Arhitektūras valoda II

Arhitektūras nozīme ir atkarīga arī no tā, vai lūkojamies uz
to no arhitektūras veidotāja vai skatītāja, iedzīvotāja vai cita «lietotāja»
viedokļa, — Jānis Taurens turpina par arhitektūras valodu, atgādinot Sola Levita sacīto: «Iespējams, ka arhitekts nesaprot pats savu arhitektūru».

Raksta sākums

Nozīme valodā

Atzinums, ka arhitektūras nozīmi var aplūkot  no ļoti dažādiem aspektiem, nav sastopams
tikai šajā rakstā, taču Donohjū mēģina šo bezcerīgo situāciju vismaz daļēji atrisināt,
pievēršoties nevis veidiem, kā runājam par nozīmi arhitektūrā, bet valodas
izpratnei. Tādējādi, ja tiktu sniegta atbilde uz jautājumu, kas ir valoda, mēs
varētu izlemt, vai par valodu var uzskatīt arī arhitektūru. Arī šeit sastopama
viedokļu daudzveidība, tomēr valodas teorijas — lai arī atšķirīgas — ir jēdzieniski
skaidrākas un noteiktākas. Donohjū apskata vairākas 20. gadsimta filozofijas
idejas par valodu jeb, precīzāk, valodas iezīmes, kas uzsvērtas dažādās
teorijās. Es mēģināšu vienkāršot viņa uzskaitījumu.

 (I) Vispirms tiek
minēts valodas loģiskais modelis, kas sākas ar Gotloba Frēges pētījumiem un kam
var pieskaitīt arī Vitgenšteina agrīno darbu — Loģiski filozofisko traktātu. (Donohjū atsaucas arī uz Rodžera
Skrūtona argumentiem pret arhitektūras kā valodas izpratni, kas balstās tieši
šādā valodas izpratnē, taču piebildīšu, ka pretarguments Skrūtonam var tikt
atrasts uzskatos par valodu, kas minēts Donohjū uzskaitījuma nākamajā punktā.)

(II) Dažas valodas teorijas uzsvaru liek uz valodas
lietotājiem — es teiktu: uz valodu kā darbību, nozīmi kā lietojumu, kas
saistīts ar noteiktu cilvēku dzīvesveidu. Ostins un vēlīnais Vitgenšteins tiek
minēti kā galvenie šīs grupas pārstāvji. Donohjū uzskata, ka, iespējams,
arhitektūra arī veic dažas darbības, ko varētu saukt par «lingvistiskām» šādā
brīvākā vārda izpratnē. (Es teiktu, ka šī ir svarīgākā izpratne par valodu, pie
kuras nonākts 20. gadsimta gaitā.)

(III) Semiotikas un lingvistikas pārstāvji uzstāj uz valodas
divkāršo artikulāciju (piemēram, ir ierobežots skaits skaņu, no kurām tiek
veidota vārdu daudzveidība; fonēmas veido sekundārās artikulācijas līmeni, tās
ir funkcionālas vienības un tām pretstatā vārdi ir mazākās jēgpilnās
gramatiskās vienības). Semiotikā ir arī cita, Sosīra ieteiktā dihotomija starp
valodu un runu jeb kodu un vēstījumu (langue
un parole), kur valoda kā noteikta
struktūra, sistēma tiek pretstatīta tās aktuālajiem lietošanas gadījumiem. (Donohjū
šo valodas izpratni klasificē divos atsevišķos sava uzskaitījuma punktos.)

(IV) Kā atsevišķus virzienus Donohjū min Noama Čomska radīto
ģeneratīvās gramatikas koncepciju (ko, manuprāt, arhitektūras gadījumā varētu
saprast kā uzsvaru uz slēpto gramatisko struktūru aiz izteiksmes formu
virskārtas), biheivioristisku valodas izpratni, kas, tieši pretēji, noraida jebko
slēptu vai nenovērojamu un atzīst tikai novērojamu lingvistisko izturēšanos
(Donohjū gan nez kāpēc šeit atsaucas uz semiotikas novirzienu, kas saistīts ar
Čārlzu Morisu, nevis pazīstamā amerikāņu filozofa Vilārda Ormena van Kvaina
uzskatiem par valodu), un, visbeidzot, valodu kā simbolu sistēmu, kas ir jau
minētā Nelsona Gudmena izpratne par valodu, kur simbols gan, kā norāda pats
Gudmens, ir tikai «ļoti vispārīgs un bezkrāsains» apzīmējums «burtiem, vārdiem,
tekstiem, attēliem, diagrammām, kartēm, modeļiem u.c., bez jebkādas saistības
ar kaut ko netiešu vai okultu».

