Arhitektūra ir mirusi. Lai dzīvo arhitektūra! 2004. gada intervija ar Vladimiru Neilandu

Rīt tiek svinēta Arhitektūras veicināšanas fonda un A4D platformas 15 gadu jubileja. Ievadot svētku noskaņu, — gandrīz 15 gadus vecs raksts, kurā žurnāliste Sallijas Benfelde intervē vienu no AVF un A4D iniciatoriem Vladimiru Neilandu, atspoguļojot viņa tā laika domas un sajūtu, ar kādu toreiz tika veidots jaunais medijs.

 

Sallija Benfelde

Arhitektūra ir mirusi. Lai dzīvo arhitektūra!

Pēdējā laikā arhitektu vārdus bieži vien piemin pēc būvatļaujas saņemšanas kārtējam strīdīgajam projektam. Tajā pašā laikā profesionāļi atzīst — Latvijas arhitektūrā jūtams pacēlums. Savu skatījumu uz procesiem Latvijas arhitektūrā Nedēļai atklāj viens no Arhitektūras veicināšanas fonda dibinātājiem — arhitekts Vladimirs Neilands.

Vai māja ir simbols cilvēkam un laikmetam?

Tā gandrīz vai ir arhitektūras nāve, ja kāds grib ēku pasludināt par simbolu. Tā ir ar mūsu Nacionālo bibliotēku — jau no paša sākuma tai tika piešķirta pārāk liela slodze kā nacionālās atmodas simbolam. Tika runāts par Stikla kalnu un Antiņu, kurš tajā kāpj, un līdzīgas lietas. Ēkām ir cita valoda, to valoda ir abstrakta, un, ja tās runā par garīgām lietām, tad tas notiek arhitektūras, nevis literārajā valodā. Ēka nav jālasa kā dzejolis, tā raisa sajūtas, kas vārdos nav izsakāmas.

Kas ir arhitektūra? Kādreiz skolā stāstīja, ka tā ir māksla.

Arhitektūra ir amatniecība, un arhitektiem modernisma laikos, kas sākās deviņpadsmitā gadsimta beigās, kremt, ka dažādi pašizpausmes īstenotāji — dejotāji, dziedātāji, mākslinieki — ir guvuši lielāku popularitāti un ievērību nekā arhitekti, kas klusi un sūri strādā. Radās mīts, ka arhitektūra arī ir māksla. Tā nekad nav bijusi māksla, tā ir amats, tāpat kā, piemēram, galdniecība. Neviens galdnieks taču nepretendē, lai viņu sauc par mākslinieku. Viņam ir savi amata kritēriji, un, ja viņš ir ļoti labs galdnieks, viņš var uztaisīt izcili labu mēbeli, kas pēc tam kļūs par mākslas priekšmetu, nonāks lietišķās mākslas muzejā, kļūs par kādas kolekcijas daļu. Arhitektūra kalpo cilvēkam un izpilda konkrētus uzdevumus, un neviens jau nav atcēlis tās formulu, ka arhitektūrai jābūt lietderīgai, drošai un skaistai. Skaistums ir lietošanas vērtība jeb pievienotā vērtība, kas ēku padara skaistu.

Raugoties uz skaistām ēkām, tās tomēr bieži vien gribas aplūkot kā mākslas darbus. Piemēram, skatoties kaut vai uz Sv. Stefana katedrāli Vīnē, uz Rātsnamu Briselē, vārds “amatniecība” pat prātā nenāk.

Tā ir augsti attīstīta amatniecība. Šīs ēkas necēla mākslinieks, un tās tika celtas simtiem gadu. Mākslinieka izpausme ir individuāla — par kādu mākslu var runāt, ja katedrāle tiek celta daudzu paaudžu dzīves laikā? Tas, ka tā nav uzcelta neglīta, iepriecina (smejas).

Kas notiek ar arhitektūru Latvijā?

Tā, ka arhitektūra pretendē, lai to sauc par mākslu, nav tikai Latvijas, bet ir visas pasaules problēma. Patiesībā arhitektūra kā tāda gandrīz ir mirusi. Arhitektūra varēja eksistēt centralizētas varas apstākļos, un gribu teikt, ka arhitektūra un demokrātija nav savienojamas.

Kāpēc, kāda ir šī sakarība?

