Kā pilsētas daļas deģenerācijas sakni vērst reģenerācijas un transformācijas asnā? Vai pretstats un divu kultūru cīņa var kļūt par tramplīnu jaunu, unikālu telpu veidošanā? Kā vienas telpas radīšanā izmantot otras atmiņu? Atbild jaunā Igaunijas Nacionālā muzeja uzvarētāja projekta autori.
Mežu, lauku un ezera ieskautā Igaunijas kultūras galvaspilsētas Tartu nomale, kuras ainava nemaz nelīdzinās pašai kanāla pārdalītajai pilsētai, ir jaunā Igaunijas Nacionāla muzeja novietne. Igauņu nacionālās identitātes simbolikas atjaunošanai un krāšanai izvēlēta tika veca vācu muižniecības ēka. Identitātes, kas savu svaru gūs spējā mijiedarboties ar «citām» kultūrām.
Caurums peizāžā, liela platība pārveidotas zemes, kas ved nezināmās tālēs, ir intriģējoša vieta, kas tikai plānā nolasāma kā kara lidlauks. Tas ir elements, kas apliecina ilgo cīņu pret okupāciju, varenu vēsturisku būvi, telpas strēmeli, kuras fizikalitātei jau ir kulturāla nozīme. Šī atmiņu ainava ir unikāls pilsētniecisks elements, ko nevar ignorēt, atjaunojot «mūsu» atmiņu/pieredzi par pilsētvidi. Mēs tajā redzam lielu telpisku un pilsētniecisku potenciālu.
Jaunā Igaunijas Nacionālā muzeja ēka būvēta uz pašas vēsturiskā konteksta, tā asimilē vietas leģendu — jumts aizvietos agrākā lidlauka platformu. Dažādos pilsētvides mērogos jaunais muzejs spēlēs pastāvēšanas/izzušanas spēli. No «normālas» pilsētas ielas (Vahti) puses tas šķiet kā blakus pagrabu pagarinājums — muzejs atklājas kā liela nojume, kas pārsedz publisko telpu. Divas sakrustotas plaknes iezīmē ieeju muzejā. Tur jumts pēkšņi izgaist un iestājas klusums —paveras skats pāri ezeram. Šis pagrieziens, kur koku faktūra kļūst par muzeja daļu, iezīmē pārejas punktu mūsu apziņā.
Izstāžu telpas ir izvietotas divos atsevišķos, taču savienotos blokos. Patstāvīgā ekspozīcija atrodas starp diviem apjomiem — noliktavām un darbnīcām labajā un muzeja biroju kreisajā pusē, aktuālā izstāde, nojaucot robežas ar ārpusi, atveras pret mežaino ainavu ziemeļaustrumos.
Muzeja izzināšanas linearitāte turpinās arī uz tā jumta, kas transformējas bezgalīgā mākslas laukā, atjaunojot muzeja nozīmi un robežas. Tā «gals» ir vieta publiskām funkcijām — kafejnīcai, auditorijām, darbnīcām, kas iestiepj muzeju atmiņu laukā. Muzeju, kas ir kā tilts starp vēstures pārbūvi un turpinājumu.
Projektā ievērtēts 73 metrus platais un 1 kilometru garais esošais lidlauks. Platforma ir pārvērsta muzejā. Platforma pārvērsta muzejā. Ainavu sadalošās platformas telpiskā kvalitāte un proporcijas ļauj tai regulējoši ietekmēt apkārtni. Uz austrumiem no muzeja paredzam viesnīcu un maza mēroga komercapbūvi. Ziemeļaustrumos — kultūras un izglītības celtnes. Teritoriju tieši blakus muzejam saglabājam kā zaļo zonu. Mūsu projektu veido vide. Mēs — arhitekti nonākuši aci pret aci ar šo utopisko telpu, tikai provocējam situācijas. Mūsu projektēšanas instrumenti arvien ir neziņa un šaubas.
