Arhitektūras valoda III

«Viena no neatrisinātajām semiotikas pieejas problēmām ir jautājums par
arhitektūras valodas struktūru, proti: kas tad ir arhitektūras zīme, kas ir
arhitektūras valodas pamatelements, kas atbilst vārdam verbālajā valodā?» — noslēgums
Jāņa Taurena esejai, ko papildina plašs literatūras saraksts.  

Raksta sākums

Klasiskā arhitektūra,
klasiskā semantika un 60. gadu «revolūcijas»

Klasisko semantiku var raksturot ar vairākām tēzēm. (1)
Semantikas pamatā ir nozīmes (jēgas) noteiktības princips, proti, jebkuras
lingvistiskās izteiksmes jēgai jābūt noteiktai. (2) Centrālo lomu semantikā
spēlē apgalvojuma teikums. No tā izriet, ka par vārda nozīmi jājautā tikai
teikuma kontekstā, bet ārpusvalodiskais konteksts tiek ignorēts. Otra
konsekvence — patiesums kļūst par centrālo semantikas jēdzienu, kas nodrošina
arī izpratni par teikuma strukturējumu, atbilstoši tā daļu funkcijai
apgalvojuma patiesuma vērtības nodrošināšanā. (3) Galvenā uzmanība klasiskajā
semantikā tiek pievērsta valodai kā noslēgtai sistēmai un tās izteiksmju
sintaktiskajām saistībām sistēmas ietvaros.

Klasisko semantiku var piemērot arī arhitektūras valodai un
ideja par valodu kā slēgtu un pašpietiekamu sistēmu ir gana valdzinoša. Varbūt
arī arhitektu vidū kāds vēl arvien «dvēseles dziļumos» domā, ka telpiskais,
vēsturiskais un arī mūsu priekšstatu, valdošās ideoloģijas vai vērtību sistēmas
u. tml. konteksts ir tikai nevajadzīgs apgrūtinājums, lai radītu labu
arhitektūru. Cits šī domāšanas veida attaisnojums būtu meklējams klasiskajā
ordera arhitektūrā, jo tieši ordera arhitektūras valodu var uzskatīt par noslēgtu
sistēmu, kurā ir noteikts skaits elementu un precīzi aprakstāma sintaktiskā
struktūra.

Atteikšanās no klasiskās semantikas valodas filozofijā
norisinās paralēli formālisma estētikas noliegumam mākslā, ko 60. gados galvenokārt
Amerikā risina minimālisms, konceptuālisms, popārts un citi mākslas virzieni. Mākslā
to var saukt par revolūciju; procesam arhitektūrā, neskatoties uz polemisko
apgalvojumu asumu, vairāk ir evolūcijas vai vienkārši izmaiņu raksturs. Arhitektūras
vēsturē šīs izmaiņas iezīmē tas, ko Čārlzs Dženkss dēvē par modernisma nāvi un
ko viņš darbā «Postmodernisma arhitektūras valoda» datē ļoti konkrēti — ar
1972. gada 15. jūliju, kad Sentluisā, Misūri štatā, tika uzspridzināti
atsevišķi Prūitas-Aigo (Pruitt-Igoe)
rajona dzīvojamo māju bloki. (Šo notikumu var uzskatīt par svarīgu punktu
publiskās attieksmes izmaiņā pret modernisma arhitektūru un tās principiem, jo
1951. gadā projektētais dzīvojamais rajons iemiesoja tālaika «progresīvākās»
pilsētbūvniecības idejas un pat bija saņēmis Amerikas Arhitektu institūta
godalgu.)

Dženkss savus uzskatus balsta semiotikā. 60. un 70. gadi patiešām
ir šīs pieejas uzplaukums arhitektūras interpretācijā, to iezīmē divi ietekmīgi
rakstu krājumi — Nozīme arhitektūrā (1969) un Zīmes, simboli un
arhitektūra
(1980). Viena no neatrisinātajām semiotikas pieejas problēmām
ir jautājums par arhitektūras valodas struktūru, proti: kas tad ir arhitektūras
zīme, kas ir arhitektūras valodas pamatelements, kas atbilst vārdam verbālajā
valodā? Minētajos rakstu krājumos var sastapt gan līdz galam neizstrādātu pašas
problēmas ieskicējumu, gan atrast detalizētu visu veidu nozīmju aprakstu un
strukturējumu, ko vien iespējams saistīt, piemēram, ar klasisko orderi (sk. Umberto
Eko eseju Arhitektūras zīmes (kolonas)
sastāvdaļu analīze
otrajā no minētajiem krājumiem). Semiotikas pieejas
galvenais trūkums ir zīmes vispārīgs traktējums, neņemot vērā vārda un teikuma
principiālo atšķirību (teikums ir valodas darbības pamatvienība, savukārt
teikuma uzbūvi nosaka to veidojošo lingvistisko izteiksmju atšķirīgās lomas).
Šis trūkums arī ir galvenais mērķis kritikai, ko pret semiotiku vērš
analītiskajā tradīcijā rakstoši filozofi.