Demokrātijā ir citi principi, un mums ir citas dzīves vērtības. Arhitektūra ir ekonomikas sastāvdaļa. Visiem vajag, kur dzīvot — ir vajadzīgi kvadrātmetri —, un skaistums nav primārais. Praktiskums ir pirmajā vietā. Par drošību mūsdienu daudzdzīvokļu ēkās teikšu, ka es tajās dzīvokli nepirktu, jo praktiski nav nekādas kontroles būvkonstrukcijām un materiāliem, kas tiek lietoti. Šodien tiek būvēts pārdošanai, lai izdevumi būtu mazāki, bet pārdot varētu dārgāk. Un par to, ka arhitektūra ir mirusi… arī māksla ir mirusi.

Ja mākslai ir citas funkcijas nekā arhitektūrai, kāpēc arī māksla mirst?

Mākslas funkcijas ir individuālākas, bet kopumā augstā māksla, kurai bija cēlie kritēriji un augstie mērķi, ir savienojama tikai ar augstu morāli. Māksla nevar būt amorāla. Ja morālei ir dubultstandarti — un mēs pie tā esam pieraduši, jo mums primārais ir patēriņš —, nevar runāt par mākslas radīšanu. Izpratne par mūžīgajām vērtībām kādreiz bija iepīta arī arhitektūras valodā. Doriskās kolonnas iemiesoja Atēnu attīstības augstākos ideālus. Tādēļ doriskā kolonna ir tik skaista, un nekas labāks kopš senās Grieķijas laikiem nav izdomāts. Tas bija viens no arhitektūras attīstības augstākajiem punktiem, un, kā smejies, notika tas pirms divarpus tūkstošiem gadu. No daudzām arhaiskām formām un primitīvas izpratnes par konstrukciju astoņsimt gadu laikā tika panākta pilnība. Arhitektūras abstraktā valoda tika noslīpēta tā, ka katrs tās elements ir vienas lielas, milzīgas loģikas sastāvdaļa. Turpat Grieķijā sākās arī loģisks pagrimums — hellēnisma laikā visas formas jau kļuva dekoratīvākas, it kā efektīgākas, bet zaudēja savu tīrību un skaistumu. Parādījās pašmērķīgums, kas patiesībā ir lejupslīde. Jautājums ir par to, ko uzskatām par kultūras augstāko punktu — baroku ar tā krāšņumu vai romāniku ar tās tīrajām sienām un harmoniju? Manuprāt, baroks bieži vien ir vulgārs, tāpēc radās klasicisms kā atgriešanās pie vērtībām. Sabiedrība, kuras iegribu un vēlmju īstenošanai nebija robežu, apjauta, ka izglītībai ir nozīme, un sāka uz dzīvi raudzīties ne tikai kā uz ēšanu un dzeršanu, bet arī kā uz garīgu lietu piepildījumu. Nāca Voltērs. Savā ziņā šodien mūsu sabiedrība ir līdzīgā situācijā, un šķiet, ka cilvēki pamazām sāk saprast, ka bez viņu bagātības, kad paši nevar izdomāt, kā to tērēt un parādīt visiem, ir arī vēl citas vērtības.

Arhitektūrā notiek tieši tāpat. Tā pamazām attīrās, kļūst pilnīga, bet tad atkal sāk izvirst, līdz nonāk līdz eklektikai. Arhitektūrai vajadzīga milzīga nauda. Kad Austrija bija impērija, tā koncentrēja lielu naudu un radīja to, ko patlaban saucam par Vīni. Tagad austrieši var lūkoties uz savu mantojumu, rīkot medības un cept desiņas (smejas). Tikko resursi ir pieejami visiem, tos vairs nav iespējams sakoncentrēt un izlietot mērķtiecīgi. Amerikāņi un japāņi kā industrializētas sabiedrības var atļauties ieguldīt miljonus divsimt kādā prefektūras muzejā vai līdzīgā projektā, bet tas gluži nav tas. Drīzāk tā ir reklāma, lai teritorija iegūtu otro elpu, kā, piemēram, Bilbao Spānijā. Uzaicina slavenu arhitektu, kas uztaisa “uzsprāgušu konservu bundžu”, ko pēc tam var izdevīgi pārdot, jo otras tādas pasaulē nav. Bet tas nav arhitektūras uzdevums, tai ir jārada kaut kas noderīgs, lietišķs.

Kurā arhitektūras nāves punktā, jūsuprāt, ir Latvija?

