Rīgas Laiks: Pirms vēl bijām sākuši sarunu, jūs teicāt, ka studenti, kas pašlaik beidz arhitektūras studijas, īsti nezina, kas ir arhitektūra, un ka līdz ar to arī viņu attieksme pret arhitektūru ir intuitīva. Vai jūs man varat pateikt, kas ir arhitektūra?
Vladimirs Neilands: Nu, arhitektūra faktiski ir beigusies, tā ir aizvēsturiska lieta. Arhitektūra ir sabiedrības vajadzība, vajadzība sevi apliecināt — vienlaikus saprotot, ka ir kaut kādi augstāki spēki, kas dāvā šai sabiedrībai iespēju vispār pastāvēt, iespēju strādāt, mīlēt, un tā tālāk. Un sabiedrībai jābūt veselīgai, lai apliecinātos. Nevajag mums slimīgas sabiedrības apliecināšanos, kas tagad notiek.
RL: Varbūt arhitektūra ir beigusies, varbūt nav, — bet kas tā ir?
Neilands: Arhitektūra ir amats, nekas cits.
RL: Labi, bet man gribētos no jums tādu atbildi, kuru studenti nespēj dot, jo viņi, lūk, nezina, kas ir arhitektūra, bet no jums es to varētu sagaidīt.
Neilands: Nē, es domāju, ka viņiem… Es varu pateikt vienīgi to, ka arhitektūra noteikti nav māksla.
RL: Bet jūs taču zināt, ka māksla un māka ir viens un tas pats vārds gan latīņu, gan grieķu valodā.
Neilands: Sākotnēji jā, bet es šeit vārdu «māksla» lietoju mūsdienu izpratnē, kā kaut ko atšķirīgu no «mākas» vai «prasmes». Arhitektam pirmām kārtām ir jābūt prasmīgam amatniekam. Un tikai pēc tam, ja viņš ir izcils amatnieks, viņš jau automātiski kļūst par šo māku turētāju, par mākslinieku tajā cēlajā izpratnē.
RL: Bet šīs prasmes teorijā, vismaz sākot no Vitrūvija, ir ieviesti daži principi, kuriem arhitektūrai būtu jāseko. Vitrūvija gadījumā tie trīs, kas atkārtojas…
Neilands: …ir venustas, firmitas, utilitas, tā ir absolūti adekvāta formula. Bet Vitrūvija traktāts ir vienkārši rokasgrāmata, praktisku zināšanu apkopojums.
RL: Tā ievadā tomēr ir norādes uz dažiem teorētiskiem apsvērumiem, viņš ir lasījis grāmatas, viņš nav vienkārši…
Neilands: Jā, jā, dažās sadaļās viņš atsaucas uz visiem, ko ir lasījis, — ko tas teicis un ko tas teicis. Taisni jāpabrīnās, cik daudz viņam bijis grāmatu. Bet tās visas ir orientētas uz praktiskām lietām, viņš nemēģina postulēt, kas ir un kas nav arhitektūra. Viņš vienkārši grib dalīties sava praktiskā darba pieredzē, un tas ir loģiski — nu kā tad amatniecību var apgūt? Tikai vienā veidā. Neviens nevar izmācīties par arhitektu augstskolā, par arhitektu var kļūt, mācoties pie meistara, pie skolotāja. Bet kurš no mums var pateikt, ka viņam ir skolotājs? Nav tādu.
RL: Kad jūs sakāt, ka arhitektūra nav māksla, bet amatnieciska prasme, vai jūs varētu mēģināt dot kaut kādu skaidrojumu vai teorētisku pamatojumu šai prasmei?
Neilands: Jā, protams. Kāpēc vispār kaut ko būvē? Utilitāru vajadzību apmierināšanai.
RL: Bet sākumā jūs teicāt, ka arhitektūra ir beigusies, ka nav nekādas arhitektūras. Vai jūs gribat teikt, ka šobrīd nav neviena amatnieka, kurš spētu apmierināt utilitāras vajadzības?
Neilands: Nu, lielā mērā nav, ja mēs neuzskatīsim komercvajadzības — nopelnīt vairāk naudas — par utilitārām. Jo tagad 90% būvniecības notiek komerciālos nolūkos.
RL: Tas ir stāsts par klientiem, bet…
Neilands: Nē, nevis par klientiem, bet par sabiedrības vajadzībām. Vēl miera laikos kāds uzbūvēja īres namu, bet tas skaitījās Neiburga vai vēl kāda nams. Nu tad Neiburgs arī atbildēja par to, ko viņš uzbūvēja, un parūpējās, lai dzīvoklis būtu ar virtuves izgaismojumu un atejā būtu logs, un vannasistabā būtu ērti. Viņš radīja kaut kādu produktu, ko piedāvāja iznomāt, bet paturot to sev un pats to apsaimniekojot, jo tā bija viņa dzīve. Bet, ja mēs uzbūvējam namu, ko tūlīt pārdodam un aizmirstam par to, tad mēs radām tikai tam vienam mirklim. Bet arhitektūra — tā ir laiks. Arhitektūra nerodas mirklim. Mirklim rodas dizains, iepakojums, celofāna maisiņi. Ja arhitektūra tagad novesta līdz celofāna maisiņa…
RL: Paskaidrojiet, ko jūs saprotat ar teikumu «arhitektūra ir laiks»?
Neilands: Arhitektūra ir tā, kas materializē mūsu sabiedriskās attiecības. Es eju pa Romu vai Ķelni, ieraugu akmeni, divus akmeņus, saliktus blakus, es saprotu, kas viņus tur ir nolicis un kāpēc… Es izprotu šīs vietas vēsturi, un šie akmeņi man dod ne tikai pliku informāciju, bet arī uzrunā emocionāli. Plika informācija man ir pilnīgi vienaldzīga. Man vajag emocionālo komponenti, bez tās es sevi vienkārši nejūtu kā cilvēku. Un tā emocionālā komponente rodas no vēstures, no dziļas kultūras vēstures. Un, jo tā ir dziļāka un uzslāņojošāka, jo tā ir bagātāka, jo tā vairāk man var dot. Jo tā ir akumulējusi visas iespējamās tālaika cilvēku emocijas.
RL: Bet bez tā, ka kāds to ir būvējis, ir taču vēl arī kāds, kas to ir pasūtījis un teicis — «uzbūvē man kaut ko tādu»?
Neilands: Protams, ka ir pasūtījis. Un pasūtīja to tikai tāpēc, ka viņam bija reāla vajadzība, un viņš par to samaksāja. Tikai pie mums var rasties… pasūtītāja nav, un būvē kaut kādu… Valsts ieņēmumu dienestu, milzīgu kluci pa pus Mežaparku. Kas tam ir pasūtītājs?
RL: Valsts.
Neilands: Valsts. Un kurš konkrēti? Kādreiz vismaz… Nu labi, Ulmanis uzbūvēja to, Ulmanis nojauca Doma laukumu… Ulmanis, jā, skaidrs, viņš nojauca tos vecos šķūņus. Forši. Es saprotu. Bet kas uzbūvēja Valsts ieņēmumu dienestu? Neviens. Arhitektūra nevar pastāvēt bez izpildītāja, bet arī bez pasūtītāja tā nevar pastāvēt. Un abiem jāpiedalās. Ja tur piedalās nevis cilvēki, bet sistēmas, arhitektūra nevar rasties.
RL: Un kas ir tas, kas rodas, ja tā nav arhitektūra?
Neilands: Nu, rodas kaut kādas pagaidu telpas, bez emocijām, bez cilvēcības. Jā, faktiski arhitektūrai galvenā īpašība ir cilvēcība, tā mēs varētu formulēt, jo cilvēks ir mēraukla visam, kas tiek radīts.
RL: Mēraukla tādā nozīmē, ka arhitektūrai ir jābūt samērīgai ar cilvēka ķermeņa proporcijām? Tad jau gotiskās katedrāles nekādi nav cilvēcīgas.
