Arhitektūras valoda I

«Vai arhitektūra ir vēl kaut kas bez neapšaubāmā katras ēkas fiziskā
būvķermeņa, un kas ir tas, ko mēs uztveram, vērojot kādu celtni? Arhitektūras
valodas izpēte var sniegt pamatu arhitektūras izpratnei» — tā saka Jānis Taurens,
filosofs, kura pirmā izglītība ir arhitekts. Viņa eseju par nozīmi valodā un
arhitektūrā publicējam trīs daļās. 

Degradācija vs. reģionalizācija

Arhitektūra un valoda — šie divi vārdi
ar zināmu regularitāti parādās viens otram līdzās, tai skaitā latviešu valodas
kultūrtelpā. Piemēram, intervijā ar Aleksandru Rapaportu, kas publicēta šā gada
pirmajā Rīgas Laika numurā (janvāris,
2012), izlasīju: «Bet arhitektūrā mani ļoti nodarbina jautājums par valodas ietekmi uz arhitektūras
attīstību, ..» Savukārt pagājušajā gadā iznākušajā grāmatā V×X, kurā pieci arhitektūras kritiķi, izvēloties, viņuprāt, desmit
labākos objektus, runā par Latvijas arhitektūru pēdējos divdesmit gados, Vents
Vīnbergs raksta: «Ja arhitektūra ir komunikācijas instruments vai pat valoda ar savu
specifisko korpusu, ..» Rapaports gan savas domas turpinājumā runā par arhitektūras pagrimumu un
to, ka visa arhitektūras vēsture ir tās degradācijas vēsture, bet Vents
Vīnbergs velk interesantas paralēles starp latviešu valodas «iekārtojumu» jeb, kā es
teiktu, starp tās gramatikas un izteiksmīguma idiosinkrāziju un latviešu arhitektūras
(labāko tās piemēru) atturību un lakonismu, tādējādi netieši apstiprinot
pieņēmumu, ka arhitektūra ir valoda. [1]

Aleksandra Rapaporta doma, ka arhitektūra kopš senās
Ēģiptes laikiem ir tikai degradējusies, šķiet paradoksāla un praktizējošiem
arhitektiem pat aizvainojoša, taču tai pamatu var atrast Hēģeļa filozofiskajā
sistēmā, precīzāk, Hēgeļa estētikā. Šeit arī vairakkārt formulēta doma, ka
māksla nekad vairs nesasniegs to idejas izpausmes pilnību (satura adekvātu
izpausmi materiālā formā), kāda tai bija senās Grieķijas tēlniecībā.
(Piebildīšu, ka seno grieķu arhitektūra bija, iespējams, daudz tuvāka
tēlniecībai nekā, pakļaujoties terminu klasifikāciju spēkam, esam ieraduši
domāt.) Hēgelis savā loģiskās idejas attīstības grandiozajā shēmā, protams,
neatsaucas uz valodu, bet mūsdienās šķiet pašsaprotami, ka jebkāda izteiksmes
veida «degradācija» jāsaprot kā komunikācijas (tātad — valodas) problēma. Parasti gan šādu
komunikācijas kritiku tagadne vērsusi pret pagātni, bet arī kāda pagātnes posma
kā mītiska «zelta laikmeta» idejai ir savs valdzinājums.

Savukārt valoda, ja to
izprot kā zīmju sistēmu, ir vedinājusi meklēt semiotisku struktūru arī citos,
tai skaitā mākslinieciskos, izteiksmes veidos, un semiotika 20. gadsimta 60. un
70. gados bija populārākais teorētiskais instruments šādas zīmju izpratnes
pārnesumam arī uz arhitektūru. Ja runājam par individuālā izteiksmes veida
idiosinkrāziju jeb tam piemītošu noteiktu individualizētu īpašību kopumu, tad 20.
gadsimta otrajā pusē uzmanība tiek pievērsta runātāja intences (nodomu)
jēdzienam, un kopš 60. gadiem valodas filozofijā pat tiek ieviests tāds termins
Oliņa Boliņa valodas teorija, kas
teorētisku uzskatu apzīmēšanai piemēro Lūisa Kerola tēla pašpārliecināto
pamācību Alisei: «Ja es lietoju kādu vārdu, tas
nozīmē tieši to, ko es vēlos, lai tas nozīmē.» Tomēr šeit
spriedze rodas starp teorijām, kas uzsver valodas sistēmiskumu (iepriekšējo
lietojumu tradīcijas), un tām, kur svarīgs valodas radošais moments jeb
atsevišķa indivīda lingvistiskā jaunrade, nevis kādas konkrētas valodas
lietotāju izteiksmes īpatnības.