Nozīme: cilvēka galvā, datorā vai lietojumā?

Donohjū uzskata, ka arhitektūras interpretācijai izmantojamas
tikai tās teorijas, kurās uzsvērti valodas lietojuma aspekti, un Sosīra valodas
(sistēmas) un runas (konkrētā sacījuma) dihotomijā balstītas pieejas. Svarīgāka
par šo secinājumu ir rakstā parādītā valodas izpratnes daudzveidība, kas prasa
nelielus komentārus. Taču vispirms vajadzētu īsi atbildēt uz jautājumu par to,
kas noticis sekojošajās pāris desmitgadēs pēc aplūkotā raksta publicēšanas.
Šeit būtu jāmin divas parādības tajā nenoteiktajā jomā, ko var apzīmēt ar vārdu
«teorija». Valodas un nozīmes pētniecībā parādījies interdisciplināru pētījumu
lauks, ko sauc par kognitīvo zinātni, un valodas nozīmi mēģina konceptualizēt
kognitīvā semantika, bet arhitektūrā — kaut vai tīri praktiski tās projektēšanā
— ienākušas datortehnoloģijas.

Kognitīvo zinātņu pieeja mūsu apziņas un intelektuālo spēju
pētniecībā mēģina apvienot filozofiju, psiholoģiju, mākslīgā intelekta un mūsu
nervu sistēmas darbības principus, lingvistiku un antropoloģiju. (Kā prelūdija
kognitīvajai semantikai kalpo situāciju semantika, kur klasiskās semantikas
patiesuma jēdzienu nomaina informācijas jēdziens. Taču saprast arhitektūras
formu kā informāciju būtu vēl šaurāka redukcija par tās kā tīri funkcionālas
mājsaimniecības ierīces izpratni.) Interdisciplināri pētījumi šobrīd ir modes
lieta un par tiem — nenoliedzot atsevišķo pētījumu nozīmību — varētu paironizēt,
izmantojot krievu rakstnieka Iļjas Ērenburga kāda romāna varoņa vārdus: «Patiesa
brīvība ir pakļautībā. Tie, kas brauc tramvajos, pakļaujas pliekanai morālei,
bet mēs, izraudzītie, pakļaujamies modei. Tagad jābūt nedaudz boļševikam,
nedaudz katolim.» (Piebildīšu, ka saruna notiek 20. gadu Parīzē, kur arī
Ērenburgs 1927. gadā uzrakstījis romānu Lazika
Rojtšvaņeca vētrainā dzīve
, kas viņa dzimtenē izdots tikai 1989. gadā, bet Rīgas
Dailes teātrī romāna dramatizējums Lazika
vētrainā dzīve
parādīts jau 1929. gadā.)

Ja runājam nopietnāk, kritizējot psiholoģisko vai citu «apziņas
procesu» iesaistīšanu nozīmes skaidrojumā, man jāatsaucas uz Vitgenšteina
piezīmēm kaut vai no «Filozofiskajiem pētījumiem», piemēram: «Tas, ka cilvēks
saistībā ar teikumu kaut ko sev priekšstata, tā saprašanai ir tikpat nebūtiski
kā tas, ka viņš spēj, noklausoties teikumu, uzskicēt zīmējumu» (I, 396. §.) vai
«Garīgā ievirze «nepavada» vārdu tajā
pašā nozīmē, kā to pavada žests. (Līdzīgi — kāds var ceļot viens pats un tomēr
manu vēlējumu pavadīts, un istaba var būt tukša un tomēr gaismas caurstrāvota)»
(I, 673. §.). Šajās īsajā piezīmēs veiktais izaicinājums noteiktam priekšstatam
jeb «attēlam», ka valodas izteiksmēm pamatā ir apziņas process, kas piešķir tām
nozīmi, vēl arvien nav atbildēts. Uz Vitgenšteinu gan daudzi kognitīvās
semantikas pārstāvji labprāt atsauktos kā uz savu priekšteci (kā iepriekšējās
valodas filozofijas kritiķi), bet tā kā viņa teksti nesniedz jaunu, gatavu
teoriju, bet bieži ir tikai uz konkrētu vārdu lietojumu vērsta valodas analīze vai
īsas gramatiskas piezīmes, tad ir ērti izmantojama Vitgenšteina vispārīgā kritiskā
intence un viegli aizmirstama viņa konkrēto filozofisko modeļu paustā jēga. (Dažādās
viņa tekstos aprakstītās valodspēles, arī paša Vitgenšteina konstruētas, ir
uzskatāmas par šādiem valodas darbības modeļiem.)