Neilands: Kāpēc, viņas ir nenormāli cilvēcīgas, katrs elements ir ar rokām taisīts…
RL: Nu pag, vai nu samērība, vai tas, ka ar rokām taisīts?
Neilands: Nevar uztaisīt ar roku kaut ko nesamērīgu. Var uztaisīt ļoti lielu, uztverei no liela attāluma. Uztaisīt to Dievam par godu vai cilvēkiem par prieku. Viņi to netaisīja, lai apliecinātu sevi, lai saņemtu lielu honorāru un lai pārējie teiktu: «Vaaau!» Mūsdienu arhitektūra būtībā ir balstīta uz tā, ka tā ir «Vaaau!». Vienai reizei. Samaksā — un brīvs. Un arhitektūra izzūd kopā ar čeku.
RL: Tad ar ko, jūsuprāt, nodarbojas vairums mūsdienu arhitektu?
Neilands: Mūsdienu arhitekti nodarbojas ar to, ka apkalpo komerciju. Tas ir bizness.
RL: Intereses ir tādas pašas — utilitāras vajadzības.
Neilands: Protams, visiem vajag kaut kādu mājokli, telpas — par to taču neviens nestrīdas. Bet tām telpām var būt kaut kāds adekvāts… tādā nozīmē kā adekvāts tam darbam, kas tajās ieguldīts, lai tās radītu. Ieguldītais darbs arī rada telpu vērtību. Bet, ja tās telpas ir saceptas kā uz konveijera, tad viņām nav nekādas vērtības, izņemot to, ka mums ir silts, mums ir gaišs, odi nekož, tās ir visas mūsu primitīvās vajadzības, nu un tad arhitektūra faktiski nav vajadzīga. Arhitektūra nav vajadzīga mūsu primitīvajām vajadzībām. Jo arhitektūra ir kultūras daļa. Tur nav ko strīdēties, mēs ar to varam sākt un beigt. Arhitektūra ir apliecinājums, ka katrai tautai ir sava kultūra un tās augstākā izpausme ir laba arhitektūra.
RL: Jūs kādā sarunā sakāt, ka arhitektam ir jābūt stingrai vērtību sistēmai. Vai jūs varat iezīmēt galvenos savas vērtību sistēmas elementus?
Neilands: Man augstākā vērtība ir patstāvīga domāšana. Patstāvīga domāšana, kas iegrožota ar tradīciju, ar daudz ko. Jo iegrožotāka domāšana ārēji, teiksim, formāli ierobežota, jo lielāka brīvība, tā es uzskatu.
RL: Kas ir galvenie iegrožojumi jūsu domāšanai?
Neilands: Tradīcija, vēsture un viss pārējais.
RL: Kas šajā tradīcijā un vēsturē?
Neilands: Es vienkārši uzskatu, ka pirms manis nav dzīvojuši idioti. Es jūtos kā daļa no viņiem. Es gūstu nenormālu baudu no tā, ka es paskatos uz 500-600 gadu vecu ēku un saprotu, ko tās būvnieki ir domājuši, kad viņi to ir būvējuši. Es varu ar viņiem aprunāties. Kāpēc to mezglu viņi uztaisījuši tā, šeit viņi salikuši ķieģeļus tā, kāpēc nepacēla vēl drusku augstāk to elementu…
RL: Jūs teicāt, ka patstāvīga domāšana ir viens no jūsu vērtību sistēmas stūrakmeņiem, bet iegrožota ar kaut kādu rāmi. Vai jūs varētu aprakstīt šo rāmi?
Neilands: Nu, šis rāmis ir manas zināšanas, piemēram, zināšanas par to, kāds ir krēsls. Es zinu, kāds ir ērts krēsls, un nav nekāda iemesla no tā atteikties un sākt eksperimentēt, taisīt kaut kādu ļodzīgu konstrukciju uz divām kājām. Tādā ziņā es uzskatu, ka tradīcija arī ir tā pamatvērtība, no kuras mums vienkārši nav tiesību atteikties, pretējā gadījumā mēs vienkārši esam idioti.
RL: Jūsu teiktais par krēslu man atgādināja Lekorbizjē: krēsli ir sēdēšanai, gleznas ir meditācijai vai pārdomām, nevis dekorācijai…
Neilands: Bet viņš pats zīmēja absolūti dekoratīvus laukus.
RL: …logi ir gaismai, māja ir dzīvošanai, turklāt — patīkamai dzīvošanai…
Neilands: Nē, nu protams, viņš bija interesants personāžs. Bet par absolūti tīru, praktisku meistaru es viņu neuzskatu, viņš drīzāk bija tāds idejas propagandists.
RL: Bet nekoncentrējamies uz viņu…
Neilands: Kāpēc, ja cilvēks gulējis divdesmit gadus ar galvu podā, nu tad nevar uz viņu nekoncentrēties. Viņš uzbūvēja sev to mājiņu kabanonu (le cabanon de Roquebrune, 1952) Vidusjūras krastā, kur viņam bija gulta, gultai 20 centimetrus no galvas bija pods, un tā viņš gulēja divdesmit gadus.
RL: Ar kādu domu viņš gulēja ar galvu pie poda?
Neilands: Nu, tāpēc, ka viņš bija izdeklarējis, ka dzīvošanai pietiek ar trim kvadrātmetriem. Vairāk vietas podam viņam nebija (sit pa galdu)! Būtībā dzīvoja tādā paplašinātā atejā. Bet viņš uzstādīja zināmus standartus. Un pēc tiem standartiem pēc kara sabūvēta puspasaule… ekonomikas stimulēšanai. Tādā ziņā Lekorbizjē un Purvciems manās acīs ir viens un tas pats. Jo kas viņu sponsorēja, kad viņš iestājās brīvmūrniekos, savā sektā? Dzelzsbetona ražotāji! Viņu neinteresēja honorāri, viņš bija palaists kā tāda PR akcija. Viņš bija spējīgs, neviens nesaka, ka viņš bija zābaks, citādi jau viņā neviens neieguldītu naudu.
RL: Bet viņa teksti ir atstājuši ļoti lielu ietekmi uz to, kā 20. gadsimtā domājuši par arhitektūru.
Neilands: Nu, paldies Dievam, ka nelasa tos tekstus. Domājat, ka kāds no vietējiem ir izlasījis? Tie tekstiņi ir tādi patētiski, jā, bet man liekas, ka uz mūsu puses arhitektiem viņi nav atstājuši nekādu iespaidu.
RL: Analfabētu vajadzībām aprakstiet cēloņsakarību ķēdīti no Lekorbizjē trīs kvadrātmetru istabiņas līdz Purvciemam. Kāda ir šī cēloņsakarību ķēdīte?
Neilands: Cēloņsakarība ir tāda, ka viņš kā liels profanētājs uzrakstīja, ka arhitektūra vai dzīvoklis ir mašīna dzīvošanai. Tāds lozungs. Visi tūlīt ķer šo lozungu, partijas ar to iziet vēlēšanās — mēs būvēsim kvartālus strādniekiem, mēs būvēsim nenormāli lētas dzīvojamās telpas! Bet, lai šito saukli realizētu, kaut kas ir jāupurē. Un upurē cilvēcību, neko citu. Neviens jau arī nebūvē to dzīvokli aiz cilvēcības. Būvē, lai noņemtu sociālo spriedzi. Lai būtu normāls konveijera strādnieks. Ar tādiem mērķiem jau nekas cits nevar rasties kā tikai tāda… Līdz ar to Purčiks manās acīs neatšķiras no 95% Parīzes apbūves, kas ir apkārt centram.
RL: Mašīnas dzīvošanai.
Neilands: Smieklīgākais ir tas, ka tas bija tikai pirmais teikums. Viņš jau nebija tik dumjš. Viņš vienmēr uzsvēra, ka tā ir mašīna dzīvošanai, bet ne tikai! Un tad uzskaitīja veselu virkni vajadzību, kurām tam dzīvoklim jākalpo. To visu atmeta. Jo lozungs īsāks, jo iedarbīgāks.