Protams, vēl paliek tā
sauktā Sepīra-Vorfa jeb lingvistiskās relativitātes hipotēze (Sapir-Whorf hypothesis), kuras sākotni var saskatīt
vācu valodnieka Vilhelma Humbolta uzskatos, kas jau 18. un 19. gadsimta mijā
rakstīja: «Kādas tautas garīgā savdabība un tās valodas uzbūve tik dziļi caurstrāvo
viena otru, ka vienu var atvasināt no otras, ja tā pastāv.» Atzīta un
atsevišķu lingvistiski antropoloģisku pētījumu apstiprināta gan varētu tikt
tikai šīs hipotēzes vājāka versija, kas pieļauj to, ka noteikta valoda var
ietekmēt arī tās lietotāju atsevišķus nelingvistiskās izturēšanās veidus.
Arhitektūrā par kaut ko līdzīgu varētu uzskatīt reģionālisma jēdzienu, ko tālāk
attīstīja modernisma aizstāvis Kenets Fremptons, ieviešot apzīmējumu kritiskais reģionālisms, tomēr šie
termini pārsvarā darbojas bez būtiskas atsauces uz līdzību ar verbālo valodu.

Runājot par reģionālismu, Latvijas gadījumā vēl
būtu jāpiemin Borisa Vipera 30. gados izteiktā autohtonās arhitektūras «hipotēze», kas gan nav plašāk izvērsta un nav guvusi
arīdzan nopietnu teorētisku izvērtējumu vai tālāku izvērsumu. Runājot par Latvijas vēsturisko
stilu arhitektūru un analizējot
Rīgas Sv. Jāņa baznīcas un Jelgavas Trīsvienības baznīcas gotiskās velves,
kuras «pilnīgi zaudējušas ķermenību, konstruktīvo nozīmi un pārvērtušās tīri
ornamentālā virsmas rotaļā», Boriss Vipers tālāk raksta: «..šeit mēs
sastopamies nevis ar vēsturiskā stila nesaprastu paņēmienu imitāciju, bet tieši
ar orģinālu, autochtonu stilistisku koncepciju. Velvju traktējums .. rada
iespaidu, it kā nevis kolonas un arkas tiektos no lejas augšup velvēm par
balstu, bet velves nokarātos, laižot savas atvases no augšas lejup. Vārdu
sakot, mūsu priekšā tā tieksme pēc pakariem, tā konstrukcija «no augšas lejup», ko mēs
novērojām latviešu ornamentā un koka celtniecībā.» Esmu atradis
tikai vienu mākslas un arhitektūras teorētiķa, kas arī man lasīja lekcijas
mākslas un arhitektūras vēsturē, — Jurija Vasiļjeva — analīzi, kas skar šo
Vipera koncepciju, bet nesniedz nekādu tās vērtējumu. Viņa 1988. gadā krievu
valodā publicētais raksts, lai arī tas pats vēl nav brīvs no ideoloģiskām
shēmām, pārsvarā aplūko Vipera stila izpratni un arī tās trūkumus, tai skaitā «reālās īstenības
pakļaušana apriori pieņemtai shēmai».

