ASV pieredze Rīgai

Kā A4D iepriekš rakstīja, vairākas Rīgas domes amatpersonas oktobrī devās braucienā pa piecām ASV pilsētām, «lai pārņemtu pieredzi arhitektūras, ostu menedžmenta, tūrisma un kultūras attīstības jomā». Viens no delegācijas dalībniekiem — Rīgas pilsētas arhitekts Jānis Dripe — labprāt piekrita padalīties ceļojumā gūtajā pieredzē.

Jānis Dripe: Vizītei bija izteikts darba raksturs, ko noteikti vērtēju pozitīvi: mūs sagaidīja nevis pilsētu mēri, bet gan cilvēki, kas ikdienā nodarbojas ar plānošanu, līdz ar to bija mazāk formalitāšu. Studējām pilsētvidi, pilsētu spēju sevi pozicionēt pasaulei caur kultūras iestādēm, kultūras tūrismu, arhitektūras pieminekļu aizsardzību, jaunu centru veidošanos pilsētās.

Tā kā šobrīd Rīgā strādājam ar Daugavas kreisā krasta siluetu, bija vērtīgi iepazīties ar ASV pilsētplānotāju pieredzi šajā jautājumā. Brauciena galvenā tēma tomēr bija dažādi kultūras centri ASV lielajās pilsētās — redzēt, kā tie funkcionē, ko tie dod pilsētai. Delegācijas dalībniekos nostiprinājās pārliecība, ka bez nacionālās bibliotēkas, akustiskās koncertzāles un laikmetīgās mākslas muzeja Rīga nevar sevi uzskatīt par Baltijas reģiona metropoli.

Bostona

Bostonas centrā cieši blakus atrodas zemā vēsturiskā apbūve un augstceltnes. Bostonas pilsētplānotāju nostādnes attiecībā uz veco un jauno, gājējiem un transportu ir ļoti tuvas mūsu pārliecībai — respektējot visu vēsturisko, tomēr nelikt šķēršļus šodienas izteiksmei un pilsētas ambīciju apliecinājumam, kas, acīmredzot, ir vertikāls. Daugavas kreisais krasts, jo sevišķi Ķīpsalas dienvidu gals, arī ir šādu pozitīvu ambīciju izpausme.

Bostonu uzskata par vienīgo gājējam piemēroto pilsētu ASV, protams, tas attiecas tikai uz Bostonas centra daļu. Lai izveidotu centram pieguļošo transporta loku, stāvvietas, savienojumus ar centrālo dzelzceļa staciju un lidostu, ieguldīti 30 miljardi dolāru. Autobraucējam, nonākot šajā lokā, ir iespēja ērti novietot automašīnu, un tālākajā ielu tīklā mašīna vairs nav vajadzīga. Ir radīti atbilstoši fiziskie apstākļi, un veikta izglītošanas kampaņa.

Arī Rīgā ir iespēja tādu situāciju realizēt, ja izveidojam Austrumu un Rietumu maģistrāles, un Ziemeļu šķērsojumu. Šis ir pārliecināšanas un audzināšanas jautājums. Jāpārlauž sajūta, ka esmu ticis pie mašīnas un tagad visur piebraukšu. Mums jādod iespēja ērti piebraukt pilsētas centra perimetrā un tālāk jāpiedāvā vai nu labs publiskais transports vai kājām veicams attālums.

Rīgā tirdzniecības centrs Alfa veidojas par pirmo loģisko park&ride punktu — šeit pienāk sabiedriskais transports, un cilvēki to tiešām sāk izmantot. Līdzīgi varētu veidoties park&ride arī Torņakalnā. Tai jābūt privātai iniciatīvai un līdzdalībai arī no pilsētas puses. Lielajiem tirdzniecības centriem stāvvietas ir nepieciešamas jebkurā gadījumā, iedzīvotājiem savukārt interesē tur pieejamie pakalpojumi. Pilsēta spēj uzbūvēt publiskā transporta pievadus un autostāvvietu, bet pakalpojumus tā nenodrošinās. Vēl labāk, protams, ja šo stāvvietu vajag privātam investoram, tad pilsētas atbildība paliek piedalīties, dodot labvēlīgus nosacījumus uzņēmējdarbībai.

