Turpinot
žurnāla Latvijas Būvniecība sēriju,
kurā Ilze Martinsone pievēršas tehnoloģiskiem pavērsieniem Latvijas arhitektūras
20. gadsimta vēsturē, — stāsts par Salaspils memoriāla tapšanu.
Iespējams, uz
daļu sabiedrības, kas savulaik pārbarota ar padomju ideoloģiju, projekta
autoriem 1970. gadā piešķirtā PSKP CK un PSRS Ministru padomes Ļeņina
prēmija psiholoģiski iedarbojas pretējā virzienā — kā mīnusa zīme. Nacisma
upuru piemiņai veltītā memoriālā ansambļa Salaspilī kulūrvēsturiskā nozīme un mākslinieciskā
kvalitāte mūsdienās netiek apšaubīta: bijušās koncentrācijas nometnes vietā
izveidotais memoriāls iekļauts Latvijas kultūras kanonā.
Salaspils memoriālais
ansamblis tika atklāts 1967. gada 31. oktobrī ar padomju laikam
raksturīgu svinīgo mītiņu, klātesot partijas un valdības virsotnēm un starptautiska
līmeņa miera cīnītājiem[1]. Taču kā notikums šis komplekss tika gaidīts vēl
pirms tā pabeigšanas — tas bija pirmais lielais memoriālais ansamblis
pēckara laikā, par kura īstenošanu idejas bija radušās jau piecdesmito gadu
otrajā pusē [2].
Interesanti,
ka līdz ar visu sajūsmu par neredzētā vēriena ansambļa — tā apjoms aizņem
25 hektārus — mākslas, arhitektūras un ainavas sintēzes spēku tā
laika publiskie apskatnieki tomēr atļāvās arī pa kādai kritiskai piezīmei,
piemēram, «mākslinieciski nenobriedis», epitetu gan attiecinot tikai uz detaļām
[3]. Konkurss Salaspils memoriālajam ansamblim tika sarīkots 1959. gadā,
pirmo vietu nepiešķirot, taču no pavisam 24 iesniegtajiem pieteikumiem prēmējot
vairākus autoru kolektīvus. Iznākumā darba grupa tika komplektēta no dažādu konkursam
pieteikto projektu autoriem (procesu personīgi pārraudzīja toreizējais kultūras
ministrs Voldemārs Kalpiņš, vadība nodrošinājās raksturīgi padomju laikam, autoru
kolektīvu papildinot ar pieredzējušākiem meistariem, kas konkursā vispār nebija
piedalījušies [4]), un mākslinieciskajā risinājumā izmantotas vairāku projektu
idejas.
Analizējot
Salaspils memoriāla tapšanu, tā autori vēl padomju laikā atļāvās atsaukties uz
vietējām tradīcijām un Brāļu kapu ietekmi [5]. Projekta galīgo variantu
izveidoja ahitekti Gunārs Asaris, Ivars Strautmanis, Oļģerts Ostenbergs, Oļegs
Zakamennijs, tēlnieki Ļevs Bukovskis, Oļegs Skarainis, Jānis Zariņš. Inženiertehnisko
projektu izstrādāja Latgiprogorstroj
(Pilsētprojekts) inženieri (šo
organizāciju pārstāvēja arī arhitekts Zakamennijs), galvenā inženiera
pienākumus uzņemoties K. Šķerbelim.
Latvijas
kontekstā memoriāls ir īpašs ne tikai ar vērienu un ainaviskajām kvalitātēm,
saglabājot bijušās nometnes topogrāfisko struktūru un ieslodzīto stādīto priežu
rindu, bet arī ar izmantoto materiālu. Sākotnējās ieceres memoriāla skulptūras paredzēja
veidot granītā, bet pēcāk izvēle apstājās pie mērogiem un varmācības tēmai
asociatīvi atbilstošā veidņu betona — to par iecienītu materiālu pēckara
modernismā bija padarījuši francūži: Lekorbizjē un brutālisti. Jau pati
kompleksa projektēšana, kas esot norisinājusies asos radošos strīdos, īpaši
starp vēlāk pieaicinātajiem tēlniekiem un konkursā uzvarējušajiem arhitektiem,
kuri esot pastāvējuši uz lielāku tēlu vispārinājumu, bija gara un komplicēta,
tāpat kā tā īstenošana — skaidrs, ka tāda veida betonēšanas darbos Latvijas
speciālistiem nācās krāt pieredzi procesa laikā.
