Par LAS diskusiju kluba trešās sanāksmes tēmu kļuva Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības plāns, kas ir spēkā jau gadu un šobrīd atkārtoti atvērts izmaiņu veikšanai. Katram, kas projektējis plāna ietekmes zonā, jau ir kāds stāsts par sarežģītajiem noteikumiem un daudzkrāsainajām kartēm. Arhitekti līdz šim minēto dokumentu kopīgi nebija izvērtējuši.
Vispirms jāprecizē, par kuru plānu ir runa — diskusijā minētais Rīgas vēsturiskā centra (RVC) saglabāšanas un attīstības plāns kopš 2005.gada nogales oficiāli tiek dēvēts par Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojumu, līdz ar to arī novērsti jebkādi iebildumi pret formulējumu «saglabāt un attīstīt». Lielākā daļa diskusijā izskanējušo komentāru tika veltīti plānojuma sastāvā esošajiem teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem un grafiskajai daļai.
Diskusijā izteikto kritiku var iedalīt vairākās grupās:
-
iebildumi pret plānojuma koncepciju
Autoriem (I.Staša, P.Blūms, A.Kušķis, R.Bula, P.Strancis, V.Štrams) tiek pārmesta nepareizā pieeja kultūrvēsturiskajam mantojumam — status quo saglabāšana, kas nesakrīt ar citu ekspertu viedokli — pēctecīgi izmantot un attīstīt esošos apbūves principus, integrēt tos šodienas pilsētbūvnieciskajā situācijā. Plānojuma zaļo zonu sistēma ir sadrumstalota un vāja, maz uzmanības veltīts RVC aerācijai, savukārt pārspīlētas ir insolācijas prasības. Jau agrāk kā problēma minēta arī dažādā detalizācijas pakāpe — transports risināts vispārīgi, bet apbūve — līdz katrai fasādei, apzaļumojums — līdz atsevišķiem kokiem.
Priekšlikums — pieaicināt ekspertus, kas izvērtētu RVC apbūvi pēc objektīviem parametriem, darba grupai izstrādāt jaunu plānojuma koncepciju, izmantojot pēctecības un vides harmoniskas attīstības principu. Kā labi piemēri tiek minēti Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas 2002.gadā izstrādātā Vīzija 2020 — Rīgas vēsturiskā centra aizsardzība un attīstība, kurai diemžēl nav nekāda oficiāla statusa, kā arī agrākie joslveida Rīgas apbūves noteikumi, kas definēja atšķirīgus nosacījumus Vecrīgai, bulvāru lokam un priekšpilsētām, nevis sīkām apbūves grupām. -
nesakritības dažādu normatīvo aktu starpā
Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi vairākos punktos ir pretrunā Ministru Kabineta noteikumiem Nr.127 Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumi, kā arī Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likumam. Atšķirības lielākoties skar atļautā apbūves augstuma jautājumus, radot apjukumu un labvēlīgus apstākļus dažādām interpretācijām un strīdiem.
-
iebildumi pret detaļām
Nesaprotami ir vairāki RVC plāna autoru ieviestie termini, piemēram, «autentiska apbūves fronte». Bieži vien neizpildāmi ir atļautā apbūves augstuma un pagalma izmēru nosacījumi, nav skaidra pamatojuma daudziem plānā iestrādātajiem priekšlikumiem konkrētās vietās, piemēram, jaunveidojamām pasāžām, gājēju ceļiem. Nav formulēti izmantotie principi — kādos gadījumos īpaši noteikumi piemēroti atsevišķām ēkām, cik šādu vērtīgu ēku definē īpašu apbūves teritoriju.
-
tehniskas nepilnības
RVC plānojuma tekstuālie un grafiskie materiāli nav ērti ikdienas lietošanā — tika izteikts priekšlikums lielās kartes sadalīt fragmentos, lai atvieglotu to aplūkošanu monitorā. Tāpat arī nepieciešams likvidēt virkni neprecizitāšu — nesakritību starp dažādajiem plāniem.
Ideālā gadījumā Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojums būtu jāizstrādā no jauna, veidojot citu darba grupu, kuras piedāvātā koncepcija tiktu iepriekš akceptēta LAS, taču skaidrs, ka jau ir iztērēts pārāk daudz laika un līdzekļu, lai procesu atkārtotu. Tomēr — ja tāda iespēja būtu — ko mēs būtu gatavi atzīt par pietiekami kompetentiem autoriem, pieņemot arī viņu neizbēgami subjektīvo skatījumu? Kuru kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzības metodiku izvēlētos? Kādu vides kvalitāti šim plānojumam būtu jānodrošina?
Par RVC attīstības jautājumiem interesējas vien neliels profesionāļu loks, par to liecina diskusijas dalībnieku skaits, arhitektu klātbūtne sabiedrisko apspriešanu sapulcēs, vienmēr vienu un to pašu taisnības cīnītāju sniegtie vērtējumi un priekšlikumi. Nespēja skatīties plašāk piemīt ne tikai RVC plānojuma autoriem, bet arī to paveiktā darba kritizētājiem. Dalīšanās ar kolēģiem savās personīgajās sirdssāpēs ir dziedējoša, taču būtībā atvieglo šādu nekvalitatīvu plānu sekmīgu apstiprināšanu.
Iespējams, līdz šim arhitekti nav pielikuši pietiekami lielas pūles, lai ietekmētu Rīgas teritorijas plānojumu izstrādi. Vai diskusiju klubs novedīs pie kādām izmaiņām? Vajadzīga līdzdalība, reakcija, idejas. Šīs tēmas turpinājums diskusiju klubā sekos nākammēnes.