RL: Vai es pareizi saprotu, ka, izņemot Vitrūviju, starp antīkajiem laikiem un renesansi nav citu tekstu, kas būtu saglabājušies un atstājuši ietekmi uz arhitektūru?
Neilands: Ir. Ir viens ļoti slavens… Nu, protams, nerunājot par Palladio, tām četrām grāmatām…
RL: Man radies iespaids, ka Vitrūvija teksts atstāja daudz lielāku iespaidu uz renesansi nekā uz savu laiku. Bet tad atnāk Palladio un daži viņa draugi, kuri tad ņem to tekstu nopietni un apdarina ar vēl kaut ko…
Neilands: Palladio apgrieza visu kājām gaisā. Viņš faktiski privāto arhitektūru padarīja par arhitektūru.
RL: Nu, tās viņa veidotās villas ir diezgan iespaidīgas.
Neilands: Jā. Viņš vienkārši paņēma tempļa frontonu un piebāza to klāt parastajam šķūnītim. Un izrādījās, ka tas ir absolūti ģeniāls gājiens, neviens to iepriekš nebija izdarījis — paņemt trīs stabus ar trīsstūrīti un pielikt tos pie ieejas personīgā mājoklī. Tas bija tik iedarbīgi, ka Krievijā joprojām visi kultūras nami tādi arī ir, ja viņi tur vēl saglabājušies. (Smejas.)
RL: Vai šis, jūsuprāt, ir viņa galvenais revolucionārais gājiens?
Neilands: Nē, viņam bija ļoti laba materiāla un proporciju izjūta. No materiāliem viņš lietoja tikai apmetumu un ķieģeļus. Bet viņam bija izcila proporciju izjūta, un viņš bija pacietīgs… To, ko viņš sazīmēja savās grāmatās… Viņš izdomāja, ka aiz Panteona bija tādas termas. Agripas termas. Īstenībā tās termas bija kādus metrus simt tālāk. Bet viņš ne tikai uzmērīja un uzzīmēja Panteonu ar visām tā konstrukcijām. Mūsdienās ar visu lāzera mērīšanu tam droši vien vajadzētu veselu nedēļu. Bet pēc tam vajag nedēļas divas, lai to ar zīmuli uzzīmētu. Pēc tam piefantazēt iespējamo turpinājumu, radīt savā prātā vīziju, kā tur Agripa varēja kādas termas sabūvēt, pēc dažām pamatu atliekām. Faktiski nekā tāda tur nav bijis. Bet var redzēt, ka cilvēks bijis pārņemts ar to. Bez izglītības — viņš bija mūrnieks, bet mūrnieks ar mīlestību uz to, ko viņš ieraudzīja Romā.
RL: Lūk, cilvēks ar mīlestību un kaut kādām praktiskām iemaņām, un tas, ko viņš dara, atstāj milzu iespaidu uz to, kas notiek tālāk.
Neilands: Jā, jā. Viņš nebija nekāds ģeniālais arhitekts, viņš vienkārši bija ģēnijs kā tāds. Ģēnijs ar to, ka viņam bija tāda atblāzma, kā visvienkāršākā veidā kaut ko izdarīt, tā kā laucinieks. Viņš praktiski piegāja, salika divas formas, un viss — trāpīts uz visu turpmāko civilizācijas gaitu. Ir radusies ikona. Jebkura tur Ņujorkas birža nav nekas cits kā Palladio. Vai Londonas birža.
RL: Londonas birža, padomju kultūras nami, arī VEF kultūras nams ir tieši tāds.
Neilands: Jā, jā. Tie būtībā ir tādi tempļi, tādi mūsu… Pielikt to klāt privātai savrupmājai — tas ir ģeniāli!
RL: Vienā no savām intervijām jūs teicāt, ka arhitektam ir milzīga atbildība, ceļot privātmāju, jo tas, ko arhitekts izdarīs, ļoti lielā mērā noteiks tā klienta dzīves veidu. Par ko domājot, jūs varat iztēloties sava klienta dzīves veidu?
Neilands: Ne jau arhitekts viens rada to plānojumu, risinājumu tai problēmai, tas ir kopdarbs. Arhitekts viens pats to nevar uzņemties. Un tie, kas to uzņemas, blefo, jo viņi neizbēgami uzspiež savu simtprocentīgi kļūdaino priekšstatu visiem pārējiem. Tāpēc es esmu pilnīgi izteikts plānotāju ienaidnieks, man jebkura plānošana liekas vienkārši absurda.
RL: Pilnīgi visa plānošana? Arī detālplānošana?
Neilands: Viss. Visa plānošana ir vienkārši blefošana, naudas izkāšana un nekas cits.
RL: Es par to dzīvesveidu tad sākšu no cita gala. Jūs, šķiet, uzskatāt, ka privātmāju projektēšana ir visatbildīgākais arhitekta uzdevums. Turpretim vēsturiski jūs fiksējāt, ka arhitektūriska uzmanība pret privātmājām ir salīdzinoši nesena parādība.
Neilands: Jā, tāpēc, ka parasti īpašnieks savu māju iekārto tā, kā viņš grib. Līdz Palladio privātās apbūves kā tādas nebija, bija privātais interjers.
RL: Turoties pie domas, ka tas ir vislielākās atbildības pasākums arhitektam, kā jūs aprakstītu to nosacījumu kopumu, kas nepieciešams, lai arhitekts varētu ķerties pie privātmājas? Kam ar viņu ir jānotiek?
Neilands: Nu, jāpamācās pie kāda skolotāja. Viņš viņam to nodod, to sapratni.
RL: Jūs esat mācījies pie kāda privātskolotāja?
Neilands: Nē. Tāpēc es saku — mēs visi te esam tādi kā diletanti. Bez izņēmuma. Kaut ko jau dzīves laikā es uzkrāju, kaut kādu pieredzi, bet nekāda augstskola man pat mājienu nav devusi par to, kas ir arhitektūra. Es esmu par to drošs, to nevar dot. Protams, ir citi uzdevumi, kur ir vajadzīgs tāds mūsdienīgs arhitekts, — tā pati blefošana, attīstības plāni, detālplānojumi, visādas blēņas, kas paņem nenormāli daudz enerģijas. Nu labi, ka viņš neslepkavo tai laikā un nelieto narkotikas. Pēc tāda principa darbojas ļoti daudzas nozares — vienkārši imitē darbību.
RL: Es saprotu, ka jūs gadus desmit bijāt viens no tiem, kas pārmeta detālplānojumu neeksistenci.
Neilands: Nekad.
RL: Nekad?
Neilands: Nekad. Jo jebkurai plānošanas iniciatīvai ir jānāk no apakšas. Lūk, reāla vajadzība — man nav kur likt mašīnu, man nav ar ko nokļūt līdz skolai, es nevaru pāriet to stulbo lielceļu vai vēl kaut ko. Un tikai tā, tāda spiediena rezultātā var rasties adekvāts risinājums. Mani nenormāli nokaitināja tas Dripes kantoris ar visu to pasūtījumu Daugavas kreisajam krastam. Nu tāpēc, ka blefs uz blefa. Kāpēc viņi izdomāja, ka tur kaut kādi 300 tūkstoši iedzīvotāju nāks klāt tuvākajā laikā? Kāpēc viņi tur sacēla debesskrāpjus? Tas vienkārši ir nenormāls burbulis, kurš faktiski degradē arhitekta vārdu, jo arhitekts nevar paredzēt dzīvi. Viņš pat savu personisko dzīvi nevar paredzēt. Kurš var zināt, ka Pārdaugavā pēc 30 gadiem kādam būs vajadzīgs kaut kāds pleķis? Tam nav nekāda reāla pamata.