Savulaik, strādājot Pilsētprojektā kopā ar Ēvaldu Fogeli,
daudzkārt apspriedām šo Vipera domu. Viņš stāstīja, ka mēģinājums pārnest autohtonās
arhitektūras ideju uz pilsētbūvniecību ir realizēts, piemēram, Krasta ielas
rajona dzīvojamās vienības konkursa projektā (1976). Jānis Lejnieks grāmatā Rīga, kuras nav, kur ir reproducēta šī
projekta maketa fotogrāfija, to īsi raksturo: «Arhitekta M.
Medinska vadītais autoru kolektīvs projektēja apbūves ansambli, kas radītu jaunus
akcentus pilsētas panorāmā. Savā iekšējā dzīvē tas organizēts ap kanālu,
līdzīgi apbūvei Rīgas bulvāru lokā.» Taču tas nav
tikai kādas vienas pilsētas daļas formālu iezīmju pārnesums uz kādas cita tās
rajona plānojumu, bet gan mēģinājums atrast noteiktas Rīgas valodas iezīmes, kas ir pamatā tam, ka mums patīk šī pilsēta.
Šīs domas tālāku izvērsumu var redzēt Rīgas 1995.—2005. gada attīstības plānā,
nodaļa Rīgas valoda gan tam netika
uzrakstīta, bet dažas idejas, piemēram, par Rīgas zaļo un zilo struktūru, tika
realizētas. Piekrītu Pētera Bajāra šī un nākamā attīstības plāna salīdzinājumam
jau minētajā grāmatā V×X, ka pirmais
bija «skaidrs, caurredzams un konceptuāls», kamēr nākamā
versija tapa «bez pēctecības, pilna neloģisku pilsētbūvniecisku kļūdu». Tikai tas nebija
tāpēc, kā raksta Pēteris Bajārs, ka nākamais plāns tika izstrādāts bez Andra
Rozes līdzdalības, — galvenās idejas 1995.—2005. gada attīstības plānā
piederēja Ēvaldam Fogelim (vai vienkārši — Fo), kurš, starp citu, nekad
netiecās sevi ierakstīt kā galveno projekta autoru.

Tātad, var teikt, ka
Venta Vīnberga domai ir savi priekšteči, un uzsvaru uz arhitektūras reģionālām
īpašībām var uzskatīt par Aleksandra Rapoporta piesauktās degradācijas
pretargumentu. Pat ja pieņemam Rapoporta domas pamatā esošo pieņēmumu, bez kura
nav iespējams aplūkot arhitektūras vēsturi kā vienotu veselumu, proti, ka ir kāds vispārīgs princips (Hēgelim tā
bija loģiskās idejas pašattīstība, kas savu noslēgumu sasniedz tādās gara
pašizziņas formās kā māksla, reliģija un filozofija), no kura var atvasināt arhitektūras izpratni, tomēr atsevišķas
reģionālās arhitektūras īpatnības var uzskatīt par pretošanās centriem tās
globālajai attīstības tendencei. Šīs īpatnības var mums būt svarīgas arī
tad, ja atmetam  Hēgeļa vai 20. gadsimta
beigu globalizācijas eiforiju. Bet kā gan saprast to, ka arhitektūra kaut ko
nozīmē mums jeb, citiem vārdiem sakot, kā saprast arhitektūras nozīmi?

Nozīme arhitektūrā

Paralēles valodas un
arhitektūras attīstībā vai to specifiskās īpatnībās raksta sākumā minētajos
piemēros gan pagaidām atrodas tikai kaut kur starp heiristisku hipotēzi un
metaforu. Tomēr tieši heiristiskais moments liek jautāt: vai šo līdzību nevar
padarīt stingrāku, uzskatot pašu arhitektūru par valodu? Tas nozīmētu, ka jautājums
«Kas ir arhitektūras komunikācija?» vairs nebūtu
tikai pavedinoša metafora un ka šīs komunikācijas
instrumenta — arhitektūras valodas — izpēte var sniegt pamatu arhitektūras
izpratnei. Pie šīs pašas domas var nonākt arī nedaudz citādākā ceļā, proti,
var teikt, ka arhitektūra ir apkārtējās vides sastāvdaļa, kas ietekmē un,
iespējams, pat tīri telpiski nosaka cilvēku dzīvi. Tomēr ar to saistīti arī
noteikti ekonomiski, juridiski, sociāli, politiski u.c. sabiedrības dzīves
aspekti, tāpēc ir vērojama tendence arvien vairāk blakus pasūtītāju un
izpildītāju — tai skaitā arhitektu — viedoklim ņemt vērā sabiedrības uzskatus
par konkrēto arhitektūras objektu vai pilsētbūvniecisko risinājumu. Taču, vai viedokli par arhitektūru var pamatot
pašas arhitektūras īpašībās? Vai arhitektūra ir vēl kaut kas bez neapšaubāmā
katras ēkas fiziskā būvķermeņa, un kas ir tas, ko mēs uztveram, vērojot kādu
celtni? Ja ir kāda ēkas nozīme, kas ir kopīgs pamats vai atskaites
punkts diskusijās par to, tad kāpēc veidojas pretrunīgi vērtējumi?