Apmeklējām arī Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtu, kur redzējām Stīvena Holla projektētās studentu kopmītnes un Frenka Gērija Stata centru. Pirmais ir milzīga pilsētbūvnieciska masa, otrais — formā ļoti sarežģīta arhitektūra. Ir vērtīgi redzēt, ka arhitektūra var būt tik daudzveidīga, lai spētu pieņemt dažādos projektus, ko ierēdņiem ikdienā nākas skatīt.

Čarlstona

Čarlstona atrodas Dienvidkarolīnas štatā, kas ir uz ziemeļiem no Floridas un Džordžijas. Pilsēta nav liela — tajā ir tikai nedaudz vairāk kā simt tūkstoši iedzīvotāju. Čarlstonā koncentrējāmies uz kultūras pieminekļu aizsardzības jautājumiem, pilsētas vēsturiskā centra apskati. Lai gan ēkas ir krietni jaunākas kā Rīgā, vēsturiskās arhitektūras aizsardzības administrācija ir ļoti attīstīta — precīzi sadalīti sabiedrisku fondu, biedrību un valsts iestāžu pienākumi un ietekmes robežas, pastāv dažādas atvieglojumu programmas ēku īpašniekiem. Tiek aprēķināts, kā uzliktie ierobežojumi ietekmē uzņēmējdarbību un piemēroti atbilstoši nodokļu atvieglojumi. Guvām jaunas idejas par to, kādi atvieglojumu principi būtu ieviešami Rīgas vēsturiskajā centrā.

ASV pastāv vairāku līmeņu kultūras pieminekļu reģistri, katrs no tiem piešķir savas atzinības zīmes, kas kā dekoratīvas plāksnītes tiek piestiprinātas pie māju sienām. Cilvēkiem patīk tapt kādā veidā atzīmētiem, izceltiem no pārējo vidus, tas mudina vairāk rūpēties par savu īpašumu. Čarlstonā bieži redzējām ēkas ar vairākām plāksnītēm, kas piešķirtas dažādās kategorijās.

Vašingtona

Vašingtonā apmeklējām Džona F. Kenedija skatuves mākslu centru, tikāmies ar Nacionālās ģeogrāfijas biedrības tūrisma ekspertiem. Jāsaka, šeit bija ieplānots visvairāk oficiālo tikšanos. Vašingtonā vēlreiz pārliecinājos, ka šodienas izaugsmes tendence ir vertikāla, bet tai jābūt nepārspīlētā mērogā un pietiekamā attālumā no pilsētas vēsturiskā centra. Tradicionāli Vašingtona tiek uzskatīta par galvaspilsētu bez debesskrāpjiem, taču upes otrā krastā ir krietna augstbūvju koncentrācija, kas veidojusies tieši pēdējos gados.

Ņūorleāna

Bija interesanti apmeklēt pilsētu, kas atdzimst pēc tik smagas dabas katastrofas. Ņūorleāna nav atgriezusies pie agrākajiem iedzīvotāju skaita rādītājiem un dzīves vibrācijas, bet viss jaunais tiek darīts ar apņemšanos — mēs šeit paliksim, mēs darīsim labāk. Iepriekš izveidotie dambji ūdeni iesprostoja pilsētā, plānotāji un inženieri bija pieļāvuši kļūdas. Tagad, pēc Katrīnas, it kā tiek iets tas pats ceļš, bet sistēma ir daudz drošāka.

Misisipi upes ielokā atrodas slavenais franču kvartāls, kur ēkas rotā tradicionālie balkoni — īstas tērauda mežģīnes, bet turpat blakus slejas augstceltnes — pilsētas amerikāniskā daļa. Ņūorleāna ilgi atturējās no augstceltnēm, bet tagad, kad šis vertikālais akcents ir redzams arī no pilsētas vēsturiskās daļas, tas netraucē, tieši pretēji — tas rada vitalitātes sajūtu.

Ņujorka

Lai gan Ņujorkas mērogs ir pavisam citāds kā Rīgai, mums tomēr ir ko mācīties: Ņujorka ir kā augstceltņu enciklopēdija. Šeit līdzās ir mirdzošais un matētais, caurspīdīgais un smagais, apaļais un kantainais, tievais un druknais. Ņujorkā pastaigājos pa piekrasti, skatoties pāri Hudzonas upei uz Ņūdžersiju. Domājot par Ķīpsalas dienviddaļu un Klīversalu, kur būtu vieta mūsu arhitektūras augstās modes izrādei, uz Ņujorku var raudzīties kā uz augstceltņu piegrieztņu albumu — te viss jau ir izmēģināts.