RL: Vai jūs topošās Nacionālās bibliotēkas veidolu uzskatāt par veiksmīgu?
Neilands: Es uzskatu, ka tas ir pārpratums, bet labs pārpratums.
RL: Kādā ziņā pārpratums?
Neilands: Tādā ziņā, ka tas ir tāds monuments neatkarīgai valstij, nekas cits. Turklāt tādā mirklī, kad valsts kā tāda izzūd un pat naudas drukāšanas funkciju nodod kaut kādai savienībai. Tad vienīgais mums paliks tāds, lūk, stikla kalns. Nosacīts. Patiesībā tas ir skārda kalns. (Smejas.) Tāds skārda kalns mums būs, jā. Protams, tā bibliotēka ir iracionāls veidojums. Tā neliecina par nācijas veselību, bet liecina par ilgām, par vēlmi pēc kaut kā neizprasta…
RL: Pēc kaut kā tāla un nezināma.
Neilands: Jā, pēc kaut kā tāla un nezināma, gaišās nākotnes. Nu, muļķīgi, ja tu gribi būvēt grāmatu glabātuvi, ielikt pamatu, teiksim, 100 reiz 50 metru, un jau otrajā stāvā sašaurināt to platību uz pusi. Bet augšā vispār nonivelēt līdz ei. Tad tā ir iracionāla būve. Ja tu būvē pamatu un tev vajag saglabāt tik un tik miljonu grāmatu, tad būvē trīs stāvus, un viss. Ar to pietiek. Jau sen ir pierādīts, ka jebkurš simbolisms, tāds klajš, ilustratīvs, literārs simbolisms — stikla kalns — ir ļoti sekls. Ne velti tā modernās arhitektūras ikona, Sidnejas opera, nu, tā, kā viņa ir apspēlēta karikatūrās, tā neviens cits objekts nav apsmiets — sākot ar bruņurupučiem, kas kopojas, un beidzot ar netīru trauku čupu. Nu, it kā, no vienas puses, tur tomēr tā jūra, buras… Bet operai nav jābūt burai, tai ir pavisam cita funkcija — mēs ieejam, ieslēdzam gaismu un klausāmies, kā kāds dzied. Kāpēc mums vajag izrādīt kaut kādu literāru tēlu? Līdz ar to tas ir faktiski tāds modernisma pārpratums.
RL: Vai, jūsuprāt, Nacionālā bibliotēka iederas tur, kur tā ir?
Neilands: Nē, protams, neiederas. Bet tā jau arī nav normāla būve, tā ir monuments. Un monumentam ir citas prasības, tas ir iracionāls, kā es teicu. Skrundas lokators arī bija iespaidīgs monuments — pāri kokiem, pāri visai ainavai. Nu labi, Skrundas lokatora forma izrietēja no kaut kādas mistiskas izlūkošanas funkcijas. Bibliotēkas forma turpretim ir grūti pamatojama. Mēs uzskatām, ka bibliotēka ir publiska telpa, būve izglītošanai, zināšanu uzkrāšanai un tā tālāk. Var jau viņu sakrāmēt kalnā, bet diez cik ērti nav. Bet, nu, Pārdaugava jau vispār ir ļoti neorganizēta vieta, līdz ar to par kaut kādu īpašu iederību ir grūti runāt.
RL: Mazliet vēl par to jūsu iebildumu pret plānošanu pilsētā. Man šķiet, ka domāt par pilsētu kā par organismu, kas veidojas, ir ārkārtīgi grūti, bet nepieciešami.
Neilands: Nē, nu, es jau to vien daru kā domāju par pilsētu, bet tas nenozīmē “plānot”. “Plānot” mūsu izpratnē nozīmē uzlikt ierobežojumus, un tie ierobežojumi neko citu kā koruptīvas attiecības neveido. Nu nav iespējams paredzēt, kā pilsēta attīstīsies, kādas kuram radīsies vajadzības, un viņas jau iepriekš apmierināt… Tā ir utopija. Ja būtu pilnīgs bespreģels, es domāju, ka Rīga būtu divreiz smukāka.
RL: Paskaidrojiet, kāpēc jūs tā domājat!
Neilands: Tāpēc, ka būtu interesanti, mums būtu interesanti iet pa ielām. Visas tās jaunās mājas, šķirbas, kas sen jau aizbūvētas, — paejiet! — pilns ar graustiem, robiem, nepabeigtām apbūvēm, nekas interesants nav radies. Es vismaz nezinu.
RL: Pēdējos 20 gados jūs neko interesantu…
Neilands: Es vispār uzskatu, ka vienīgā izcilā ēka, kas pēc cara laikiem Latvijā ir radusies, ir Ķemeru sanatorija, ko tāpat mierīgi padirsa, būtībā.
RL: Bet Rīgā neviena?
Neilands: Nē, tā nevar teikt. Tās administratīvās ēkas, ko Ulmanis sabūvēja, — Ministru kabinets un Finanšu ministrija — ir tīri normālas, funkcionālas ēkas.
RL: Un tas, ar ko lepojas visi Rīgas svinētāji un uz ko ved japāņu un vācu tūristus, — Alberta iela?
Neilands: Nu, tā tāda atrakcija arī ir. Es uzskatu, ka Rīgā nav jūgendstila. Varat to uzrakstīt.
RL: Rīgā nav jūgendstila?
Neilands: Jā, tikpat kā. Tas ir nenormāli foršs blefs, ko akadēmiķis Krastiņš… Viņš padomju laikā uzrakstīja disertāciju un pēc tam uztaisīja divas grāmatiņas, sākumā tās saucās Eklektika Rīgas arhitektūrā, un tur bija tā pati apbūve. Bet tad viņš saprata, ka eklektika vairs neskan, postmodernisma sākumā eklektikai jau bija slikta piegarša, un viņš to pārdēvēja par jūgendstilu. Zināmas pazīmes bija, it kā lilijas, it kā pāvi kaut kur uz fasādēm pavīd. Bet pēc būtības Rīga ir normāla 20. gadsimta sākuma lēta komercapbūve. Pēc izstādes sabūvēta — 1901. gadā bija izstāde, un tur uztaisīja kaut kādus 10—15 paviljoniņus jaunā, modīgā austriešu jūgendstilā. Un tie paviljoni tā iepatikās pilsoņiem, ka viņi sāka nest savu māju projektus, ko viņiem saprojektēja izglītoti arhitekti, lai tos pārveido tajā jaunajā austriešu stilā. Un cienījamie arhitekti — Pēkšēns un visi pārējie, jauniņo Laubi ieskaitot, — mierīgi ņem un ar sarkano tinti uz saviem rasējumiem kolonnas nosvītro, uzvelk visādus ķiņķēziņus un logiem nevis piešķir taisnstūra formu, bet piedod tādu ovālu, tulpīti vai vēl kaut ko, pārtaisa durvis, un viss. Ne plānojums tika mainīts, nekas… Kur bija logi ar kolonnām, klasiski, tur arī palika. Bet kāpēc es saku, ka Rīgā nav jūgendstila? Tāpēc, ka īstais jūgendstils iekļauj citu telpas uzbūvi, citu telpas organizāciju, tur ir pilnīgi citi vestibili, kāpnes, tām kāpnēm bija jāvijas, viņām bija jāsākas ar lampu, viņām bija jāiegūst kaut kāda plastiska forma, citi materiāli, a mums… Rīgā vienkārši bija ļoti augstas kvalitātes amatnieki, vienkārši izcili. Viņam atved un parāda vienu paraugalbumu ar visādām lilijām, kur viss vijas, viņš drusku pakasa pauri — nu labi, sģelaju. Nu, tas arī ir. To nosaukt par jūgendstilu? Tā ir tāda komercapbūves un lēta art nouveau kombinācija, nekas cits.