Šādi vai līdzīgi
jautājumi var satraukt ne tikai arhitektus. Tie ir sakņoti ikdienas attieksmē
pret arhitektūru un var rasties jebkuram kādas pilsētas iedzīvotājam vai
nejaušam tās apmeklētājam. Jāatzīst gan, ka arhitekts var spēlēt savu profesionālo
lomu, par šiem jautājumim neaizdomājoties, un ka cilvēki ikdienā var lietot
ēku, nekad uz to nepaskatoties (kas īstenībā, kā norādījis Čārlzs Dženkss, ir
pat norma). Jautājumi par arhitektūras nozīmi iegūst aktualitāti tikai tad, kad
saasinās diskusijas par kādu konkrētu būvniecības vai pilsētplānošanas gadījumu,
un bieži tikai tad, ja kāds it kā nomaļus stāvošs klausītājs apjēdz
nepieciešamību pēc argumentācijas pamata, kas nebūtu balstīts subjektīvas
patikas vai nepatikas izjūtā un personīgas ieinteresētības retorikā.

Galvenās grūtības
formulēt jautājumus par arhitektūras valodu un nozīmi slēpjas tajā, ka
nepieciešams iziet ārpus skaidri definēta — arī tīri praktiski noteikta gan
izglītības sistēmā, gan profesionālajā darbībā — apgabala, proti, pievērsties
verbālajai valodai un tiem refleksijas modeļiem, kas mēģinājuši risināt
lingvistiskās nozīmes problēmu. Tam var būt gan priekšrocības gan trūkumi (uz
mirkli aizmirstot jautājumu, vai arhitektūra ir tikai Linkolnas katedrāle, vai
par tādu jāuzskata arī vienkārša velosipēdu nojume). Priekšrocības — jo valodas
teorijas ir sistemātiski radījušas izstrādātus jēdzieniskos aparātus, kas, tā
teikt, stāv gatavi lietošanai arī citās sfērās (uzskatāmākais piemērs, kā jau
minēju, 60. un 70. gados ir semiotika); trūkumi — jo nepastāv viena vairāk vai
mazāk vispārpieņemta valodas teorija, ja par tādu neuzskata valodas pragmatikā
balstīto Vitgenšteina maksimu, ka vārdu nozīme jāmeklē to lietojuma veidos,
nevis psihes norisēs, apkārtējās pasaules lietās vai kādās ideālās un
nemainīgās vienībās.

Sistemātiski jautājumu, kā varētu saistīt
arhitektūras un valodas izpratni, rakstā Arhitektūras
valoda
savulaik ir aplūkojis Martins Donohjū (raksts publicēts 1987. gadā).
Šo rakstu viņš sāk ar to, ka tīri empīriski nosauc veidus, kādos ir ticis
runāts par «nozīmi» arhitektūrā, un uzskaitījums ir gana pilnīgs un pamācošs. (Jāpiebilst, ka
angļu valodā vārda meaning darbības
vārda forma to mean tiek lietota
plašāk nekā latviešu valodā, tāpēc turpmākajā Donohjū raksta izklāstā es
pārformulēšu viņa spriedumus, izlaižot formālo uzsvaru un šo terminu, kā arī
izmantojot savu izpratni par aprakstā izmantotajiem vārdiem un aprakstītajām
parādībām.)

(1) Arhitektūra var norādīt uz tās radītāju
eksistenci (pagātnē vai tagadnē) un tās iedabu, tas ir, arhitektūra darbojas kā
indeksāla zīme, runājot Čārlza Pīrsa terminoloģijā. Līdzīgi arhitektūra norāda
uz savu lietojumu vai funkciju (projektēto vai iegūto). Par iespējamo lietojumu
varētu būt pat izvērstas diskusijas (kā dažkārt arheoloģijā atklāto artefaktu
gadījumā), taču Donohjū uzskata, ka veids, kā mēs nonākam pie funkcijas
interpretācijas, nevar tikt uzskatīts par kāda vēstījuma atšifrēšanu vai
komunikāciju. Šādu arhitektūras nozīmi mēs pieņemam neapzināti kā kaut ko
vārdos neizteiktu un pašsaprotamu, nevis nonākam pie tās uz novērojumiem
balstītu secinājumu ceļā.