Mums pat ir paveicies, jo mēs no šā pārdošanas un nāves procesa esam atpalikuši, es pat sacītu, ka mēs tikai tagad mēģinām šim procesam pievienoties. Mums vēl ir sastopama dabiskas vides izpratne, viss vēl nav pārveidots tā, ka jau krīt uz nerviem. Protams, ir vietas, uz kurām vairs negribas iet, jo tās ir bezgaumīgas un sliktas, radītas komerciālos nolūkos, kur par cilvēku nav domāts, jo cilvēks tur vajadzīgs vienīgi, lai atnestu un atstātu savus latus.

Vai tas nozīmē, ka Gada balva Latvijas arhitektūrā patiesi ir laba zīme, jo to saņēma privātmāja?

Jā, tā ir laba zīme. Mūsu laikos arhitektūra ir iespējama, ja aiz būves stāv ne tikai arhitekts, kas proponē savu skatījumu, bet ir arī lietotājs, kuram šī būve ir vajadzīga un kuram tā patīk. Šodien tā notiek gandrīz tikai privātajā būvniecībā. Parasti ir kaut kādas multikorporācijas būves, kurām tiek iedalīts budžets, bet nav humānās attieksmes, kura ir ļoti nepieciešama.

Kā jūs vērtējat Saules akmeni?

Arhitektu vidū vērtējumi bija ļoti atšķirīgi. Es domāju, ka viss ir normāli — tādi mēs esam paši, un tāda ir būve. Saules akmens ir uztaisīts atbilstoši mūsu šodienas situācijai un uztaisīts kvalitatīvi. Tā cēla arī septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, ja kāda korporācija gribēja nodemonstrēt, ka tai ir zināma ietekme reģionā. Ēkai galvenais jau nebija arhitektoniskais uzdevums, bet citi parametri — būt kā bankas simbolam, parādīt, ka banka ir varena un tai var uzticēties. Tas ir patēriņa priekšmets. Kā arhitektam man tā nepatīk, jo nav humāna.

Kāpēc Saules akmens nav humāns?

Ēkai nav humāna mēroga. Vai spējat iedomāties, ka labprāt sēdētu blakus šai ēkai uz soliņa un lasītu grāmatu? Vai arī, ka jūs gribētu sarunāt patīkamu tikšanos pie šīs ēkas? No tās gribas aiziet tūlīt pēc tam, kad beidzies darbs vai arī nokārtotas darīšanas. Ēka nav mīlīga, to negribas vērot, lai redzētu gaismas un saules maiņas uz tās.

Jahtu regates laikā, kad pāri Daugavai klājās tumši mākoņi un vējš pluinīja buras, Saules akmens tiešām izskatījās kā viena no jahtām pret negaisa debesīm. Tas bija skaisti.

Jā, jā, izskatījās kā milzīga jahta, un mākoņi noteikti atspīdēja stiklā. Saprotiet, tas ir dizaina priekšmets, uz kuru var skatīties pa gabalu, bet tam priekš mums nav citas funkcijas. Mēs nevaram to nosaukt par savējo, nevaram teikt, ka tas kalpo mūsu vajadzībām. Es reizēm raugos uz kaut ko pavisam neracionālu, un man patīk krāsu kontrasts, piemēram, starp zaļu zālīti, dzeltenu puķi un blakus zemē iedurtu zilu lietussargu (smejas). Sanāk smuka bilde. Tie ir dizainiski salikumi, kas var izraisīt emocijas, bet es runāju par tām emocijām, ko rada patiesa arhitektūra. Īstas arhitektūras skaistums ir nezūdošs, labi meistari rada ēku, kas ir skaista arī pēc simt vai divsimt gadiem.

Banka ir vieta darbam — varbūt tai nemaz nav vajadzīgas tās īpašības, kas piemīt mīļām mājām? Vai jūs varētu uzbūvēt banku, kas nebūtu sveša un auksta?