RL: Arī jūsu cienītais Laube ir piedalījies šīs…
Neilands: Nu, pēc tam viņam bija kauns. Kad viņam studenti kādreiz paprasīja, sevišķi par to māju Tallinas ielā, kur tāda mute uz fasādes, viņš vispār sarka un sita ar lineālu pa nagiem, ja kāds uzdrošinājās par to jautāt. Viņš bija pie Pēkšēna par rasētāju, un kauns viņam bija par to, ko viņš tur sacerēja, neko nesaprotot.
RL: Kāpēc jūs cienāt Laubi kā arhitektu?
Neilands: Kaut vai tikai par Ķemeru sanatoriju. Tā ir izcila būve, tiešām. Eiropā tādu ir ļoti maz. Bet tūlīt viņas nebūs, par to man visvairāk kremt. Viņai vajag to teritoriju. Ja pēkšņi kāds idiots to sadalīs un uzbūvēs tur kaut kādu komercciematu, tad viss — tad to ēku var jaukt nost.
RL: Sakiet, kāpēc jūs nekur neko nepasniedzat? Jums negribas dalīties ar savām zināšanām un izpratni ar jauniem cilvēkiem?
Neilands: Es neesmu pārliecināts, ka tas pašlaik ir vajadzīgs.
RL: Tādā nozīmē, ka izglītoti arhitekti nav pieprasīti?
Neilands: Nē, es domāju, ka objektīvi nav pieprasījuma pēc tādas arhitektūras.
RL: Pēc kādas arhitektūras?
Neilands: Pēc tādas cilvēcīgas, humānas. Bet varbūt arī nevajag arhitektūrai pievērst tik lielu uzmanību. Kad cilvēcei nebija citu gadžetu, tad mājas vai baznīcas celtniecība bija galvenā nodarbošanās, lai sevi apliecinātu. Vairs tā nav. Tagad lido kosmosā, spēlē futbolu vai hokeju — tā ir apliecināšanās.
RL: Bet, ja nav pieprasījuma pēc arhitektūras, kas tad ir tas, ar ko arhitekti nodarbojas? Mums taču ir arhitektu pūlis.
Neilands: Jā, jā, nu tas tieši par to arī liecina. Vecos laikos visas tās cunftes nodarbojās ar to, ka regulēja gan meistaru skaitu, gan mācekļu skaitu. Lai nebūtu pārprodukcijas. Jebkura pārprodukcija rada līmeņa pazemināšanos. Bija maz meistaru, bet tie bija meistari, kuri spēja saglabāt amata ētiku un visu pārējo.
RL: Bet jūs runājat par laiku pirms gadiem sešsimt vai septiņsimt.
Neilands: Nē, es runāju par to, ka es neuzskatu arhitektūru par kaut kādu māksliniecisku izpausmi, individuālu, subjektīvu… Arhitektūra, laba arhitektūra, lielā mērā ir anonīma. Tā nav viena cilvēka produkts. Arhitekts pēc būtības ir tikai palīgs, tāds kā ceļvedis kādam, kas grib kaut ko uzbūvēt, un arhitektūra faktiski gāja bojā tajā mirklī, kad to pilnībā atdeva arhitektiem. Kad viņiem teica — jūs esat profesionāļi, nodarbojieties ar arhitektūru; mēs esam lohi, mēs neko nesaprotam.
RL: Kad tas notika?
Neilands: Tas notika tad, kad notika. Mēs runājam faktiski par industriālo revolūciju. Tad tas arī notika. Es uzskatu, ka 19. gadsimta vidū arhitektūras jomā faktiski viss ir beidzies. Jo tieši tas mācīšanās process…
RL: Jūs gribētu mācekļus?
Neilands: Nu, ir bijuši daži mēģinājumi. Bet faktiski tas nav reāli, jo vajag, lai sabiedrībai par tādu procesu būtu interese. Bet tādas vairs nav. Tagad mēs taisām vienkārši komerciālas mājas. Labi, tā ir liberālas ekonomikas neatņemama sastāvdaļa. Bet es nedomāju, ka tas ir mūžīgi… Varbūt ar laiku tas… Es tagad jūtos kā pretestības spēks, nekas vairāk.
RL: Pretošanās kustības vadītājs. Es reiz runāju par jums ar Andi Sīli. Un Sīlis man teica: pajautā viņam, vai viņš neiet vieglāko ceļu, lietodams senu kultūru produktus, nevis dara to, ar ko arhitektūra vienmēr ir nodarbojusies, proti — meklēt jaunas izpausmes formas civilizācijas tehnoloģiskajai varēšanai un pasaules izpratnei?
Neilands: Manuprāt, es eju grūtāko ceļu. Kas var būt vieglāk kā būt inovatīvam un ne ar ko nesaistītam arhitektam un cept to, ko tev gribas? Man daudz labāk patīk balstīties uz trīs tūkstoš gadu pieredzi. Tad es saprotu, ar kādām kategorijām var operēt, es saprotu, kāds efekts var būt jebkurai no izpausmēm, es saprotu to elementu jau tā pirmatnējā nozīmē, bet pēc tam — pārveidotu, kad tas kļūst dekoratīvs vai ornamentāls. Man ir nenormāli bagāta bagāža, ko es varu lietot. Kāpēc lai es no tās atteiktos? Sīlim ir tāds marksistisks piegājiens. Viņš saka, ka arhitektūrai jānodarbojas ar kaut ko inovatīvu, — pilnīgas muļķības! Katrā laikmetā bija varbūt viens vai divi ģēniji, kas spēja pavirzīt procesu, iedot kādu impulsu. Visa pārējā masa bija absolūti inerta, un paldies Dievam, ka viņa bija inerta, jo līdz ar to mēs dzīvojam normālā vidē. Bija labi amatnieki, un viņi atkārtoja vai turpināja risināt to pašu domu, ko citi pirms viņa; viņi apguva iemaņas, iejutās tajā pasaules uzbūves modelī un spēja tajā kā līdzvērtīgi piedalīties tālāk.
RL: Bet sakot, ka arhitektūra ir beigusies 19. gadsimta vidū, jūs taču nenoliedzat, ka minimālisms ir vismaz mēģinājums atrast kādu jaunu formulu vai…
Neilands: Jā, ir mēģinājums. Bet es domāju, ka minimālismam pietrūkst… minimālisms ir grūti salīdzināms ar cilvēka mērogu. Ir tāda slavena ikona, 1929. gadā uzbūvētais Vācijas paviljons Barselonā — sagrautās, globālo krīzi pārdzīvojušās pēckara Vācijas paviljons: tīras marmora plāksnes, absolūti vēsas, četras vai sešas kolonnas, hromētas, krustiņveida, un viena meitenes figūra ar atspulgu ūdenī. Elegants modernisma paraugs, joprojām stāv tur Barselonā. Protams, kā tāds elegants dizaina priekšmets viņš ir izcils. Bet dzīvot tādā nevar! Viņš tikai tam arī domāts — ka viņš demonstrē materiālu, telpu kā tādu.
RL: Tā kā jūs pieminējāt Barselonu, viena no turienes atrakcijām, protams, ir Gaudi, kura La Sagrada Família man šķiet ļoti iespaidīgs un interesants veidojums. Tas, ka viņi tagad lej betonā to, ko viņš bija paredzējis kalt akmenī…
Neilands: Tas ir nenormāls noziegums. Būtu atstājuši viņa četrus torņus, kas ir pabeigti, un viss.