Savukārt datoru izplatība mūsdienās, no vienas puses, nozīmē
to, ka iesitot meklētājā vārdus semantics
un architecture, vispirms parādīsies
raksti par programmatūru vai tīmekļa arhitektūru. Vārds «arhitektūra», protams,
ir smalkāks par «uzbūve» vai kādu citu ekvivalentu, ko varētu piemeklēt angļu
valodā, un ja šo pašu darbību meklētājā būtu iespējams veikt Kanta laikā, tad,
visticamāk, mēs iegūtu rakstus par «tīrā prāta arhitektoniku». No otras puses, var
teikt, ka daži Pītera Eizenmana vai Zahas Hadidas projektu zīmējumi diez vai
būtu tapuši bez speciālu datorprogrammu palīdzības. 

Taču, kā vērtēt šādus, kaut vai tikai minēto divu arhitektu, radītos
formas jauninājumus? Ludgers Hovestadts (Ludger
Hovestadt
) savā referātā un apaļā galda diskusijā, kas 2010. gadā notika
starptautiskās konferences Textures ietvaros
(arhitektūrai veltītā sadaļa saucās Architextures,
Rīga, 2010. gada jūnijs), apgalvoja, ka šādi formāli risinājumi ir smieklīgi
vienkārši no datortehnoloģiju un programmu izmantošanas viedokļa. Savu viedokli
par radikālām izmaiņām, ko digitālais laikmets var sniegt arhitektūrai, viņš
apkopojis nesen iznākušajā grāmatā Viņpus
tīkla — arhitektūra un informācijas tehnoloģija. Digitālās arhitektonikas
pielietojumi
.

Šveicē strādājošais grāmatas autors mēģina savienot
arhitektūru un informācijas tehnoloģiju iespējas. Informācijas tehnoloģijas,
viņaprāt, piedāvā daudz brīvāku arhitektūras elementu izpratni un sniedz
plašākas iespējas to visdažādāko kombināciju aplūkojumam. Šeit ir līdzība ar
pāreju no amatnieciski skulpturāli darinātās gotikas katedrāles uz 19. gadsimta
vidū Londonā uzcelto The Crystal Palace,
ko salika jau no rūpnieciski gatavotiem elementiem (paša Hovestadta piemērs). Taču
ar elementiem mēs varam domāt arī, piemēram, dažādu iedzīvotāju grupu
intereses, kas padara grūti realizējamu kādu pilsētas rajona plānojumu (jāņem
vērā, ka Cīrihē un Rīgā iedzīvotāju līdzdalības līmenis, visticamāk, ir
radikāli atšķirīgs). Projekts, izmantojot jauno pieeju, nebūs fiksēts risinājums,
bet atvērta iespēja vai tāda kā «konsensa mašīna» dažādajiem viedokļiem. Es
teiktu, ka šajā gadījumā radikāli mainās elementu, kas veido arhitektūru,
lietojums, taču nemainās princips, ka kāds elements iegūst savu nozīmi
lietojumā.

Līdz ar to mēs nonākam pie lietojuma kā arhitektūras nozīmes
principa. Tiesa, ja uz arhitektūru lūkosimies no arhitektūras veidotāja vai
skatītāja, iedzīvotāja vai cita «lietotāja» viedokļa, mēs iegūsim dažādas
arhitektūras «nozīmes». Nošķīrums, protams nav absolūts — ikdienas lietotājs
var kļūt par arhitektūras autoru (līdzautoru), un, pārfrāzējot pazīstamo
amerikāņu minimālisma un konceptuālisma mākslinieku Solu Levitu (starp citu,
viņš savas karjeras sākumā  strādājis
tolaik vēl mazpazīstamā I. M. Pei jeb
Bei Juimina birojā, savukārt jau 1999. gadā darinājis skices sinagogas
projektam Česterā, Konetikutā, kas 2001. gadā arī tika uzcelta), var teikt: «Iespējams,
ka arhitekts nesaprot pats savu arhitektūru.»