Jāpiebilst, ka māksla šai ziņā bijusi atvērtāka dažādām
filozofijas ietekmēm. Lielāks arhitektūras «teorētiskais konservatīvisms», ko
izjauc tikai gadsimta beigu flirts ar Žaka Deridā «dekonstrukciju» (daļēji
pateicoties šķietami arhitektoniskajam terminam, kurā saklausāma «konstrukcija»,
daļēji — Pītera Eizenmana sadarbībai ar pašu Deridā pie Viletas parka projektu
konkursa Parīzē 1986. gadā) ir novedis pie tā, ka nav uzrakstīta Arhitektūra pēc filozofijas, kas būtu
analoga slavenajai 1969. gada Džozefa Košuta esejai. Šāds darbs, kurā vajadzētu
definēt arhitektūras konceptuālo kodolu, būtu bijis jāuzraksta, vēlākais, 70.
gadu sākumā.

Daži vārdi
nobeigumam

Valodas teorijā lietojuma aspektu iekļaušana semantikā
(nozīmes teorijā) izpaudās tajā, ka kļuva svarīgi ārpusvalodas elementi, jo
lietojums un tā kārtulas ir saistīti ar mūsu dzīves formām, tai skaitā arī runātāja
un klausītāja priekšstatiem un intencēm. Arhitektūrā tas būtu jāsaprot kā pārbīde
no arhitektūras objekta uz “starptelpu”, ko rada tādi lielumi kā cilvēku uztvere,
teorijas un priekšstati par arhitektūru, ainavu, dabu, ekoloģiju, kā arī
informācijas tehnoloģiju pavērto manipulāciju iespējamības (bet arī varas un
ideoloģiju manipulācijas ar cilvēku uzskatiem), un tā varētu neierobežoti
turpināt. Aleksandrs Rapaports atsaucas uz pazīstamo franču neoklasicisma
arhitektu Nikolā Ledū, kurš teicis: «Arhitektūrai jārunā», bet tūlīt piebilst,
ka «arhitektūra ir iegrimusi savās atmiņās», un ko gan mēs nevaram iekļaut šo
atmiņu jēdzienā! Kā to visu aprakstīt?

Šķiet, paliek tikai kritiska, ironiska attieksme un cīņa ar
varas (visdažādākajās tās inkarnācijās) un cilvēku laiskuma uzspiestiem
priekšstatiem, kas vienmēr no jauna jārealizē katrā atsevišķā gadījumā. Šādā
formulējumā tas skan pārāk vispārīgi un abstrakti, varu tikai sevi aizstāvēt,
sakot, ka tas ir ievads, kam jēgu un attaisnojumu var piešķirt turpmāka saruna
par konkrētiem arhitektūras objektiem.

Literatūra

Arhitektūru var
glābt tikai Dievs
. Ar arhitektūras teorētiķi Aleksandru Rapaportu Mazirbē
sarunājas Uldis Tīrons // Rīgas Laiks,
2012, janvāris, 48.—57. lpp.

Vīnbergs, Vents. Rīkstnieku
identitāte
// V×X. Latvijas
arhitektūra kopš 1991. gada
/ Idejas autori: Kristīne Budže un Miķelis
Baštiks. Nucleus, 2011, 18.—21. lpp.  —
Šie divi nelielie teksti man kalpoja kā atskaites punkts, lai vēlreiz sāktu
domāt par valodas un arhitektūras attiecībām, iesākumā mēģinot paskatīties (un
atskatīties) uz problēmu plašāk. Taisnības labad jāatzīmē, ka tikpat labi
varētu sākt ar kādu senāku un Latvijas arhitektūras vēsturē aizmirstu tekstu:
Strautmanis, Ivars. Dialogs ar telpu.
Rīga: Liesma, 1977. — Šeit tiek runāts par informāciju un arhitektūras
semantiku kā to izprot semioloģija jeb — mums ierastākā apzīmējumā — semiotika.
Šis teksts būtu atsevišķas analīzes vērts it īpaši plašāka apraksta kontekstā,
kas aplūkotu semiotikas «spožumu un postu» bijušajā padomju ideoloģijas telpā. Savukārt
to, ka arhitektūras semiotiskā interpretācija ir aktuāla galvenokārt tikai 60.
un 70. gados, var izlasīt pazīstamā semiotiķa Pola Boisaka izdotajā semiotikas
enciklopēdijā, sk.: Bouissac, Paul. Architecture
// Enciclopedia of Semiotics /
Ed. in Chief Paul Bouissac. New York, Oxford: Oxford University Press, 1998,
pp. 33—35.

Гегель, Г. В. Ф. Лекции
по Эстетике
. Т. 1, 2. СПБ: Наука, 2001. — Lekcijas estētikā Hēgelis lasa no
1818. līdz 1829. gadam (Heidelbergā un pēc tam Berlīnē). Tulkojums krievu
valodā, līdzīgi kā tulkojumi citā valodās, izmanto Heinriha Gustava Hotho (Heinrich
Gustav Hotho
) 1835.—1838. gadā
izdoto Hēgeļa lekciju tekstu (Hotho rīcībā bijuši arī paša Hēgeļa pieraksti,
kas nav saglabājušies). Tikai 20. gadsimta 90. gados un 21. gadsimta sākumā publicēti
arī citu Hēgeļa skolnieku veiktie lekciju pieraksti (pagaidām pieejami tikai
vācu valodā). Ieskatu Hēgeļa estētikā un jaunākajās publikācijās dod raksts
Stenfordas universitātes filozofijas enciklopēdijā (Houlgate, Stephen. Hegel’s
Aesthetics
, 2009).

Donnellan, Keith. Putting
Humpty Dumpty Together Again
// The Philosophical Review, 1968, Vol.
77, No. 2, pp. 203—215. — Šajā rakstā aplūkota diskusija, kurā Oliņš Boliņš pirmo
reizi parādās kā nozīmīgs «personāžs» valodas filozofijā. Cits analītiskais
filozofs, Donalds Deividsons, viņu izmantojis, lai analizētu Džeimsa Džoisa
rakstības manieri (tas parāda, ka analītiskā filozofija nav nemaz tik «sausa»
kā varētu šķist), sk.: Davidson, Donald. James
Joyce and Humpty Dumpty
// Midwest Studies in Philosophy, 1991, No.
16, pp. 1—12.

Humbolts, Vilhelms. Izlase.
Fragmenti no valodnieciskiem darbiem
. Sast., tulk. un priekšv. autors:
Eduards Daugats. Rīga: Zvaigzne, 1985. — Mums jāpriecājas, ka latviešu valodā
vispār kaut kas tiek tulkots, nevis jāgaužas, ka tulkotais ir tik fragmentārs,
ka nedod gandrīz nekādu priekšstatu par autoru. Es neminēšu literatūru par Vorfa-Sepīra
hipotēzi (pāris lappušu paša Sepīra teksta sk.: Sepīrs, Edvards. Valodniecība kā zinātne // Kentaurs
XXI
, 1999, Nr. 18,  86.—91. lpp.). Svarīgus
argumentus pret to var atrast kādā Donalda Deividsona rakstā, sk.: Davidson,
Donald. On the Very Idea of a Conceptual
Scheme
// The Essential Davidson.
With an introduction by Ernie Lepore and Kirk Ludwig. Oxford: Clarendon Press,
2006, pp. 196—208. — Šis ir viens no jaunākajiem pazīstamā amerikāņu filozofa
eseju krājumiem, kas izdots jau pēc viņa nāves. Esejas pirmpublicējums ir 1974.
gadā, atkārtoti tā tika izdota krājumā Pētījumi
par patiesumu un interpretāciju
(1984), kas sagādāja Deividsonam pasaules
līmeņa filozofa slavu, sk.: Davidson, Donald. Inquiries into Truth and Interpretation.
Oxford: Clarendon Press, 1984.

Frampton, Kenneth. Modern
Architecture. A Critical History
. Fourth edition. Revised, expanded and
updated. London: Thames & Hudson, 2010 [1980, 1985, 1992, 2007]. — Pēdējā, «atjauninātā»
modernisma aizstāvības versija, ko veicis Fremptons. Šeit ir arī nodaļa par «kritisko
reģionālismu».

Vipers, Boriss. Latvijas māksla baroka laikmetā. Rīga:
Valtera un Rapas akciju sabiedrības apgāds, 1937. (Citētais fragments atrodas
29.—30. lpp.) Jurija Vasiļjeva rakstu sk.: Васильев, Юрий. Взгляды Б. П. Виппера на эволюцию стиля барокко в Латвии в свете его
позднейших работ
// Laikposmi un
mākslas vērtības
/ Atb. red. S. Cielava. Rīga: Zinātne, 1988, 135.—163.
lpp.

Lejnieks, Jānis. Rīga,
kuras nav
. Rīga: Zinātne, 1998. — Lieliska grāmata, varētu vienīgi vēlēties,
lai tajā būtu vairāk materiālu no Latvijas arhitektūras mutvārdu vēstures, kas
Jānim Lejniekam zināma daudz labāk nekā, piemēram, man.

Jencks, Charles. The
New Paradigm in Architecture: The Language of Post-Modernism
. New Haven and
London: Yale University Press, 2002. — Šis ir viens no daudzajiem atkārtotajiem
Dženksa darba izdevumiem (atrodams LNB). Dženksa doma, uz kuru es atsaucos,
izteikta šī izdevuma 39. lpp.

Vitgenšteins, Ludvigs. Filosofiskie
pētījumi
. Tulkojuši: Jānis Vējš, Jānis Taurens. Rīga: Minerva, 1997. — Par «nozīmi
kā lietojumu» sk. 43. paragrāfu. Tas ir, protams, atkārtots arī citos
Vitgenešteina piezīmju izdevumos, ko pēc viņa nāves ar dažādiem nosaukumiem ir
publicējusī šo izdevumu redaktori. Pirms nesenās http://library.nu/
likvidēšanas (trieciens, kas vērsts pret nabadzīgāko valstu — un ne tikai —
visu jomu pētniekiem) Vitgenšteina tekstus angļu valodā (The Collected Works of Ludwig Wittgenstein, Blackwell Publishers)
varēja atrast šajā interneta vietnē.

Donougho, Martin. The
Language of Architecture
// Journal
of Aesthetic Education
, 1987, Vol. 21, No. 3, pp. 53—67. — Līdz šim
plašākais man zināmais gan nozīmes jēdziena arhitektūrā, gan atbilstošu —
arhitektūrai piemērojamu — valodas interpretāciju aplūkojums.

Goodman, Nelson. How
Buildings Mean
// The Philosophy of the Visual Arts / Ed. by Philip
Alperson. New York, Oxford: Oxford University Press, 1992, pp. 368—375.  — Sākotnēji šis raksts ir publicēts žurnāla Domus
1986. gada maija numurā. Par Gudmena ekzimplifikācijas teoriju, ko viņš izmanto
šajā rakstā, sk.: Goodman, Nelson. Languages
of Art
. Indianopolis: Hacket Publishing Company, 1988 [1968, 1976].

Panofsky, Ervin. Iconology
and Iconography
[1939] // Art and
Philosophy: Readings in Aesthetics
/ Ed. by William E. Kennick. New York:
St. Martins Press, 1976, pp. 391—402. — Šis teksts ir atskaites punkts plaši
izmantotajam «ikonogrāfijas» un «ikonoloģijas» terminu lietojumam.

Vitgenšteins, Ludvigs. Loģiski
filozofisks traktāts.
Rīga: Liepnieks un Rītups, 2006. — Šis manis
tulkotais Vitenšteina teksts līdz ar Frēges rakstiem veido klasiskās valodas
izpratnes jeb klasiskās semantikas, kā es to dēvēju, kodolu. Frēges gadījumā
gan labāku priekšstatu var gūt no apjomīgā Maikla Dammeta darba par Frēgi, sk.:
Dummett, Michael. Frege: Philosophy of Language. London: Duckworth, 1973. (Arī
Dammetam — līdzīgi kā iepriekš minētajam Deividsonam — šis darbs sagādā
pasaules līmeņa filozofa slavu, lai arī, šķietami, tas ir tikai viens no
nedaudzajiem kāda filozofa darbiem par kādu citu domātāju.)

Scruton, Roger. The
Aesthetics of Architecture
. Princeton (NJ): Princeton University Press,
1979. — Šajā darbā izklāstīti argumenti pret uzskatu, ka arhitektūra ir valoda.
Jāska gan, ka tie ir vērsti pret semiotisku tās izpratni un izmanto Frēges
semantikas principus, kas Skrūtona darba iznākšanas laikā — tā varētu domāt —
vairs nav aktuāli. Tomēr filozofijā idejām ir neapšaubāmi lielāka inerce (un
šajā nozīmē Platons un Aristotelis nav novecojuši domātāji) — līdzīgu
argumentāciju, kas vērsta pret vizuālās mākslas un valodas būtisku līdzību,
sk.: Tilgham, Ben R. Language and painting, border wars and pipe dreams //
Wittgenstein, Theory and Arts / Ed. by Richard Allen and Malcolm Turvey.
Routledge, 2001, pp. 156—173. (Pretargumenti būtu līdzīgi kā pret Skrūtonu.)

Ostins, Džons Langšovs.
ar vārdiem darīt lietas
. No angļu val. tulk. Jānis Nameisis Vējš. Rīga:
Liepnieks & Rītups, 2012. — Beidzot latviešu valodā iznācis šis Oksfordas
filozofa 1955. gadā Hārvarda universitāte nolasīto lekciju teksts, ko pēc viņa
nāves 1962. gadā izdod Džeimss Ērmsons. Sarunās ar Jāni Vēju kādreiz gan
lietojām brīvāko, bet precīzāko tulkojumu: «Kā veikt darbības ar vārdiem». Acīmredzot
diskusijās ar literāro vai zinātnisko redaktoru nosaukums mainījies. (Es
teiktu, ka laika gaitā uzaudzētais tradīcijas svars nospiež latviešu valodas
intuīciju — skaidrs, ka mēs nevaram mēroties ar 20. gadsimta pirmās puses
Kembridžas vai Oksfordas filozofijas skolām, un tāpēc — ir jātulko burtiski!)

Sosīrs, Ferdināns de, Vispārīgās
valodniecības kurss
[fragments]. No franču val. tulk. Ieva Lase un Baiba
Apine // Kentaurs XXI, 1999, Nr. 18, 
63.—81. lpp. — Fragmenti no ietekmīgā Sosīra darba ir tulkoti arī
latviešu valodā. Krievu valodā pieejams pilns tulkojums: Сосюр, Ф. де. Курс
общей лингвистики
. Москва: ЛОГОΣ, 1998.

Chomsky, Noam. Syntactic Structures. Berlin, New York:
Mouton de Gruyter. 2002 [1957]. — Amerikāņu lingvists, filozofs un kas tik vēl
ne, Noams Čomskis (dzimis 1928. gadā), ir sarakstījis daudzas grāmata, tomēr
viens no pirmajiem viņa darbiem, kurā sintakse pretstatā semantikai valodas
izpratnē atzīta par svarīgāku, man vēl arvien šķiet interesantākais un
nozīmīgākais.

Quine, Willard van Orman. Word
and Object
. The MIT Press, 1973 [1960]. — Vārds un objekts ir galvenais Kvaina darbs (līdz ar 1953. gada
eseju krājumu No loģiskā skatupunkta,
sk.: Quine, Willard van Orman. From a
Logical Point of View
. London, Cambridge (MA): Harvard University Press,
1980 [1953]). Šajās grāmatās var atrast galvenās Kvaina idejas par empīrisma
divām dogmā, valodas holismu, radikālā tulkojuma situāciju, tulkojuma nenoteiktību,
references neizdibināmību, ontoloģisko relativitāti, u.c.

Barwise, Jon and Perry,
John. Situations and Attitudes. The
MIT Press, 1983. — Galvenais situāciju semantikas «manifests».
Latviešu valodā sk.: Bārvaiss, Džons. Situācija loģikā [fragmenti no grāmatas].
No angļu val. tulk. Inese Plinka // Kentaurs
XXI
, 2004, Nr. 34, 51—57. lpp.

Cognitive
Semantics. Meaning and Cognition
/ Ed. by Jens Allwood and
Peter Gärdenfors. Amsterdam, Philadelphia: John Benjamins Publishing Companie,
1999. — No lielā kognitīvās semantikas darbu klāsta šis būtu ieskats mums
vismaz ģeogrāfiski tuvākā Skandināvu pētnieku pieejā valodai. Par kognitīvo
zinātni kopumā ieskatu dod Kanādas filozofa Pola Tegāda izdotais rakstu
krājums: Mind Readings: Introductory
Selections on Cognitive Science
/ Ed. by Paul Thagard. The MIT Press, 1998.
LNB atrodams arī klasiskais šī virziena pārstāvja Džordža Lekofa darbs: Lakoff,
George. Women, Fire, and Dangerous
Things. What Categories Reveal about the Mind
. Chicago and London: The
University of Chicago Press, 1990 [1987]. Rīgā regulāri notiek LU Kognitīvo
zinātņu un semantikas centra organizētās konferences, kas arī dod daļēju
ieskatu šīs pieejas problemātikā, sk.: The Baltic International Yearbook of
Cognition, Logic and Communication

Эренбург, Илья. Тринадцать
трубок. Бурная жизнь Лазика Ройтшванеца
. СПБ: Азбука, 2011. — Šāds neteorētisks
darbs manā sarakstā (šoreiz gan tikai kā citāta avots) īstenībā norāda uz
iespēju, ko bieži esmu uzsvēris, proti, ka literatūrā ir atrodami noteitki
teorētiskie modeļi (tai skaitā — arhitektūras).

Kants, Imanuels. Tīrā
prāta kritika
. B 860. — Latviešu valodā ir pieejami divi Kanta pirmās
kritikas tulkojumi: Ata Rolava, ko viņš pats divās daļās izdevis 1931. un 1934.
gadā, un Riharda Kūļa, sk.: Rīga: Zinātne, 2011.

Hovestadt,
Ludger. Jenseits des Rasters —
Architektur und Informationstechnologie. Anwendungen einer digitalen
Architektonik
/ Beyond the Grid —
Architecture and Information Technology. Applications of a Digital
Architectonic
. Birkhäuser, 2010. — Man ir šīs grāmatas elektroniskā versija,
kas, gatavojoties tekstā minētajai konferencei, laipni tika atsūtīta vēl pirms
grāmatas iznākšanas. Domāju, ka publicētajā versijā varētu būt tikai sīki
redakcionāli labojumi.

Levits,
Sols. Paragrāfi par konceptuālo mākslu.
Teikumi par konceptuālo mākslu.
No angļu val. tulk. Jānis Taurens. Rīga:
kim?, 2010.

Meaning in Architecture / Ed. by Charles
Jencks and George Baird. London: Barrie & Jenkins, 1970 [1969].

Signs, Symbols, and
Architecture
/ Ed. by Geoffrey
Broadbent, Richard Bunt and Charles Jencks. Chichester. New York, Brisbane,
Toronto: John Willey and Sons, 1980.

Kosuth,
Joseph. Art after Philosophy // Art after Philosophy and After. Collected
Writings, 1966—1990
/ Ed. by Gabriele Guerico. The MIT Press, pp. 13—32. —
Grūti atrast arhitektu pašu rakstītus tekstu (lai arī arhitekti, protams, ir
veidojuši grāmatas), kas būtu ar tādu pašu nozīmi arhitektūrā kādu šis Košuta
un iepriekš minētie Levita darbi spēlējuši konceptuālisma un visa 20. gadsimta
mākslas vēsturē. (Skaidrojumi varētu būt dažādi — taču tas jau būtu cits
temats.)

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
4 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Inline Feedbacks
View all comments
A.

Prātā vēl joprojām niez, jo tā āri mezgls nesasējās. Varbūt labāk ir sākt ar arhitektūras ontoloģiju un turpināt ar epistomoloģiju, lai ir robežas – kam piedienās birka teorija.

Ingurds Lazdiņš

«Viena no neatrisinātajām semiotikas pieejas problēmām ir jautājums par arhitektūras valodas struktūru, proti: kas tad ir arhitektūras zīme, kas ir arhitektūras valodas pamatelements, kas atbilst vārdam verbālajā valodā?» – pieturos pie viedokļa, ka šāds jautājuma uzstādījums varētu izrādīties pats par sevi ierobežojošs. Centīšos paskaidrot savu domu. Ja sekotu augstāk izklāstītajam uzstādījumam, tad, piemēram, teātra izrādi varētu traktēt kā vārdu un teikumu virknes funkciju apvienojumā ar runātāju pārvietošanos noteiktā (skatuves) telpā un laikā. Simfonisko skaņdarbu – kā noteiktu semiotisko zīmju (nošu raksta) interpretāciju ar mūzikas instrumentu palīdzību (mehāniskajām klavierēm, piemēram). Bet mēs visi zinām, ka tā nav. Teātra izrādē gaisā vibrē… Lasīt vairāk »

A.

Prātā vēl joprojām niez, jo tā āri mezgls nesasējās. Varbūt labāk ir sākt ar arhitektūras ontoloģiju un turpināt ar epistomoloģiju, lai ir robežas – kam piedienās birka teorija.

4
0
Would love your thoughts, please comment.x