RL: Vai kā arhitektoniska ideja jums nešķiet interesanta tā viņa apsēstība ar…
Neilands: Ar mīksto formu? Viņš ir faktiski tāds… viņam kļuva neērta racionāla forma, un viņš sāka meklēt iracionālu formu. Plūstošu, brīvu. Protams, ka tādi izņēmumi vienmēr ir vajadzīgi, par to nav šaubu. Bet, ja Romā visas baznīcas būtu kā Sagrada, tad tā būtu kaut kāda fantasmagorija, trako māja, nevis pilsēta. Nu, labi, tā ir katedrāle, tai ir jāizceļas pēc definīcijas. Bet viņa privātās mājas — piemēram, Casa Mila — tās ar lielām grūtībām sadzīvo ar blakus ēkām. Bet tā ir Barselona, tur arī bez Gaudi ir pietiekami koši un krāšņi. Tāds jūgendstils spāņu izpausmē, trīsreiz jūgendstilīgāks nekā jebkuram vācietim. Gaudi vienkārši vietām pārspīlēja, tāpēc arī kļuva par tādu atrakciju. Tāpat kā Vīnē — tur ir nenormāli smalki buržuāziski kvartāli, un 60. gados Hundertvasers, kuram tas viss bija līdz šitai te vietai, tur pārtaisīja vienu māju, aplipināja, nošļūcināja jumtu — un tagad visi brauc ar autobusiem to fotografēt. Tāpēc ka tā ir tāda atkāpe no normas, tā ir atrakcija. Un diemžēl arī Gaudi ir kļuvis par atrakciju, neko vairāk. Kaut gan es gribētu viņu aizstāvēt. Viņam vienkārši kā arhitektam gribējās radīt kaut ko lielu.
RL: Bet Sagradu jau jūs neuzskatāt par vulgāru?
Neilands: Nē, nē. Es vēl devītajā klasē atradu bildīti un uzzīmēju ar eļļas krāsām, man viņa tā patika, tie četri robainie torņi uz debesu fona. Protams, tā ir tāds glezniecisks elements pilsētā. Pilsētas rota, par to neviens nešaubās. Bet tas, ko viņi tagad dara — viņi Gaudi faktiski iznīcina.
RL: Lej betonā.
Neilands: Jā, bet tajā pašā laikā — kā ir radītas visas katedrāles? Tās ir būvētas vairākās paaudzēs. Simt divdesmit gadus būvē Pēterbaznīcu, trīssimt — vēl tur kaut ko. Bet tas arī ir tas, ko modernisms nespēj. Neviens modernists nespēj pateikt kādam: re, es te iesāku, bet jūs turpiniet manā vietā. Jo, ja mums ir kopīga platforma vai tradīcijas, mēs varam būt inovatori, lai to tradīciju attīstītu, bet mēs pieturamies pie kaut kādām likumsakarībām aiz tā iemesla, ka mums ir jāsadzīvo, mums jārada kaut kas saprotams. Bet, ja es esmu klajš modernists inovators, tad tas, ko es radīšu, būs mans subjektīvais, samurgotais risinājums, un, labi — man uzkrīt ķieģelis, un ko lai dara tas nelaimīgais pasūtītājs? Vai kā Gaudi — sabrauc tramvajs… un viss! Viņi jau vairs nespēj turpināt Gaudi domu. Un paliek vienīgi Gaudi monuments.
RL: Iedomājieties, ka Rīgas metropolīts tagad, 21. gadsimta sākumā, lūgtu jums projektēt baznīcu Rīgā.
Neilands: Tas ir ļoti grūts jautājums. Baznīcai tagad būtībā, pēc situācijas, būtu jāiet pagrīdē, katakombās.
RL: Kāpēc katakombās?
Neilands: Nu, tāpēc, ka ticīgajiem nav jāredz nekas no tā, kas pašlaik notiek pasaulē.
RL: Kāpēc?
Neilands: Man liekas, ka, tāpat kā arhitektūrai, arī Dievam vairs nav vietas tādā komercializētā patērētāju sabiedrībā. Es domāju, ka ticība ārkārtīgi palīdz vispār kaut ko radīt. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc nav arhitektūras. Jo arhitektūra ir ziedošanās. Bet kam var ziedoties mūsu dienās? Es tagad ziedošu savu labāko daļu, lai radītu supermārketu Rimi? Muļķīgi. Kam es varu ziedoties? Cilvēkiem ir jābūt pateicīgiem par to, ka esam radīti. Kam mēs varam pateikt paldies? Mammai? Tas ir tā — saņemot Oskaru vai vietējo muzikālo balvu, varam kliegt: paldies, mammiņ! Bet būtībā ne jau mammiņa mūs radīja, mūs radīja kāds augstāks saprāts vai iemesls. Un mums viņam par to jābūt pateicīgiem. Bet kā mēs varam izpausties šajā pateicībā?
RL: Kādā no savām intervijām jūs sakāt, ka demokrātija un arhitektūra nav savienojamas. Iedomājieties, ka jūs būtu Rīgas saimnieks un jūs varētu nolemt — te nojaukt, te uzcelt. Jums būtu visas pilnvaras, pilnīgi autoritāra situācija.
Neilands: Es domāju, ka tas nav iespējams.
RL: Protams, ka tas nav iespējams.
Neilands: Pat tiem, kas tur ir, nav iespējams kādam kaut ko dot vai nedot. Es domāju, ka galvenais — tas ir mans viedoklis, pilnīgi subjektīvs. Ja mēs gribam redzēt kaut kādu gaismu tuneļa galā, mums būtu jāiet uz maksimālu debirokratizāciju. Grib cilvēks kaut ko būvēt un veidot ap sevi — lai būvē. Saskaņojumiem būtu jābūt tikai tik daudz, lai viņš neaizskartu citus ar savu darbību, un viss.
RL: Tad kaimiņiem būtu jāatļauj, nevis arhitektu kolēģijai?
Neilands: Vislabākais variants, ka viņš pats apzinās un būvē tā, lai tas nekaitētu kaimiņiem un nepazeminātu viņu īpašuma vērtību vai dzīves vērtību. Jo visa iepriekšējā pasaule vēl pirms simt gadiem funkcionēja pēc kaut kādiem desmit baušļiem — ka tev nebūs būvēt, teiksim, augstāk par tik, nebūs aizsegt kaimiņam tur kaut ko…
RL: Bet debirokratizācija, par kuru jūs runājat, jau ir tikpat neiespējama kā jums kļūt par pilsētas saimnieku.
Neilands: Tā ir neiespējama tāpēc, ka ir nenormāla kaudze nekam nederīgu cilvēku, kas vienkārši tā arī dzīvo — saskaņo projektus, apspriež, apstiprina, raksta viens otram vēstules… Nu, bet tās taču ir absolūtas blēņas! Ja es būtu Rīgas mērs, es vienkārši uztaisītu, ka jebkurai publiskai ēkai, apbūvei, ir sabiedriskā padome, kurā ir cienījami cilvēki, nevis kaut kādi deputāti. Ņemsim bibliotēku — kurš atbild par to bibliotēku? Kurš pateica, ka tas ir brīnišķīgi — stikla kalns, mūsu sapņu kalngals, ja? Tu brauc pa Uzvaras bulvāri vai Mūkusalas ielu un nesaproti, kas tas par monstru — ne logu, nekā. Atliek tikai kaut kādu mehānisku atrakciju uztaisīt, kas tevi par 20 latiem ar mehānisku zirdziņu uzvelk tajā kalnā un pa otru pusi nolaiž. Nu ir taču stulbi — tā būvēt ēkas.
RL: Bet jūs norādāt uz to, ka nav neviena, kas par to atbild.