20. gadsimta otrajā pusē pievēršanos valodas lietojumam lielā
mērā noteica Vitgenšteina valodspēļu koncepcija un Ostina runas darbību teorija
(abu filozofu uzskati plašākai publikai kļuva zināmi, pateicoties galveno darbu
pēcnāves publikācijām 1953. un 1962. gadā; to līdzību un atšķirības šeit sīkāk
neanalizēšu). Ja nozīme veidojas lietojumā, kā var saprast Vitgenšteina valodas
analīzes maksimu, kas angļu valodā kļuvusi par tādu kā filozofisku saukli (meaning as use), tad arhitektūrai
svarīgs būtu jautājums par to, kas veido lietojuma kārtulas (kā tās aprakstīt,
kādi jēdzieni šeit jāiesaista) lingvistiskai izteiksmei un — plašāk — jebkuras
izteiksmīgas formas lietojumam.

Iespējams, ka nedz valodā, nedz arhitektūrā nepastāv
universāla, visiem gadījumiem piemērota shēma, bet tikai atsevišķi analīzes
piemēri, kas katrs iesaista savus jēdzienus, tādas kā gramatiskas kategorijas,
kuru vidū varētu būt izteiksmes autora intences, tās uztvērēja priekšstati,
situācijas konteksts un citi. Taču šāda tipa jēdzieni valodas analizē parādās
tikai ar tās orientāciju uz pragmatiku (izteiksmju lietojumu), un, lai to
saprastu, nepieciešams raksturot pavērsiena punktu valodas izpratnē jeb
attiekšanos no tā sauktās klasiskās semantikas.

Nobeigums sekos

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
36 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
V.D.

II daļas pēdējā rindkopa:

"Iespējams, ka nedz valodā, nedz arhitektūrā nepastāv universāla, visiem gadījumiem piemērota shēma, bet tikai atsevišķi analīzes piemēri, kas katrs iesaista savus jēdzienus, tādas kā gramatiskas kategorijas, kuru vidū varētu būt izteiksmes autora intences, tās uztvērēja priekšstati, situācijas konteksts un citi…"

Man liekas, ka pie tā mēs varētu arī palikt, jo dažādi arhitekti, dažādas arhitektūras skolas, dažādas ēkas, dažādi lietotāji, dažādas lietotāju uztveres, dažādas arhitektūras valodas… Vai ir iespējams atrast objektīvus arhitektūras valodas kopsaucējus?

losangelos

Iespējams, ka…pastāv atsevišķi piemēri…kuru vidū varētu būt…

bet varētu arī nebūt… kaut kas pateikts…vai arī… nepateikts… – tā ir filozofijas valoda

Un arhitekts apmulst un nezin, ko gan te komentēt, vai nekomentēt. Arhitektūras valodā tāda kārta un izteiksme nepastāv. Ēka vai nu ir, vai arī tās nav un vismaz tas ir pilnīgi skaidrs 🙂

A.J.

Par sarežģītu, lai uzreiz sagremotu, turklāt tās personālijas(name droping). Autors šķietami plivinās uz smalkas nots, tadēļ lai nojauktu ritmu gribētos teikt, ka arhitektūras(arī neobjektīvās-virtuālās) valoda(manā izpratnē) ir forma, struktūra(konstruktīvā un funkcionālā utt.) kā arī konteksts(soc,ek,vides,ainavas,,,arī tā ignorēšana) un citi šādi "lielumi". Otra daļa šim stāstam ir paši pilsētas subjekti, ar visām morālajām, emocionālajām, kognitīvajām, kinestētiskajām un citām "uzteveres spējām". Tātad mans jautājums ko tieši autors vēlas aplūkot šajā darbā, to semiotisko lauku starp objektu un subjektu, vai vairākiem subjektiem kas lingvistiski spriež par objekta(subjekta sekundāro izpausmi)?

Miķelsone

Varbūt komentāri nav vnk aiz cieņas. Labu arhitektūru arī ar grafiti nenopūš- nepievelkas. Man šie raksti šķiet ļoti-ļoti interesanti, paldies autoram un portālam. Par objektīvajiem kopsaucējiem… Cenšoties bābeli izprast piespiedu kārtā (šobrīd rakstu mg darbu Daudzdimensionālisms, sarežģītība un policentrisms arhitektūrā) , par t.s. vispārinājumiem, uzdūros šādam labam K. Kobrina citātam Rīgas Laikā: " Senāk ekskluzīvas tiesības izdarīt vispārinājumus piederēja baznīcai, pēc tam- filozofiem, pēc tam – vēsturniekiem, pēc tam – jebkuriem humanitāro profesiju pārstāvjiem, bet tagad tās iekritušas prese pārstāvju rokās. Līdzīgi kā politikā, psiholoģijā vai medicīnā, kur teju visi notikumi kļuvuši par „nozīmīgiem”, vārdiskās čaulas, kas sen jau zaudējušas… Lasīt vairāk »