Protams, ka var uzbūvēt bankas ēku, kuras vide ir iejūtīgāka. Bankas sāka būvēt ne jau tikai demokrātijas uzplaukuma laikos. Galu galā Mediči bija pirmie baņķieri, mūsu Kargina un citu baņķieru prototips. Viņi sāka ar bankām un pēc tam tiecās arī pēc varas. Tajā sabiedrībā, lai cik tā bija cietsirdīga un raupja, var tikai brīnīties par to, cik daudz uzmanības pievērsa garīguma izpausmēm. Viņi studēja antīko arhitektūru un mākslu un radīja skaistumu, par kuru šodien varam tikai brīnīties. Varbūt to provocēja Mediči cietsirdīgais laikmets, kur līdzsvaram vajadzēja radīt kaut ko skaistu. Ziniet, tajos laikos neviens sevi neuzskatīja par mākslinieku. Jēdziens “māksla” parādījās tikai Vīnē reizē ar psihoterapiju un psihoanalīzi. Līdz tam tas pats Leonardo da Vinči bija civilais inženieris — fortifikāciju meistars. Viņa amatu un prasmju uzskaitījumā, ko mēs tagad dēvējam par CV, gleznošana bija minēta septiņpadsmitajā vietā. Viņš bija lielisks pavārs, vīna un indes pazinējs, viņš varēja rakstīt vārsmas un arī gleznot, ko viņš brīvajā laikā šad un tad darīja. Toreiz nevarēja būt neatzīts mākslinieks, tā notiek tikai mūsu laikos. Ja meistaram pasūtīja madonnas portretu, tad notika vienošanās par gleznas cenu, viņš to uzgleznoja, bet pasūtītājs maksāja un saņēma pasūtīto. Šodien taču neviens neiedomājas, ka var pasūtīt sev bikses un par tām nemaksāt. Par amatnieka pakalpojumiem maksā. Da Vinči bija izcils amatnieks, un viņam maksāja par padarīto darbu. Da Vinči bija mācekļi, kas darīja parasto darbu. Ja bija pasūtīta glezna, meistars iezīmēja kompozīciju, bet mācekļi bildi krāsoja.

Vai tas nozīmē, ka mākslas vispār nav, ir tikai amatniecība, kas raisa jūtas, ja ir izcila?

Jā, protams. Es domāju, ka mēs nokaujam amatniecību, jo visi grib būt mākslinieki. Mēs to saprotam tā, ka mākslinieks ir kaut kas vairāk nekā amatnieks, tāpēc veiksmes gadījumā var kļūt slavens un izcils. Amatniekam tas prieks ir daudz pieticīgāks, toties drošāks (smejas). Te nu ir tā izvēle: kas mūsu laikos ir vērtīgāk — vienam no simta ātri tikt pie lielas naudas, izpaužoties individuāli un saucot sevi par lielu mākslinieku, vai arī rūpīgi visu mūžu taisīt kaut ko labu un galu galā tikt pie pārticības. Šodien visi visu grib ātri, arī arhitektūrā. Pagājušajos gadsimtos pie būvmeistara vai arhitekta gāja mācīties divpadsmit gadu vecumā un bija mācekļi līdz divdesmit gadu vecumam. Tad viņi studēja un ceļoja un aptuveni trīsdesmit piecu gadu vecumā sāka radīt paši. Tagad pēc vidusskolas septiņpadsmit gadus vecais jaunietis pabeidz trīsgadīgos kursus institūtā vai universitātē, atnāk ar diplomu un uzskata sevi par arhitektu! Patiesībā viņš ir uzzinājis, par ko vispār ir runa, un tagad viņam vajadzētu sākt mācīties. Taču mūsu apstākļos, kad visi būvē pa labi un pa kreisi, jebkurš var dabūt objektu būvēšanai. Mums vēl jāpriecājas, ka nav sliktāk.

Situāciju arhitektūrā vērtēju ar vienu vārdu — normāli. Galu galā katram taču ir iespējas darīt to, ko viņš uzskata par vajadzīgu. Es esmu laimīgs, ka laiki ir mainījušies. Pats lielākoties nodarbojos ar privātmājām. Esmu klasicisma piekritējs. Vēl gribu teikt, ka arhitekts ar savu vārdu paraksta projektu un tātad atbild par ēku, par to, kāda tā taps. Nevar teikt: man jau nepatīk, es tādas muļķības neatzīstu, bet tā gribēja klients. Arhitektam vai nu klients ir jāpārliecina, vai arī jāatsakās no sadarbības. Kopš brīža, kad projekts top parakstīts, arhitekts tam ir devis savu vārdu.

Jūsu sacītais neliek raudzīties uz latviešu arhitektūru ar mirdzošām acīm.

