīgā ir lielas simpātijas pret Ameriku, es zinu…
RL: Varbūt tas kaut kā saistās ar to, ka jums patīk staļinisma arhitektūra?
Kolhāss: Man nevis patīk staļinisma arhitektūra, bet es par to interesējos. Mums jābūt ļoti uzmanīgiem, jo… manuprāt, jūsu jautājums ir mazliet… Man nepatīk staļinisma arhitektūra, bet tai noteikti ir savas kvalitātes, un es tās patiešām mēģinu saprast. Tas, ka es izvēlējos kļūt par arhitektu, bez šaubām ir saistīts ar konstruktīvistiem, ar to revolucionāro apvērsumu, ka arhitekts bija kaut kas līdzīgs scenāristam. Un tam es esmu veltījis ļoti daudz laika.
Sešdesmitajos gados es biju Krievijā, Sibīrijā un citur, lai pa īstam saprastu to pasauli, un es sapratu, piemēram, ka mans varonis Ivans Leonidovs bija īsts avangardists, brīnišķīgs cilvēks, brīnišķīgs divdesmito, trīsdesmito gadu arhitekts, kas projektēja mājas Krimā, un tas bija ne vien politisks pasūtījums, bet arī klasiskās arhitektūras atklāšana, dekoratīvisma atklāšana, ko daļēji iedvesmoja Krimas ainava, kas atrodas kaut kādā perfektā vecumā, kad viss ir ļoti, ļoti smalks… Jūs, protams, varat teikt, ka tā ir staļinisma arhitektūra un tādēļ tā ir slikta…
RL: Nē, kādēļ slikta? Man tā pat patīk. Īpaši tās daudzstāvu tortes Maskavā.
Kolhāss: Jā, tortēm patiešām ir savas kvalitātes, bet īpaši zīmīgs ir metro. Ja jūs domājat par publisko telpu, tās jēgu, tad Maskavas metro — tā ir neticama sistēma.
RL: Bet šī stila celtnes — tās tomēr vienmēr izstaroja varu, pārspēku, kuras priekšā sajūties neomulīgi.
Kolhāss: Ja es būtu bijis padomju pilsonis, es arī, iespējams, nejustos omulīgi, tās uzlūkojot, bet tagad mēs uz tām varam paskatīties no zināmas perspektīvas.
RL: Bet tas «ļoti brīnišķīgais» Pekinas tornis, iespējams, kļūs par komunistu valsts ikonu.
Kolhāss: Protams, tādas briesmas pastāv. Bet, manuprāt — bet tas ir tikai paredzējums —, bet, manuprāt… Divu nometņu cīņa ir galā, un tagad iestājies pastāvīgas piemērošanās, pieregulēšanās un izmaiņu periods. Un, piemēram, Ķīnas centrālajai televīzijai ir visu diennakti raidošs kanāls angļu valodā, un, ja jūs tajā palūkojaties ziņas, tad tās ir lielākoties godīgākas, jo tas būtu muļķīgi — izmantot to kā propagandas vai melu kanālu. Tā ka notiek nolīdzināšanās, bet ja es, piemēram, paskatos CNN ziņas Amerikā par Vidējiem Austrumiem un salīdzinu tās ar ķīniešu ziņām angļu valodā, tad es labi redzu, kurš no ziņu avotiem ir uzticamāks. Tā ka Ķīna, manuprāt, meklē savu ceļu un līdzsvaru, un ceru, ka mūsu celtne palīdzēs turienes mediju internacionalizēšanā.
RL: Jūs rakstījāt, ka ikviena arhitekta «netīrais noslēpums» ir kaislība padarīt pasauli labāku. Vai tas nozīmē, ka jūs zināt, ko tas nozīmē — labāka pasaule?
Kolhāss: Es domāju, ka «labāka» pašreiz nozīmē ikvienā vietā kaut ko citu. Vairs nav vienas tādas lietas, kas visus padarīs laimīgus.
RL: Vai jūs uzskatāt, ka domāšana par arhitektūru ir arhitektūras daļa?
Kolhāss: Es esmu ļoti skeptiski noskaņots par arhitektūru. Pašreizējā izglītība arhitektūrā, manuprāt, balstās uz vērtībām, kas ir trīs tūkstošus gadus vecas un kam nav nekāda sakara vai pielietojuma mūsdienās. Bet ieraugot kādā projektā kaut ko saplacinātu, gandrīz kā plakanu līkni — kā beigtas smadzenes, es nodomāju, ka arhitektūra ir kļuvusi arī interesantāka, jo tā var plaši kombinēt mūsdienu tehnoloģijas, izsmalcināto inženierzinātni un vecās neveiksmes. Un tā es pieņemu, ka arhitektūra — varbūt tā ir sagadīšanās vai arī es tagad runāju atskatoties — ir kļuvusi par vienu no retajām teritorijām, kurās iespējams vienlaikus plašs diapazons un dziļums. Lielākajā daļā profesiju šāda iespēja ir pilnīgi zudusi.
RL: Vai šis ir īstais laiks arhitektūrai?
Kolhāss: Nē, nevis arhitektūrai, bet arhitektoniskai domāšanai. Teiksim, nav «īstās» arhitektūras, pavisam noteikti — nav, bet arhitektoniska domāšana ir «īstā» šim laikam.
RL: Pirms šāda veida intervijām, es parasti piezvanu savam draugam uz Londonu — viņš ir vecs budisma profesors — un prasu, ko es varētu tādu pajautāt. Un jūsu gadījumā viņš teica: «Pajautājiet viņam, priekš kam, Dieva dēļ, vajadzīgi arhitekti?» Vai jūs saprotat, ko viņš domāja ar šādu jautājumu?
Kolhāss: Es to saprotu itin labi. Pasaule lieliski varētu iztikt gan bez arhitektūras, gan bez arhitektiem. Bet es domāju, ka nav svarīgi, cik vāja, tomēr vēl joprojām ir cerība pēc zināma cēluma. No otras puses, es domāju, ka šodienas situācijā, kad arvien vairāk pilsētas kļūst pilnīgi virtuālas, ir ļoti svarīgi, ka ir veids, kā cilvēkus saturēt kopā.
RL: Sirsnīgs paldies jums par šo interviju.