Miķelsone

Taisni tā. Mūsdienu modernā projektēšanas paņēmiena- interdisciplinaritates- lielākā problēma ir tā, ka katrs iesaistītais vienu un to pašu jēdzienu ( burtu salikumu) saprot savādāk, dažkārt pat ieskaitot vienas jomas pārstāvjus. Beigās visi saplūcas, jo katrs domā kaut ko citu. Varētu teikt, ka, ja haosu determinē paris (daži) vienkārši likumi, tad panākumus arvien vairak nodrošinās- vienkārša, ja ne primitīva izteiksmes forma. Otrs variants radīt standartizētu skaidrojošo vardnīcu, bet baidos ka vispārējā paātrinajuma režīmā reti kuram ir laiks risināt rēbusus. Varbūt jārada "sintezējošais softs " ? Sadaļas ka tildē, Vecāki-bērni, mīļotais- mīļotā, arhitekts- ģeogrāfs, arhitekts- arhitekts ?

C.G

Ja negribi saprast otru, bet tikai izrādīt sevi, tad nekāda valoda nepalīdzēs (tas par 9ņiem jēdziena redzējumiem).

Miķelsone

Es tā īsti nepiekrītu " gribas faktoram" , teiksim tā – daļēji. Tādā gadījumā jau iet runa par empātijas spēju. Kreisās puslodes vingrinājumos – cilvēks patiešām un patiesi- redz tikai to, ko saprot, un attiecīgi to (un tikai to) spēj kā radīt, tā aprakstīt.Tā nav vaina vai griba. Te arī visinteresantakais moments – arhitektūra taču pēc būtības taktila, nevis lingvistiska. Lai arī sākums ir hipotētiski lingvistisks ( pirmais bija vārds(doma)), beigās, zināmā mērā, ir gluži vienalga, kā tu to nosauc,jo ir diezgan maza varbūtība ka kāds " patiesi" to sapratīs to " tā" ,kā ir iecerēts. Bet kaut kā jau… Lasīt vairāk »

C.G

Saprotu Jūs, ja domājāt, ka cilvēks kautkādu iemeslu dēļ nesaprot pat tad, ja grib, ka tur pie vainas nav griba. Bet nebiju to domājis. Biju domājis to, ka bieži cilvēks Negrib dzirdēt citus, nav gatavs pietiekami nopūlēties, lai saprastu otru un tā nav valodas, bet motivācijas problēma.

Renāte Pablaka

tieši šī konkrētā diskusija par arhitektūras valodu šķiet tik pat jēdzīga kā noskaidrošana, kas ir arhitektūra (vai māksla).

tas, kas tiešām kļūst skaidrs, pārskatot rakstu, autors ir lasījis daudz grāmatu.

taču skatoties kā arh.valoda runā praksē ir līdzīgi kā ar brendu kultu (vai laikmetīgo mākslu, kino), ko iemācās novērtēt pārzinot jomas specifiku, attīstības gaitu un saredzot dažādus kodus, kas laika gaitā izveido koda kodu. rezultātā bieži vien redzam, ka forma ir spēcīgāka par saturu, bet zinātāji ķer kaifu, ka ir saskatījuši autora ieslēpto mesidžu, lai gan patieso arhitektūras vērtību lietotāja acīs veido tieši tās utilitārās iezīmes.

Renāte Pablaka

gribas domāt, ka A, kas bubina, izliekas par arhitektūru, un ir uztverama kā parasta būve. taču šis ir slidens ceļš un var liecināt vienīgi par uztvērēja šauro skatu uz pasauli. īpaši šādas situācijas var novērot, kad tiek radīts, kas jauns un neparasts, ko lielākā daļa uztvērēju neatpazīst un automatiski nespēj nolasīt.

pilnīgi noteikti piekrītu A valodu ir derīgi izkopt un apgūt kā jebkuru jomu ar ko iznāk saskarties (dzīvot dzīvi apzināti, cik nu tas ir iespējams)

no otras puses tas vis ir un paliek prāta konstrukcija, ja neizdodas piejūgt klāt piedzīvojumu.