Mums nekad nav bijis izcilas arhitektūras. Mums ir bijušas pieklājīgas būves. Tas pats jūgendstils, ar ko mēs lepojamies, atšķirībā no Vīnes, Briseles un Prāgas mums ir pelēks, neizteiksmīgs un komerciāls. Tur tas bija mākslinieciskais stils, lozungs. Pie mums pēc 1901. gada visiem sagribējās jūgendstilu, jo Latvijā bija ievesti albumi. Tādas mājas tika būvētas cita pēc citas, bet mākslas zinātnieki uzskatīja, ka jūgendstils ir pagrimums, jo mākslinieciskās izpausmes arhitektūrā, viņuprāt, bija vulgāras. Mums šodien ir vienkāršāk skatīties visādas Eirovīzijas un citas plaša patēriņa lietas, bet tolaik akadēmiski izglītotam arhitektam, kas visu mūžu mācījies un nav bijis komerciāls veiklītis, bet tiešām labs meistars, droši vien uz notiekošo bija jāraugās ar šausmām. Latvijas visu laiku vislabākais ir arhitekts Eižens Laube, un viņš pagājušā gadsimta divdesmitajos gados ļoti kaunējās par savu jūgendstila pagātni un dēvēja to par maldiem.

Šodien par jauno arhitektu sagatavotību var teikt, ka tur ir šausmas un nav naudas, bet patiesībā — nav vajadzības pēc labi sagatavotiem arhitektiem, jo tādas ir mūsu sabiedrības prasības. Visiem vajag dzīvokļus, un tiek izpirkts viss, ko uzbūvē. Neviens nerunā par labiem projektiem, par to, cik labi māja “sēž” ainavā. Vienkārši tiek grābti kvadrātmetri. Tomēr vēlreiz gribu atkārtot, ka laiks ir labs, jo arī tam, kurš ir citādāks, ir iespēja strādāt, būt meistaram.

Kā raugāties uz Hundertvasera brīnumiem, piemēram, Vīnē? Vai jūsu klasicisma skaidrā līniju izjūta neprotestē pret viņa krāsainību, paugurainajām grīdām un šķībajām līnijām?

Tā ir veselīga reakcija uz Vīnes konservatīvismu. Vīne ir tik stingra, tik perfekti buržuāziska un impēriska, ka tur vajadzēja vienu huligānu, kas visu padara dzīvāku. Ir vajadzīgas dažādas sajūtas, un ir labi, ja dažreiz kaut kas tiek pārkāpts. Turklāt, lai izbaudītu šķībumu un greizumu, ir jābūt klasiskai atskaites sistēmai, ar kuru salīdzināt Hundertvasera uzdrīkstēšanos. Patiesībā visiem modernistiem būtu jāvēlas, lai kāds attīsta un kopj pamatu, uz kura fona viņi varētu izcelties.

Kuru Eiropas pilsētu jūs sauktu par savējo?

Man ļoti patīk Itālija, mani sajūsmina itāļu arhitektūras dabiskums, bet es apzinos, ka tā nav mana vide. Starp citu, itāļu labie restorāniņi ir kaut kas neticams. Interjers ir vienkārši briesmīgs, katram saimniekam ir kaut kas, kas tīk viņam, — vienam kādi plastmasas ziediņi, citam tādas gleznas sakārtas pie sienām, ka šausmas māc, arī mēbeles reizēm pavisam dīvainas, bet ēdiens ir fantastiski garšīgs. Un attieksme tāda, it kā tu būtu atnācis paviesoties ģimenē. Mēs tomēr vairāk esam ziemeļnieki. Man tuva ir Stokholma, arī Helsinki ir patīkama vieta, lai gan tā ir trūcīgāka pilsēta.

Vai, jūsuprāt, Rīgas vēsturiskajā centrā vajag atļaut būvēt?