(2) Ja tie nav mūsu secinājumi, uz kuriem mēs
balstāmies, nosaucot kaut ko, piemēram, par skolu vai daudzdzīvokļu dzīvojamo
māju, tad var teikt, ka ēkas «parāda» savu lietojumu
un īpašības. Arhitekti liek noteiktām ēkām izskatīties kā baznīcām, kā
cietumiem un tā tālāk, lai arī, kā piebilst raksta autors, nav skaidrs, kā tieši
tas notiek.

(3) Šādā veidā tiek izteiktas arī daudz
metaforiskākas lietas, tādas kā drūmums, vieglums, majestātiskums un citas. Šajos
divos punktos Donohjū atsaucas uz amerikāņu filozofa Nelsona Gudmena arhitektūras
nozīmes interpretāciju. Jāpiebilst, ka Gudmenam ir ļoti savdabīga izpratne par
nozīmi — viņš uzskata, ka mēs ne tikai, teiksim, ar vārdu «smagnējs» varam domāt
konkrētu objektu klasi (smagnējas mājas, galdus utt.), bet arī kāda konkrēta
lieta, piemēram, ēka, var parādīt ar piemēru jeb «ekzemplificēt» šādu vispārīgu
īpašību.

(4) Arī formai, dekoram un stilistiskām iezīmēm
ir nozīme, bet tā neveidojas, šiem elementiem kaut ko izsakot, bet gan drīzāk
to savstarpējās attiecībās. Turklāt skaidrs, kā norāda Donohjū, ka noteikta
stila elementu lietojuma gadījumā stilistiskās konvencijas jeb «repertuārs» jāzina pirms tā
konkrēta izmantojuma jeb «sacījuma» darināšanas (un arī pirms šī «sacījuma» jeb formas
saprašanas).

(5) Vēl paliek nozīmes, ko visai brīvi var
apzīmēt kā «simboliskās» nozīmes. Piemērs tām varētu būt gotiskās katedrāles un tajās ietvertā
reliģisko simbolu sistēma. Pie šī punkta Donohjū pieskaita arī ēku ikonogrāfisko
līmeni (baznīcas plānā mēs, piemēram, atpazīstam krusta formu), kas kādā
konkrētā analīzē var pāriet uz ikonoloģisko līmeni (Panovska terminoloģijā), ar
pēdējo saprotot cilvēku vispārīgas attieksmes, pasaules uzskatu un laika garu.
Tā ir arhitektūras izpratne, kuras sākumu, pēc Donohjū, var atvedināt no Hēgeļa
estētikas. Katrā ziņā viņš norāda, ka šajā gadījumā darbojas liels daudzums
papildinformācijas, piemēram, par reliģiju un kultūru, kas arī ir nepieciešama
pirms konkrētā arhitektūras objekta interpretācijas.

(6) Savu uzskaitījumu Donohjū noslēdz ar
atzinumu, ka ir iespējamas vēl daudzas citas pieejas, kuras viņš neuzskata par
vajadzīgu tālāk analizēt, rezumējot, ka «ir pietiekami
skaidrs, ka ēkām ir nozīme, un nozīme tām ir daudzos veidos — varbūt pat pārāk
daudzos, lai mēs varētu justies ērti». Turklāt šie dažādie
veidi, kādos mums arhitektūra var kaut ko «nozīmēt», prasa gana
plašu papildinformāciju un teorētisku interpretāciju.

Piezīme

[1] Ņemot vērā neērtības, kas rodas, cenšoties no
A4D portālā publicēta teksta nonākt
pie piezīmēm raksta beigās, šī būs pirmā un vienīgā piezīme manā rakstā. Arī
akadēmiskajā vidē pieņemto atsauču sistēmu, kuras dēļ šādas piezīmes tiek
rakstītas, var uzskatīt vien par intelektuālās birokrātijas pašaizsardzības
mehānismu. Tomēr es vēlētos norādīt uz grāmatām, kur izklāstīti manis, kaut vai
tikai garāmejot, minētie uzskati, daļēji — arī aiz mīlestības pret literatūru
vārda plašākajā nozīmē. Tāpēc raksta beigās pievienoju literatūras sarakstu ar
īsiem komentāriem, kas tikpat labi var tikt uzskatīts par raksta turpinājumu
vai atsevišķu lasāmgabalu kādam bibliofilam.

Raksta turpinājums

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx