Arhitektūras rekonstrukcijas stilistika un metodes

Raksts pirmoreiz publicēts februāra žurnālā Latvijas Architektūra 2001.gadā. Uz platformas A4D parādījies un ievietots kā redaktora draudzīgs veltījums Baibai Eglājai (AIG) pēc Arhitektūras Veicināšanas fonda pēdējās sanāksmes.

Saskarē ar vēsturiskās vides mantojumu un seno būvju paliekām (pasaulē) vienmēr ir pastāvējušas vairākas pieejas, vairāki rekonstrukcijas paņēmieni. Viens no tiem ? zinātniski un kultūrvēsturiski pamatots risinājums, kurā seno celtņu autentiskas paliekas tiek konservētas saglabāšanai un konsekventi nodalītas no jaunajām funkcionāla rakstura piebūvēm, pat veselām ēkām. Un otra — teiksim tautiski romantiskā pieeja, kas sakņojas iedzīvotāju paaudžu nostaļģijā un sentimentālās atmiņās, un kuras mērķis — lai būtu kā senāk, jebkuriem līdzekļiem.

Ja pirmā pieeja ir skaudri patiesa un pamatota, tad otrā nezinātniska un, vismaz attiecībā pret pagātnes mantojuma liecībām, pat nedaudz tumsonīga. Jo — un te seko būtiskākais — tādā gadījumā cilvēki vairs nespēj viegli un skaidri uztvert un savos vizuālajos priekšstatos nodalīt, kāda laikmeta būve redzama viņu priekšā.
Šo parādību ilustrē arī labi zināmi piemēri Rīgas vecpilsētas centrā.

Rīgas rātslaukumā redzamais Melngalvju nams, kurš nesen pilnībā uzbūvēts no jauna, uzskatāms par vēsturiskās ēkas dublikātu, labāku vai sliktāku, bet kopiju, un kā tāds arī vērtējams. Blakus redzamās senlaicīgās jaunbūves savukārt nepretendē ne uz ko. Tās ir amatnieciski veikli atdarinājumi un imitācijas bez jebkādas mākslinieciskas vērtības, demonstrē vien formālu atribūtu un vēsturiskā stila detaļu savārstījumu moderno apdares materiālu izpildījumā. Un tieši dēļ savas pārprastās līdzības un maskēšanās ar senatnes formām šīs imitācijas zināmā mērā arī degradē to autora sākotnēji neslikto konceptuālo ideju par jaunās apbūves iekļaušanos seno ēku gabarītos un pilsētplānojuma kontūrās, tādējādi mūsdienās atdzīvinot un saglabājot senās pilsētvides mērogu un plānojumu. Tikai — kādiem līdzekļiem?

Skaidrāk izsakoties — reālās pagātnes būves, to paliekas, pamati, mūri, ar atdarinājumiem un ielāpiem var tikt neglābjami sagandēti, bet šādu senatnīgo jaunbūvju izziņas vērtība nav lielāka kā Disnejlendas ekspozīcijas apmeklējumam. Kur arī redzamas pilis, nami un pat pasaules arhitektūras objektu glīti mērogmodeļi.

Konceptuāli pareiza vēsturisku piļu un drupu rekonstrukcijā, savukārt, būtu tāda pieeja, kad jebkurš jaunveidojums, papildinājums vai ielāps tiktu veidots no sākotnējā atšķirīgā materiālā, paņēmienā, vismaz — citā nokrāsā. Līdz ar to ļaujot redzēt, uztvert, sajust un, galu galā, analizēt un izvērtēt vēsturiskā pieminekļa autentiskās paliekas. Spriest par senā objekta izcelsmi.

Latvijā šādu pozitīvu piemēru nav daudz. Konceptuāli tīru risinājumu — praktiski nemaz. Šeit pieminēšu tādus populāri rekonstruētus objektus kā XIII gadsimta Turaidas pils Siguldā ar skaistajiem, nesen jaunbūvētajiem nocietinājumu elementiem un torņiem, Rastrelli projektētā Jelgavas pils, kas pēckara gados papildināta ar ceturto, pagalmu noslēdzošo būvapjomu, kura formālais risinājums tikai ar ievērojamu piepūli ļauj atpazīt gandrīz 200 gadus jaunāku būvniecību vēsturiskajā objektā.

Līdzīgs liktenis patreiz draud arī Kokneses pilsdrupām, kur celtnieku — entuziastu grupa arhitekta J.Stukmaņa vadībā nodarbojas ar seno mūru pielāpīšanu. Bet pielāpīšanu tādā stilā, ka, iespējams, labāk būtu to nedarīt, jo trūkstošajās daļās senā kaļķakmens mūrēšanas tehnoloģija tiek brīvi improvizēta, bet vēsturiskā realitāte atdarināta un diezgan aptuveni.

Kāda ir alternatīva?! Pievērsiet vēlreiz uzmanību redzamajai arkai. Lai ieskicētu alternatīvu pieeju, apskatīšu dažus piemērus no rietumu prakses. Būtībā — bez komentāriem. Senās būves elementi nofiksēti, ērti aplūkojami, pieejami kā zinātniskas un vēsturiskas izpētes objekts. Arī no arhitektoniskā viedokļa risinājums augstvērtīgs, konsekvents un — ar savu emocionālo lādiņu.