Ar prātu saprotu — jo mazāk būvē, jo labāk, tāpēc, ka amatnieku kvalitāte lēnām aiziet un pazūd. Kā arhitekts es uzskatu, ka aizliegumi būvēt Rīgas vēsturiskajā centrā ir pārāk stingri. Saprotu, ka katru vietu varētu padarīt skaistu un harmonisku, tur varētu būvēt, varētu to sakārtot, bet tajā pašā laikā es apzinos, ka mūsu situācijā tur nekas labs nevar iznākt. Kā vienkāršs pilsonis es saku, ka labāk, ja arhitektiem un investoriem dod mazāku vaļu. Pasaule iet pa uzlabošanas un attīstības ceļu, bet šeit vēl jāpierāda, ka darītgribētāji varēs iecerēto labi paveikt. Reiz biju Sirakūzās un iegāju pilsētas galvenajā katedrālē — tādu stilu un laiku sajaukumu es savu mūžu neesmu redzējis! Tur ir divarpus tūkstošus gadu veca grieķu tempļa kolonnu paliekas, ko bija pārbūvējuši romieši, tad ēku par mošeju pārbūvēja musulmaņi, bet pēc tam katoļi radīja katedrāli. Neviens neko neizmeta un nenojauca! Viss palika, jo tās taču ir vērtības, kāpēc izmest? Mūsu laikos katrs droši vien vispirms nojauktu visu iepriekšējo līdz ar zemi un tad sāktu no jauna. Tagad modernisms nāk ar attieksmi, ka viss jānošķūrē un jābūvē no jauna — tāpat kā sociālismā, jo ideoloģija ir līdzīga. Paprasiet arhitektiem — gandrīz visi teiks, ka ir modernisti, bet pasakiet viņiem, ka modernisms ir komunisma izpausme, un viņi būs pārsteigti un nesapratīs, kāpēc tā sakāt.

Par Rīgas vēsturisko centru — aizliegumi nav viegli apejami, bet šā vai tā jāsaka — būs tas, kas būs. Kas gribēs, tas arī darīs, ko gribēs. Bija taču iespējas neizniekot Rīgas Rātslaukumu, arī Saules akmens projektam bija alternatīvas. Tā ir tāda ikdienas komerciālā rutīna. Turklāt pilsētas sabiedriskās organizācijas ir tik inertas, kādas reti kur var atrast. Es lasīju Rīgas Attīstības plānu — katrā otrajā teikumā ir sarakstītas aplamības. Bet tā tas viss paliek nelabots.

Kāda loma arhitektūras procesos ir Arhitektu savienībai?

Nekad neesmu bijis un arī tagad neesmu Latvijas Arhitektu savienības biedrs. Kad biju jauns arhitekts, uzskatīju, ka jāstājas Arhitektu savienībā, jo tas ir zināms profesionālisma vērtējums. Nostrādāju kādus deviņus gadus un tikai tad uzdrošinājos aiziet uz savienību. Nevarēju tā vienkārši iet un neko nedarīt — ja jau iestājos, tad man noteikti kaut kas jādara. Tie bija “perestroikas” gadi. Bija runas par to, ka tagad mēs daudz ko varētu mainīt kongresa laikā, un sākās gatavošanās. Vajadzēja notikt kongresam, lai es saprastu, ka man nav nekā kopīga ar tiem cilvēkiem, kuri tur sēž. Viņu vidū bija mani draugi, ar daudziem no viņiem labi sapratos, bet man nebija skaidrs, ko mēs visi tur darām. Tā bija formāla vieta, kur visi nezin kāpēc atrodas inerces dēļ. Uzrakstīju iesniegumu un izstājos no PSRS Arhitektu savienības. Tad it kā atjaunojās Latvijas Arhitektu savienība, bet tas notika formāli — visi, kas bija vienā savienībā, automātiski kļuva par otras biedriem. Man tas likās muļķīgi. Latvijas laikā šī savienība tika izveidota kā latviešu arhitektu pretspars vācu arhitektiem un tajā apvienojās cilvēki ar līdzīgiem uzskatiem un stila izjūtu. Kāpēc vajadzīga organizācija, kas apvieno visus arhitektus? Ja nu vienīgi tā varētu būt arodbiedrība. Tajā pašā laikā savienības valde dod kaut kādus atzinumus, ko organizācija par kaut ko domā, kā kaut ko vērtē un tamlīdzīgi. Tāpat savienība ir arī tā organizācija, kas piešķir sertifikātus. Man tas šķiet anahronisms. Varbūt tas vēl bija par ātru, bet jau pirms vairākiem kongresiem es izteicu ideju, ka Arhitektūras savienībai vajadzētu pašlikvidēties. Es jau saprotu — ja savienība likvidējas, tad zaudē vēsturiski mantoto ēku.

Šķiet, ka jūs tomēr uz notiekošo raugāties mierīgi, tie ir neizbēgami procesi?

Jā, tā tas ir. Mums ir izvēle darīt arī citādāk, ja mēs notiekošo neuzskatām par pareizu. Es, piemēram, varu parakstīties zem katra sava projekta, tādēļ droši varu teikt, ka rīkojos tā, kā uzskatu par pareizu.

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000