Atsevišķi kolēģi A4D komentāros pauduši neizpratni par atlases žūrijas veikto darbu, viņu izvēlēm un to pamatojumu. Saprotams, ka attēli darbu pieteikumos tikai ilustrē paveikto, taču pēc tiem nevar vērtēt arhitektūru. Jau stabila tradīcija un vietējās žūrijas pamatprincips ir apmeklēt ēkas un vietas klātienē. Lai viestu lielāku skaidrību par šī gada žūrijas darbu, A4D uzrunāja tās pārstāvjus. Par žūrijas izvēlēm stāsta Ilze Mekša (iepriekšējā gada Lielās balvas ieguvēja par atjaunoto Liepājas 1. ģimnāzijas ēku) un Gunta Grikmane (Sarma & Norde, iepriekšējā Gada balva par Stradiņa slimnīcas jauno korpusu).
Ilze Mekša
Par vairumu darbiem žūrijas viedoklis bija vienbalsīgs. Protams, plašākas diskusijas bija par Ulbrokas ielas mājām, Stradiņa universitātes kopmītnēm, kā arī Magdalēnas namiem un Lapu ielas ēku.
Par Dobeles mūzikas skolu, — nav runa tikai par koncertzāles jumta materiālu, kaut gan tam arī ir nozīme, bet par dažādo paņēmienu kopumu, kā veidota ēkas pārbūve, kādā veidā risināti jaunie apjomi. Tas novērtējams tikai uz vietas. Ir gan stiklots vecākās ēkas paplašinājums, gan organisko formu piebūves, kas telpiski savstarpēji nesadzīvo. Projektā acīmredzami pietrūkst viengabalainības, kas ir viens no kritērijiem.
Latvijas Universitātes jaunā ēka — pārbagāts telpisko risinājumu, detaļu, apdares materiālu klāsts, kas kopumā ir rezultāts haotiskajam, steigas pilnajam procesam, sākot jau ar iepirkuma konkursu, beidzot ar realizāciju. Žūrijas viedoklis ir, — ja reiz mēs atbalstītu šādu rezultātu, tad līdz ar to nododam ziņu, ka mums pieņemams un atbalstāms ir arī šāds process.
Par mazajiem darbiem runājot.. Kapličai arī var piesieties. Tomēr ieraudzīt un apzināties, ka kaut kas tāds ir sasniegts un panākts laukos, — tas ir jānovērtē. Zinot, ka šādās vietās cilvēkiem arvien liekas, — “ko nu mēs…” Līdzīgi ar Alūksnes bānīti, — no ārpuses pavisam necila ēciņa, taču ieraugot klātienē, — viss šķiet savās vietās un pārliecinoši. Nerodas šie jautājumi, — kāpēc darīts tieši tā.
Savukārt Mārupes māja, — Ints neatnāca tukšā vietā — tur bijusi sākotnēji guļbūve, pēc tam tā apšūta ar ķieģeļiem , nedaudz atgādinot “Līvānu māju”, tad vēl tā slīpā piebūve. Taču pieķeroties šim mantojumam, ir panāktas pārsteidzoši harmoniska māja, ko akceptē un izbauda tās iemītnieki.
Atbildot uz jautājumu par kategorijām, — personīgi mans viedoklis ir, ka nav vajadzīgs tik daudz kategoriju. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vienā katlā ir samestas funkcijas (privātmāja, kultūras būve, daudzdzīvokļu māja utml.) ar būvniecības veidu (renovācija, interjers). Tad jau, manuprāt, varētu iztikt ar trijām kategorijām — jaunbūve, pārbūve un pilsētbūvniecība, plus vēl saglabātu arī procesus. Tomēr apzinos, ka tas droši vien šķistu pārāk radikāli. Katrā ziņā tas noteikti ir jādiskutē plašāk, — vai turpināt tieši ar šādām kategorijām, vai tomēr to skaitu samazināt. Šajā ziņā žūrijas locekļu viedokļi bija ļoti atšķirīgi.
Gunta Grikmane
Trīs gadus būdama savienības vadībā no malas redzēju to, kā darbojas žūrija. Tagad to redzēju no iekšienes. Jau vairākus gadus ir formulēti kritēriji, kas ir žūrijas vadlīnijas, taču ik gadus žūrija tiecas tos pārskatīt, — gan reaģējot uz katra gada situāciju, gan tāpēc, ka žūrijas pieeju nosaka tas, kādi cilvēki, kādas personības ir žūrijā. Citkārt ir uzsvars tikai uz izcilībām, citreiz tiek lemts, ka nepieciešams izteikt atzinību arī projektiem, kas varbūt nav izcili, taču ir labi darbi, rādot godīgu veidu, kā strādāt, turpināt profesiju.
Arī šogad spriedām, vai ir nepieciešams kaut ko mainīt kritērijos. Mēs nemēģinām iedot ananāsu, — Nacionālā žūrija veic tehnisku pienākumu — atlasa šortlisti — tos darbus, ko tālāk vērtēs starptautiskā žūrija. Situācija ir tāda, ka šogad īsti nav tādu lielo un izcilo darbu, ir trūcīgi. Taču ir tādi, kur redzams, ka viss ir savā vietā — gan arhitekta kopējais redzējums un atjautība, gan detaļas un amatniecība; kur nevis tērēts daudz naudas, bet tā ir izmantota prasmīgi.
Aplūkojot darbus klātienē, katrs izvirzīja savus favorītus. Tā sanāca, ka žūrija uzreiz varēja vienoties par trim četriem darbiem un tie visi bija nelieli objekti, arī privātmājas Taču, kā jau minēju, šogad skatē iesniegto darbu vērtējumā pievērsām uzmanību nevis izcilībām, bet līdzsvaram visā — gan kopējā vīzijā, gan detaļās. Un, diemžēl, šos kritērijus iesniegtās sabiedriskās ēkas izpilda tikai daļēji — cita vairāk, cita mazāk.
Uz šī fona Stradiņa universitātes kopmītnes ir vienkāršs, bet profesionāli godīgs darbs — viss šeit šķiet atbilstoši — gudrs, labs plānojums, energoefektivitāte, izmaksas — 1100 eiro kvadrātmetrā. Ir redzams, ka nav tērēti lieki līdzekļi tam, kam var netērēt. Krāsu lietojums var būt diskutabls, taču nav neatbilstoši dārgu materiālu. Arhitektūras risinājumi ir tīri un skaidri, ēka iet kopā ar parku un netraucē apkārtējajai zemajai apbūvei.
Un ļoti līdzīgi ir arī ar Ulbrokas ielas mājām, — tīrs un skaidrs plānojums, funkcionāli kvalitatīva ieejas zona un ārtelpa. Šobrīd ir jau saraktas būvbedres nākamajām mājām, skaidri parādot, kur būs ēkas. Sabiedriskais ieguvums no šīm mājām visai apkārtnei ir liels — tās nevis atņem publisko telpu, kā nereti kādi «jaunie projekti» mikrorajonos, bet veido kvalitatīvu pienesumu apkaimei.
Aizstāvēju šos abus darbus, uzstāju uz to iekļaušanu sarakstā. Var teikt, ka tie ir arhitektūras minimums, diemžēl ļoti daudzi nesasniedz pat šo minimumu. Arhitektam jāraugās gan uz kopainu, gan detaļām, — ir jātver abi šie līmeņi, nedrīkst palikt tikai vienā no tiem. Diemžēl šis ir vājš gads, ja neskaita universitāti, — nav lielo ES finansēto projektu. Bet tādi esam.