Ausma Skujiņa

"Arhitektūra ir žests. Ne katra mērķtiecīga cilvēka ķermeņa kustība ir žests. Tāpat ne ne katra mērķim atbilstīga ēka ir arhitektūra."(42) Tā var lasīt grāmatā "VERSIJA PAR VITGENŠTEINU" 107.lpp. – Jānis Namejs Vējš 1977. Tajā pat grāmatiņā 104.lpp.rakstīts

"Arhitektūra kau tko iemūžina un cildina. Līdz ar to nevar būt arhitektūras, ja nav nekā, ko cildināt."(69)

Mans jautājums raksta autoram: "Kas pēc Jūsu domām ir arhitektūra?" Man liekas, ka no tā ir atkarīga arī atbilde par valodu.

KUgis

Hm. Jau 2. turpinājums un aizvien neviena komentāra. Vai par garu ineta videi? Vai par sarežģītu, lai saprastu? Vai varbūt (kā minēts^) – arhitekti paši nesaprot savu (tikai savu?) arhitektūru? Vai varbūt- nemaz nav, ko teikt? Tēmai jau nu gan vajadzētu paraut uz diskusiju- avi tas, ko darām, ir ar kādu Lielo Jēgu (tipa- message), vai tā pat vien- lāga amatniecisks "piepēdojums" (pēc līdzības ar pēdu "rakstiem" sniegā, kas, lai arī ir informācija, tomēr- nav valoda). Ponatoptaļi tut… Provokācijai citāts (sobrid neatceros atsauci): Reiz bija māja, kas prata deviņas valodas, bet tās nesaprata neviens cits … bet tai nebija mēles…… Lasīt vairāk »

V.D.

II daļas pēdējā rindkopa:

"Iespējams, ka nedz valodā, nedz arhitektūrā nepastāv universāla, visiem gadījumiem piemērota shēma, bet tikai atsevišķi analīzes piemēri, kas katrs iesaista savus jēdzienus, tādas kā gramatiskas kategorijas, kuru vidū varētu būt izteiksmes autora intences, tās uztvērēja priekšstati, situācijas konteksts un citi…"

Man liekas, ka pie tā mēs varētu arī palikt, jo dažādi arhitekti, dažādas arhitektūras skolas, dažādas ēkas, dažādi lietotāji, dažādas lietotāju uztveres, dažādas arhitektūras valodas… Vai ir iespējams atrast objektīvus arhitektūras valodas kopsaucējus?

KUgis

Redz…nepārzinu semiotiku, bet apšubāmi šķiet, ka par saziņā lietošanai derīgu valodu varētu uzskatīt tādu zīmju sistēmu, kuru saprot vienīgi tās radītājs (līdz ar to vienīgais lietotājs).

Savukārt, laikam aizvien vēl lielākoties valda uzskats, ka nav īsti iespējama apzināti formulēta doma ārpus valodas. Ne katrs izteikums kļūst par šedevru, taču bez valodas nav iespējams nedz dzejolis, nedz izteikums vispār. Šo attiecinot uz arhitektūru, nekas glaimojošs nesanāk, ja pieņemam, ka tai nav nekādu valodas iezīmju.

Andis Sīlis

Nav jau jāieciklējas tieši uz vārdiski/jēdzienisko "valodu" un cenšanos savas sajūtas [piem uzlūkojot vai dzemdējot kādu ēku] iesprostot sadzīviskos terminos. Mūzikai sava valoda, glezniecībai sava utt. Tur pat arī kopējā šifra atslēga ronama.

losangelos

Iespējams, ka…pastāv atsevišķi piemēri…kuru vidū varētu būt…

bet varētu arī nebūt… kaut kas pateikts…vai arī… nepateikts… – tā ir filozofijas valoda

Un arhitekts apmulst un nezin, ko gan te komentēt, vai nekomentēt. Arhitektūras valodā tāda kārta un izteiksme nepastāv. Ēka vai nu ir, vai arī tās nav un vismaz tas ir pilnīgi skaidrs 🙂

A.J.

Par sarežģītu, lai uzreiz sagremotu, turklāt tās personālijas(name droping). Autors šķietami plivinās uz smalkas nots, tadēļ lai nojauktu ritmu gribētos teikt, ka arhitektūras(arī neobjektīvās-virtuālās) valoda(manā izpratnē) ir forma, struktūra(konstruktīvā un funkcionālā utt.) kā arī konteksts(soc,ek,vides,ainavas,,,arī tā ignorēšana) un citi šādi "lielumi". Otra daļa šim stāstam ir paši pilsētas subjekti, ar visām morālajām, emocionālajām, kognitīvajām, kinestētiskajām un citām "uzteveres spējām". Tātad mans jautājums ko tieši autors vēlas aplūkot šajā darbā, to semiotisko lauku starp objektu un subjektu, vai vairākiem subjektiem kas lingvistiski spriež par objekta(subjekta sekundāro izpausmi)?

Miķelsone

Varbūt komentāri nav vnk aiz cieņas. Labu arhitektūru arī ar grafiti nenopūš- nepievelkas. Man šie raksti šķiet ļoti-ļoti interesanti, paldies autoram un portālam. Par objektīvajiem kopsaucējiem… Cenšoties bābeli izprast piespiedu kārtā (šobrīd rakstu mg darbu Daudzdimensionālisms, sarežģītība un policentrisms arhitektūrā) , par t.s. vispārinājumiem, uzdūros šādam labam K. Kobrina citātam Rīgas Laikā: " Senāk ekskluzīvas tiesības izdarīt vispārinājumus piederēja baznīcai, pēc tam- filozofiem, pēc tam – vēsturniekiem, pēc tam – jebkuriem humanitāro profesiju pārstāvjiem, bet tagad tās iekritušas prese pārstāvju rokās. Līdzīgi kā politikā, psiholoģijā vai medicīnā, kur teju visi notikumi kļuvuši par „nozīmīgiem”, vārdiskās čaulas, kas sen jau zaudējušas… Lasīt vairāk »

KUgis

Nu – šis laikam varētu būt Bodriāra pārfrazējums vai atvasinājums par jēdzieniem, kas zaudējuši jēgu. Tad nonākam pie^ tēzes par runāšanu 9 valodās, kuras neviens nesaprot?

Miķelsone

Taisni tā. Mūsdienu modernā projektēšanas paņēmiena- interdisciplinaritates- lielākā problēma ir tā, ka katrs iesaistītais vienu un to pašu jēdzienu ( burtu salikumu) saprot savādāk, dažkārt pat ieskaitot vienas jomas pārstāvjus. Beigās visi saplūcas, jo katrs domā kaut ko citu. Varētu teikt, ka, ja haosu determinē paris (daži) vienkārši likumi, tad panākumus arvien vairak nodrošinās- vienkārša, ja ne primitīva izteiksmes forma. Otrs variants radīt standartizētu skaidrojošo vardnīcu, bet baidos ka vispārējā paātrinajuma režīmā reti kuram ir laiks risināt rēbusus. Varbūt jārada "sintezējošais softs " ? Sadaļas ka tildē, Vecāki-bērni, mīļotais- mīļotā, arhitekts- ģeogrāfs, arhitekts- arhitekts ?

C.G

Ja negribi saprast otru, bet tikai izrādīt sevi, tad nekāda valoda nepalīdzēs (tas par 9ņiem jēdziena redzējumiem).

Miķelsone

Es tā īsti nepiekrītu " gribas faktoram" , teiksim tā – daļēji. Tādā gadījumā jau iet runa par empātijas spēju. Kreisās puslodes vingrinājumos – cilvēks patiešām un patiesi- redz tikai to, ko saprot, un attiecīgi to (un tikai to) spēj kā radīt, tā aprakstīt.Tā nav vaina vai griba. Te arī visinteresantakais moments – arhitektūra taču pēc būtības taktila, nevis lingvistiska. Lai arī sākums ir hipotētiski lingvistisks ( pirmais bija vārds(doma)), beigās, zināmā mērā, ir gluži vienalga, kā tu to nosauc,jo ir diezgan maza varbūtība ka kāds " patiesi" to sapratīs to " tā" ,kā ir iecerēts. Bet kaut kā jau… Lasīt vairāk »

C.G

Saprotu Jūs, ja domājāt, ka cilvēks kautkādu iemeslu dēļ nesaprot pat tad, ja grib, ka tur pie vainas nav griba. Bet nebiju to domājis. Biju domājis to, ka bieži cilvēks Negrib dzirdēt citus, nav gatavs pietiekami nopūlēties, lai saprastu otru un tā nav valodas, bet motivācijas problēma.