Būvdarbi
tika sākti 1963. gada pavasarī, tos veica LPSR Autotransporta ministrijas
4. ceļu būves celtniecības trests G. Šauriņa un Z. Dobļa vadībā.
Arhitekti atceras, kā paši ņēmuši rokās betona virsmu apstrādei domātos
vibratorus, lai pierādītu, ka šādu formu lējumus iespējams izgatavot
kvalitatīvi — celtniekus biedējušas iespējamās kavernas betona masā [6].
Betonēšanas darbi tika veikti nonstopā 24 stundas diennaktī, un skaidrs,
ka bez kļūmēm neiztika – noņemot koka veidnes, atklājās izdrupumi, no
kuriem varēja izvairīties, veidojot mazliet atšķirīgu veidņu formu; laika zobs
sīkās neveiklības jau ir sapludinājis.
Viena no
emocionāli un fiziski iespaidīgākajām ansambļa daļām ir masīvā ieejas siena ar
iekšpusē izveidotu galeriju Dzīvības un
nāves robeža — vairāk nekā 100 m gara un 12 m augsta
inženiertehniska būve, kura balstīta uz diviem — viena kustīga un otra
nekustīga — balstiem. Tās laidums ir 47 m, bet abi gali ir konsoles,
no kuriem garākā sasniedz 25 m; konstrukcijas armēšanai izmantots leģēts
tērauds. Sienas betonēšanas darbi prasīja 1400 kubikmetrus tolaik augstās
kvalitātes 300. markas betona, 114 stundas nepārtraukta triju maiņu darba,
vienaikus izgatavojot veidnes un sienot armatūru – vienā maiņā strādāja
aptuveni 80 cilvēki [7].
Ansambli
vienojošajam izteiksmes līdzeklim betonam tika meklētas optiski atšķirīgas
virsmas – septiņām skulptūru grupām (Pazemotā,
Nesalauztais, Māte u.c.) tika izmantoti vidēji 50 kubikmetri tā paša
betona ar citu, rupju oļu struktūru, kas uzsvērti atšķiras no sienas veidņu
dēļu faktūras, milzīgās ceremoniju laukuma plātnes ar atsegto šķembu virsmu
veido kontrastu gludajām, rūpnieciski izgatavotajām plāksnēm gājēju celiņos, betons
savukārt kontrastē ar ansamblī izmantotajām melnā metāla kaluma detaļām.
Vērtējot
Salaspils ansambli ar laika distanci, ir saprotams, ka betons tobrīd bija sava
veida modes materiāls, tomēr tieši tas ir izrādījies par vienu no svarīgākajiem
elementiem, kas ļāvis īstenot kompleksu esošajā mērogā un emocionālajā spēkā —
betona jauda nepieļauj ne nīkulīgumu, ne manierīgumu. Latvijas praksē jau labu
laiku vērojama betona iespēju atdzimšana, piemēram, Latvijas arhitektūras gada
skatē prēmētajā privātmājā Siguldā (Projektēšanas
birojs ARHIS, 2005) vai Latvijas Mākslas akadēmijas jaunās piebūves pandusā
(SZK un partneri, 2012), kuru
profesionāli novērtējuši gan būvnieki, gan arhitekti. Bet par Salaspils
kompleksu — kultūras kanona statuss nepiešķir materiālu labumu objekta
uzturēšanai, taču morālu pienākumu gan.
————————————————————————————————————
[1] Strautmanis I.,
Asaris G. Padomju Latvijas memoriālie ansambļi.//R., Zinātne, 1986, 51. lpp.
[2] Vasiļjevs J. Soļi mūžībā.//Māksla, 1967, Nr. 4, 19. lpp.
[3] Vasiļjevs J. Soļi mūžībā.//Māksla, 1967, Nr. 4, 21. lpp.
[4] No autores sarunas ar Gunāru Asari un Ivaru Strautmani 2013. gada
23. oktobrī.
[5] Strautmanis, Buka, Krastiņš, Asaris „Arhitektura Sovetskoj Latviji”.//Moskva,
1987, 150. lpp.
[6] Turpat.
[7] Asaris G. Par Salaspils monumentu.//Zinātne un Tehnika, 1970, Nr. 11,
22. lpp.