Neilands: Protams, ka nav. Kurš tad atbild? Godmanis atbild? Viņš it kā sākumā parakstīja kaut kādu atļauju būvēt vai projektēt. Bet viņam Kultūras ministrs atnes kaut kādu papīru, ministram referents atnes. Visi parakstīja. Kurš atbild? Somijā — vismaz agrāk, nezinu, kā tagad — bija sabiedriskās padomes. Teiksim, viņiem tur vienā kalna galā ir smuka baznīca, ko Sonks uzbūvēja. Un baznīcas priekštelpā ir tāds smuks raksts, ar akvarelīti izpildīts, kur parakstījušies visi, kas bija sabiedriskajā padomē, — Sibēliuss, vēl kaut kādi vietējie dzejnieki vai vienkārši atbildīgi pilsoņi, kas ar savu parakstu apliecina, ka viņi ir tie, kas pasūtījuši šo Dieva būvi. Līdz ar to tā ir viņu kopīgā atbildība, un tas ir normāli. Stulbi, ja arhitekts… Kā bija ar to konkursu par Līvu laukumu. Arhitektu komandas sacenšas, kurš izdomās tam visam labāku saturu. Arhitekts izdomā — šeit varētu būt Rīgas pazemes muzejs, šeit vēl kaut kas. Viņam kāds to ir lūdzis? Kāpēc arhitekti pēkšņi sāk fantazēt visādas blēņas? Tāpēc, ka viņi visu ņem uz sevi, iejūtas Dieva lomā. Un, ja viņš visu kreiso krastu spēj apgūt, nu, tad viņš vispār ir ģēnijs. Salikt tur zilas putuplasta mājas. Kāpēc? Ir kāds atnācis un teicis: «Mēs gribam šeit būvēt māju»? Nē taču.
RL: Sakiet, kuras, jūsuprāt, ir pašas neglītākās vai neiederīgākās celtnes, kas ir radušās pēdējo 20 gadu laikā Rīgā?
Neilands: Nekur tālu nav jāiet, tepat ir viens briesmīgs stūris, tas uz Brīvības ielas, pie Ģertrūdes baznīcas. Es katru reizi…
RL: Tas stikla un alumīnija…
Neilands: Jā, jā. Zilais putuplasta brīnums, kurš vēl apakšā ar kaut kādu zaļganu pulētu granītu aplikts, tādiem paneļiem, kas pa brīdim nokrīt tur tualetes pusē. Tur pat var redzēt, ka arhitekts gribējis gan jūgendstilu drusku ieviest, gan apspēlēt stikloto masu pretstatā tur kaut kam. Bet kopumā tā ēka ir nenormāls kroplis — no gaumes viedokļa. Būtībā jau visu nosaka gaume.
RL: Par gaumi nestrīdas…
Neilands: Tas ir kļūdains teiciens. Krievu valodā o vkuse ņe sporjat ir tiešs tulkojums no franču valodas, ka par garšu nestrīdas. Bet mēs runājam nevis par garšu, bet par gaumi, un par to strīdas. Nu, kā var par gaumi nestrīdēties. Individuālas ir garšas sajūtas — vienam garšo ass ēdiens, citam ne, vienam kuņģis ir beigts, citam nav. (Smejas.) Līdz ar to nav ko strīdēties. Bet par gaumi gan ir jāstrīdas. Tas ir galvenais, par ko jāstrīdas.
RL: Vai, jūsuprāt, kropla arhitektūra var atstāt iespaidu uz dzīves kvalitāti cilvēkiem, kas dzīvo pilsētā?
Neilands: Jā, protams. Vismaz cilvēki ar drusku attīstītu gaumi gar tādiem objektiem nestaigā. Es, teiksim, pa Rātslaukumu neeju labprāt, tikai piespiedu kārtā. Es labāk izvēlos iet pa Grēcinieku ielu.
RL: Un kas jums tik ļoti nepatīk Rātslaukumā?
Neilands: Man nepatīk pats Rātsnams. Viņš ir nenormāli kroplīgs, tieši ar to mēģinājumu savienot tā pseidovēsturisko kodolu — dažas detaļas tur ir nokopētas no veciem 18. gadsimta uzmērījumiem, kaut kādi musturi zem logiem. Bet visa kopā tā ēka ir uztaisīta nenormāli nabadzīga. Jo tiem elementiem ir pazaudēta tā dekoratīvā nozīme, kas tiem bija vēlā baroka laikā. Tai laikā tas bija divstāvu korpuss ar tornīti. Tagad tornītis apvīts ar kaut kādu tur skārda benzīntanka nojumīti, ja. Blakus nez kāpēc ir granīta piebūve. Un tad vēl viss šis elements ir apmests — piedevām tas apmetums ir izteikti putuplastisks, var pat redzēt, ka tur no putuplasta ir izzāģēti elementi un tikai piekrāsoti, nu un tam visam uzlikts tāds absolūti neartikulēts, netektonisks akolīts. Ir pilns ar lietām, kas vienkārši kaitina. Laba arhitektūra no sliktas atšķiras ar to, ka viena kaitina, bet otra nekaitina. Tas ir gandrīz vai galvenais kritērijs.
RL: Vai tiesa, ka jūs kritiski attiecaties pret centieniem saglabāt Rīgā koka arhitektūru?
Neilands: Nē, kāpēc? Ja kādam tas ir vajadzīgs, tad tā ir apsveicama lieta. Bet arhitektūras vērtības es tur nesaskatu. Tur droši vien ir vēsturiskas vērtības.
RL: Jūs nesaskatāt koka arhitektūrā arhitektūriskas vērtības?
Neilands: Vispār jau koka arhitektūra ir arhitektūras primitīvākā forma. Arī grieķu orderis sākotnēji cēlies no koka. Bet mūsu koka ēkas ir vienkārši tādi šķūnīši visprimitīvākajā formā, kāda vispār iespējama koka ēkai. Taisnstūris un jumts. Nu kāda tur arhitektoniskā vērtība? Nē, protams, tās ir būvējuši cilvēki. Ar to vien tām ir lielāka vērtība nekā jebkuram stikla klucim, lai cik viņš būtu dizainīgs, mirdzošām sienām un polarizētiem stikliem, kas liek tur iemītniekiem dzīvot pustumsā visu atlikušo mūžu. Tā, kā Sīlis uzbūvēja to Šokolādi. Lai viņš paskaidro, kā tur cilvēki jūtas…
RL: Kuru Šokolādi?
Neilands: Tur, pie Pērnavas ielas, tāda brūna stikla ēka. Visu mūžu dzīvot saulesbrillēs? Nu labi, ir tāda filma K—PAX, tur viens bija atlidojis no citurienes, un viņam te likās par spilgtu. Viņš staigāja tikai saulesbrillēs. Un vienīgā pazīme, ka viņš bija devies atpakaļ uz mājām, bija tas, ka viņš atstāja brilles uz galda. (Smejas.)
RL: Tā kā jūs pieminējāt Sīli, man vajadzētu jums pajautāt par koncertzāles projektu. Jūs tajā ieskatījāties?
Neilands: Protams, ieskatījos. Ir arī diskutēts ar viņu…
RL: Un kāda arhitektūriskā vērtība ir šim projektam?
Neilands: Arhitektūriskā vērtība viņam ir e. Pirmkārt, absolūti stulba jau ir pati vieta…
RL: Tas AB dambis?
Neilands: Jā, nu taču mākslīgi uzbērts ogļu izkraušanas pievedceļš. Lai tur kaut ko uzbūvētu, to vajag nojaukt un vienkārši upes dibenā kaut ko iebērt. Nu tad kāpēc tieši tur? Kāpēc neizvēlēties jebkuru citu vietu pa visu upi? Es biju klāt, kad notika tā nosacītā vietas izvēle. Kongresu namā bija tāds divu dienu seminārs, un tur tie paši Attīstības komitejas pilsoņi, kas tagad sēž Centrālcietumā, viņi…
RL: Kur viņi sēž?
Neilands: Centrālcietumā, vai, es nezinu, kur viņi sēž. Nu, tie divi, jūs zināt. Tas viens bija… kā viņu sauca…
RL: Štrams.
Neilands: Jā, Štrams arī vadīja to sapulci. Viņš, protams, teica: «Apkopojot viedokļus, redzams, ka visi pieslējās tam, ka AB dambis ir rekomendējama novietne.» Tāds viedoklis vispār tur neizskanēja! Nu, no tā arī var secināt, kādu cilvēku interesēs tas lēmums tika pieņemts. To pašu, kuri tur kaut kādus zaļus, sarkanus, vēl kādus gabalus sagrābušies. Jo tai zemei ir jāceļ vērtība.