Miks Kārkliņš

Gribējās sagaidīt raksta beigas un tad atsaukties. Kā nekā…komentējot tieši tagad, diez vai tiks mainīts raksta nobeigums un raksta doma. Grūti gan noturēties pretī runājošo māju pavelkošajam izaicinajumam, lai arī, šķietami, tas ticis veltīts raksta autoram, ne lasītājam. Ieturot tādus kā pusklasiskus kanonus, viedoklis par Arhitektū bieži iekļauts nozīmīgāko filozofijas traktātu saturā. Savukāt, Arhitektūras traktāti to intelektuālisma zenītā, vienmēr, šķiet situēti kā pietuvināti filozofiskiem kanoniem. Liekas gan, ka brīži, kuros jūtama vislielākā "berze" starp vieniem un otriem gara darbiem rodas tad, kad viena intelektuālisma nozares pārstāvji mēģina sakomunicēt ar otras nozares pārstāvjiem, runājot par lietām savu ierasto terminu (semantiskajā) izpratnē.… Lasīt vairāk »

Renāte Pablaka

tieši šī konkrētā diskusija par arhitektūras valodu šķiet tik pat jēdzīga kā noskaidrošana, kas ir arhitektūra (vai māksla).

tas, kas tiešām kļūst skaidrs, pārskatot rakstu, autors ir lasījis daudz grāmatu.

taču skatoties kā arh.valoda runā praksē ir līdzīgi kā ar brendu kultu (vai laikmetīgo mākslu, kino), ko iemācās novērtēt pārzinot jomas specifiku, attīstības gaitu un saredzot dažādus kodus, kas laika gaitā izveido koda kodu. rezultātā bieži vien redzam, ka forma ir spēcīgāka par saturu, bet zinātāji ķer kaifu, ka ir saskatījuši autora ieslēpto mesidžu, lai gan patieso arhitektūras vērtību lietotāja acīs veido tieši tās utilitārās iezīmes.

KUgis

Ja spēja kaut kā (labāk- pozitīvi) uzrunāt ir tas, kas atšķir Arhitektūru (to uberkvalitāti, kuru mums tā patīk apzināties, bet kuru nekā nesanāk definēt) no citām (parastām?) būvēm, tad, interpretējot Sosīra formulu: "Runas darbība= runa (runāšana?)+valoda" sanāktu, ka "Arhitektūra= būve (būvēšana) + valoda". (Varbūt pārāk primitīvi, bet komentāros jau var) Jādomā, ka arhitekts tad ir tas, kas šo valodu lieto, lai uzrunātu. Jādomā tak, ka apzināti. Bet tad atkal- jebkurā citā jebkuras citas valodas lietojumā aizdomas, ka runātājs ne visai saprot, ko pats saka (^"arhitekts nesaprot pats savu arhitektūru") neliecinātu neko labu par runātāju. Vai būtu jātic, ka A ir… Lasīt vairāk »

Renāte Pablaka

gribas domāt, ka A, kas bubina, izliekas par arhitektūru, un ir uztverama kā parasta būve. taču šis ir slidens ceļš un var liecināt vienīgi par uztvērēja šauro skatu uz pasauli. īpaši šādas situācijas var novērot, kad tiek radīts, kas jauns un neparasts, ko lielākā daļa uztvērēju neatpazīst un automatiski nespēj nolasīt.

pilnīgi noteikti piekrītu A valodu ir derīgi izkopt un apgūt kā jebkuru jomu ar ko iznāk saskarties (dzīvot dzīvi apzināti, cik nu tas ir iespējams)

no otras puses tas vis ir un paliek prāta konstrukcija, ja neizdodas piejūgt klāt piedzīvojumu.

Ingurds Lazdiņš

arhitektūras valodas noteikti ir daudzas, vai vismaz – vairākas

arhitektūras valodu ir vērts mācīties, un to būtu vērts mācīt

mācītājiem būtu jābūt tiem, kas paši savu arhitektūru var noformulēt vārdos

es nesaku, ka tie viennozīmīgi un tikai būtu tie labākie arhitekti, bet –

ir jāspēj par savu arhitektūru skaidri izteikties, un, vispirms, pašam skaidri domāt

tad var domāt par mācīšanu

jautājums – kā ir ar mūsu arhitektūras skolu – kas un ko, kādu valodu tajā māca?

Ausma Skujiņa

"Arhitektūra ir žests. Ne katra mērķtiecīga cilvēka ķermeņa kustība ir žests. Tāpat ne ne katra mērķim atbilstīga ēka ir arhitektūra."(42) Tā var lasīt grāmatā "VERSIJA PAR VITGENŠTEINU" 107.lpp. – Jānis Namejs Vējš 1977. Tajā pat grāmatiņā 104.lpp.rakstīts

"Arhitektūra kau tko iemūžina un cildina. Līdz ar to nevar būt arhitektūras, ja nav nekā, ko cildināt."(69)

Mans jautājums raksta autoram: "Kas pēc Jūsu domām ir arhitektūra?" Man liekas, ka no tā ir atkarīga arī atbilde par valodu.

36
0
Lūdzu, komentējietx