Otra tēma Ņujorkā — tūrisma veicināšana. Ņujorkas mērs Maikls Blūmbergs ir izvēlējies cilvēku no privātā biznesa, kam uzticēts pierādīt Ņujorku kā tūrisma galamērķi. Lai to panāktu, tiek izmantoti visi pieejamie resursi: gan vājais dolārs, kas, protams, ir tūristiem izdevīgs, gan Ņujorkas populārās personības, gan Metropolitēna opera, gan arhitektūra — katrai tūristu grupai cits pievilināšanas paņēmiens. Irākas kara dēļ ASV kopumā ir zaudējusi vairāk kā 20% tūristu, bet Ņujorka tajā pat laikā pozitīvas kampaņas dēļ ir ieguvusi 9% klāt.

Izmantojām arī apstākli, ka Ņujorkā dzīvo Sigurds Grava, kas man un Pēterim Strancim sastādīja dienas programmu, un vakarā mēs tikāmies, lai redzēto pārrunātu — kas no pilsētplānošanas viedokļa darbojas un kas ne.

A4D: Rīgas Domes pārstāvji nu ir pārliecināti par Nacionālās bibliotēkas, koncertzāles un laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību Rīgā. Vai guvāt idejas, kā noskaņot pārējos rīdziniekus par labu to celtniecībai?

Jānis Dripe: Šķiet, ka Latvijā cilvēki vairāk tic nevis profesionālam viedoklim, bet gan tam, kas pateikts televīzijā vai rakstīts avīzē. Masu medijiem ir ārkārtīgi liels spēks, tie formē sabiedrības viedokli. Tā ir liela atbildība, tādēļ mediju vadītājiem jābūt viediem cilvēkiem ar stratēģisku skatu. Tiem profesionāļiem, mūsu kolēģiem, kam ir iespēja publiski izteikties, vienmēr jādomā par visas profesijas prestižu, profesionālā viedokļa skaidrību.

Ja esam izsludinājuši starptautisku arhitektūras konkursu ar pasaules mēroga arhitektu līdzdalību, ja esam līdzīgi komplektējuši žūriju un ieguvuši teicamu rezultātu un prieku par pašmāju arhitektu veiksmi, tad mūsu akadēmiski vistitulētākajam arhitektam Jānim Krastiņam jāuzņemas liela atbildība, publiski apgalvojot, ka uzvarējušais projekts «sagandēs Rīgas vēsturisko centru» un ka «tie ir trakākie murgi, ko vispār var iedomāties, vieta ir absurda». Tā tiek devalvēta sacensības jēga un profesionāļu kolektīvās vienošanās jēga. Mans viedoklis — nevajag likt sevi centrā un domāt, ka arhitektūra kalpo tavām mirkļa sajūtām un citātu krāšņumam. Arhitektūra neapkalpo ne Jāni Dripi, ne Jāni Krastiņu, ne Andi Sīli, ne Andri Kronbergu, mēs visi kalpojam arhitektūrai un profesijas prestižam savā mazajā valstī.

Es domāju, ka mēs varam atlikt ikdienas rūpes kādas lielākas pilsētu un tautu vienojošas idejas vārdā. Vienmēr esmu uzskatījis, ka nacionālā bibliotēka, akustiskā koncertzāle un laikmetīgās mākslas muzejs varētu būt vispārnacionāla vienošanās lielas idejas vārdā. Turklāt mums pilsētbūvnieciski ļoti veiksmīgi izdevies šīs trīs būves izvietot vienotā fiziskā telpā, tās ir vienlaicīgi uztveramas, kas ir liela priekšrocība. Es to salīdzinu ar situāciju, kāda ir Toronto ar parlamenta ēku, civilizācijas muzeju un Nacionālo galeriju vai Kopenhāgenu, kur Nacionālā bibliotēka, jaunā teātra ēka, Karaliskā opera un arhitektūras centrs ir uztverami gandrīz vienlaicīgi. Uzlūkojot šīs celtnes, rodas sajūta, ka pilsēta ir vienots, dinamisks un kultūras bagāts organisms.