Cits piemērs. Tā saucamā plomba. Jaunbūve vecpilsētas perimetrālajā apbūvē. Konsekvents stils, korekta attieksme pret vēsturisko pilsētvidi. Visādā ziņā atzīstams risinājums. Tas ir tas, ko es saucu par delikāta, bet konsekventa kontrasta principu. Šāds objekts videi piederīgs asociatīvā līmenī ar savu funkciju, harmonizē savos gabarītos un proporcijās, nevis ar formāliem elementiem, detaļām un seno vēsturisko stilu pseidoatdarinājumiem.

Un pavisam elementāri piemēri, kā mākslinieciski izteiksmīgi un kultūrvēsturiski korekti risināta senu drupu saglabāšana, aizsardzība un praktiska pielāgošana apmeklētāju vajadzībām vai citai sabiedriskai funkcijai. Tieši seno mūru rehabilitācija — pielāgošana jaunām sociāli aktīvām funkcijām ir arī atsevišķa suverēna tēma pasaules arhitektūrā.

Tāda, piemēram, ir lorda Normena Fostera projektētā Reihstāga rekonstrukcija. No arhitektūras viedokļa Vācijas parlamenta ēkas risinājums ir absolūti konsekvents, jo — mūri ap ēku ir autentiski un tiek pat savā speciālā veidā izcelti, saglabāti un nofiksēti. Toties iekštelpas risinājums ir konceptuāls, savā funkcionālajā risinājumā progresīvs, un tam ir suverēna mākslas vērtība pati par sevi.

Kāpēc visa tā pietrūkst Latvijā? Šoreiz nerunāšu par tādiem aspektiem kā mūsu mazās tautas kompleksi, zināmais provinciālisms, masveida nostaļģija, finansiālo iespēju ierobežotība. Bet gribu uzsvērt, ka īstenībā trūkst skaidras koncepcijas. Un, cik man zināms, vienkārša, iespējami universāla un pamatīga rekonstrukcijas koncepcija Latvijā nav formulēta. Un kā atsevišķs mācību priekšmets netiek mācīta arī nevienā augstskolā. Iespējams arī tāpēc, ka pietrūkst izpratnes, sagatavotības, pieredzes un vienprātības pašu arhitektūras speciālistu, arī profesoru starpā.

Nobeiguma vietā. Gribu izteikt pārliecību, ka jaunajam arhitektūrā ir tiesības pastāvēt arī cieši līdzās vecajam. Tā ir dzīves realitāte un patiess apliecinājums dzīves attīstībai.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
6 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
Māra

Bija patīkami lasīt šo rakstu, bet visjaukākais bija – perfektais attēlu un taksta sniegums, kad viens netraucē uztvert otru, bet papildina. Varbūt arhitektūras studentiem vajag nodarbību kursu, kur pasniedzēji mainītos – neilgu laiku pasniegtu katrs no spicākajiem profesionāļiem? Tas nebūtu – pilnīgi "aiziet" pedagoģijā, bet labums jau būtu… Ar sajūsmu atceros H.Dubina vai M.Vulfsona lekcijas VMA studentiem – tēmas jau bija dažādas, bet kaut kas no pasaules izpratnes aizķērās…

Uldis Lukševics

Ja kāds drupu fans vēl nav izpētījis izdevumu "Vēsturisko drupu konservācijas problēmas. Starptautiskā simpozija un konferences materiāli" izdevējs Bauskas pils muzejs 2002.- noteikti iesaku. Tur ar koncepciju arī viss ir kārtībā:)

Māra

Bija patīkami lasīt šo rakstu, bet visjaukākais bija – perfektais attēlu un taksta sniegums, kad viens netraucē uztvert otru, bet papildina. Varbūt arhitektūras studentiem vajag nodarbību kursu, kur pasniedzēji mainītos – neilgu laiku pasniegtu katrs no spicākajiem profesionāļiem? Tas nebūtu – pilnīgi "aiziet" pedagoģijā, bet labums jau būtu… Ar sajūsmu atceros H.Dubina vai M.Vulfsona lekcijas VMA studentiem – tēmas jau bija dažādas, bet kaut kas no pasaules izpratnes aizķērās…

Uldis Lukševics

Ja kāds drupu fans vēl nav izpētījis izdevumu "Vēsturisko drupu konservācijas problēmas. Starptautiskā simpozija un konferences materiāli" izdevējs Bauskas pils muzejs 2002.- noteikti iesaku. Tur ar koncepciju arī viss ir kārtībā:)

Māra

Bija patīkami lasīt šo rakstu, bet visjaukākais bija – perfektais attēlu un taksta sniegums, kad viens netraucē uztvert otru, bet papildina. Varbūt arhitektūras studentiem vajag nodarbību kursu, kur pasniedzēji mainītos – neilgu laiku pasniegtu katrs no spicākajiem profesionāļiem? Tas nebūtu – pilnīgi "aiziet" pedagoģijā, bet labums jau būtu… Ar sajūsmu atceros H.Dubina vai M.Vulfsona lekcijas VMA studentiem – tēmas jau bija dažādas, bet kaut kas no pasaules izpratnes aizķērās…

6
0
Lūdzu, komentējietx