RL: Labi, tātad, pirmkārt, koncertzāles vieta bija absurda.
Neilands: Jā, es vēl saprotu pieaicinātos ārzemniekus — viņi nezina apstākļus. Bet vietējie taču zina! Nē, viņi vienalga piedalās tajā konkursā… Tas konkurss jau apzināti tika virzīts uz to, lai radītu tādu vienreizēju efektu. Vaaau! — redz, kāds mums ir konkurss. Lai parādītu, ka valdībā visi rūpējas par kultūru. Čiks no tā iznāca. Uzreiz jau bija skaidrs, ka iznāks čiks. Ja Sīlis būtu man pajautājis, es viņam uzreiz būtu pateicis, ka tur nekad nekas nebūs.
Un tad Sīlis pats žurnālā Latvijas Architektūra izstāsta, kā rodas arhitektūras idejas. Sēž, domā, kādai jāizskatās koncertzālei, kāds tēls jāatrod — tāds vienreizējs, inovatīvs, kāda pasaulē nav bijis, jo tikai ar to var apliecināt savu nenormālo radošumu, un tas tiek arī vērtēts, ņemot vērā, ka ministre ir modernās mākslas apoloģēte. Atnāk ciemos dizainers Elers, pieaicināts kā ideju ģenerators, un atnes stikla burciņu. Bet burciņā papīrīši, salocīti dažādās formās. Viņš tos izber uz galda un saka: «Viss. Ģeniāli.» Un Sīlis domā — cik tas smalki, tā ir tāda sadrumstalotība, kas atgādina dabiski izveidojušos Vecrīgas kvartāliņus, mazi gruntsgabaliņi. Bet tā ir publiska ēka. Kāpēc viņai jāsastāv no 10 klucīšiem? Tas, pirmkārt, ir nenormāli neracionāli. Un vēl viens aspekts. Pieņemsim, Sīlis pakļūst zem tramvaja. Kurš zinās, kāpēc tie kluči ir akurāt tādi, nevis kaut kādi citādi?
RL: Vai jūs piekrītat tam, ka jūs sauc par eklektiķi arhitektūrā?
Neilands: Nē, absolūti ne. Es esmu… es sevi uzskatu par tradicionālistu. Jā, es saprotu telpu tāpat, kā mans vectēvs to saprata un kā to saprata pirms tūkstoš gadiem. Aizbraucot uz Pompejām, es tur jūtos kā normālā pilsētā. Tai ir divtūkstoš gadu. Es to saprotu absolūti — kā cilvēki tur dzīvoja, ko viņi domāja…
RL: Tas nozīmē, ka, ejot Rīgā pa ielu, jūs arī saprotat, ko domāja un kā dzīvoja cilvēki, kas tās mājas cēla?
Neilands: Jā, arī Rīgā. Saprotu, ka lielākā daļa namu ir būvēta komercnolūkos — lai pārdotu īres dzīvokļus… Es nezinu, vai tas ir pārbaudīts vai ne, bet ir viens ļoti pamācošs stāstiņš par pirmo izglītoto latviešu arhitektu Baumani.
RL: Un kāds ir tas stāstiņš?
Neilands: Viņš bija pirmais nekustamā īpašuma burbuļa upuris Latvijā. Jo viņš sāka strādāt tieši tad, kad nojauca Vecrīgas vaļņus, nosprauda bulvāru loku. Viņš ātri attapās — kāpēc viņam jātaisa rasējumi kaut kādam jefiņam, kurš uzbūvēs to māju, ja viņš pats var būvēt. Viņš gandrīz visu bulvāru loku apbūvēja. Viens pats. Un lielākā daļa to māju bija viņa. Bet nu, protams, viņš ņēma bankās aizdevumu.
RL: Ir runa par Aspazijas bulvāri, Raiņa bulvāri…
Neilands: Jā, jā! Un 1875. gadā burbulis uzsprāga, viņš bankrotēja un nonāca paša izprojektētajā Apgabala tiesā. (Smejas.) Cik es zinu, viņš beidza dzīvi nabagmājā. Kaut gan bija brīdis, kad viņš kā jaunais latvietis brauca uz Dubultiem savā vilcienā — nevis vienkārši karietē, bet vilcienā! Viņš pasūtīja sev vilcienu, pāris vagoniņu, lai ar ģimeni un draugiem uz Dubultiem varētu aizbraukt, ar komfortu.
RL: Un kādā veidā šis stāstiņš mums paskaidro to, ko domāja un kā dzīvoja Rīgas apbūvētāji?
Neilands: Tas paskaidro to, ka tajā laikā 90% Rīgas arhitektūras bija komercpiedāvājums dzīvokļu īrniekiem. Līdz ar to viņi darīja visu, lai tā ēka patiktu tam mietpilsonim, kuram ir nauda. Viņš kļuva tas galvenais noteicējs, nevis kaut kādi smalki, izglītoti aristokrāti, kuri lasa Sapfo un Platonu un sapņo par ideālo pasaules kārtību. Tas viss atspoguļojas Rīgas sejā. Arhitektūra ir sociāla parādība, tā vienkārši atspoguļo to, kādi mēs esam.
RL: Kā jūs saprotat teicienu «Rīga nav pabeigta»?
Neilands: Es nesaprotu šo teicienu. Rīga visu laiku ir pabeigta, un visu laiku ir vajadzības. Kamēr ir dzīve, ir vajadzības. Normāls izmērs Rīgai būtu kādi 400 000 iedzīvotāju. Ja viņa vēl spētu sarauties teritoriāli, Rīga panāktu nenormāli labu komforta līmeni. Viss būtu tuvu, viss būtu ērti un kompakti. Nebūtu jāvelk kaut kādas stulbas siltumtrases no Juglas, kur tā siltumcentrāle, uz Purčiku vai Ķengaragu un atpakaļ. To iedomājoties vien, jau nelabi paliek.
RL: Jūs teicāt, ka 400 000 ir ideāli.
Neilands: Jā, 400 00 ir ideāls izmērs tādai pilsētai, jo šeit ir vēsturiskā daļa, kas ir vērtīgākā un arī simpātiskākā, uzbūvēta pēc kaut kādas tradīcijas. Bet viss pārējais ir vienkārši tāda milzu izplešanās, kaut kādas tur Zolitūdes un Imantas. Nu, viņas taču nav Rīgas pilsētas sastāvdaļas, pēc būtības. Tikpat mierīgi tās varētu būt atsevišķas pilsētiņas ar savu pārvaldi. Jaunā urbānistika arī iet uz to, ka pilsētai ir nevis jākļūst par milzīgu aglomerāciju, kas faktiski rada problēmas ģeometriskā progresijā, bet, ja nav kur dzīvot, tad blakus jābūvē cita pilsēta — ar savu centru un savu, teiksim, vēsturi.
RL: Pēdējais jautājums. Jūs varat iedomāties arhitektūrisku formu, kas izteiktu domu: memento mori?
Neilands: Jā, kurgāns vai piramīda kā kurgāna turpinājums. Tā arī ir tā forma. Tādā ziņā es mīlu etrusku kapenes. Tās ir tādas mazas istabiņas ar akmens galdu un durvīm, cieši viena pie otras. Un bez logiem, jo kam tur logi, ja tur neviens nedzīvo. Bet durvis ir. Ik pa brīdim radinieki atnāk ar kaut kādu zaceni, apsēžas, ieēd — nu, protams, domājot par vietu, kur viņi atrodas, — un aiziet. Ideāli.
RL: Jūs gribētu, lai jums tādu uzbūvē?
Neilands: Jā, es labprāt sev uztaisītu tādu mazu, apaļu kurgānu.
RL: Esat sācis jau projektēt?
Neilands: Nē, nē. Man ir gruntsgabals Siguldā, un man tur ir tāds utopisks projekts, kuru neviens nekad nerealizēs.
RL: Un tur arī kapenes ir paredzētas?
Neilands: Jā! Šis, lūk, ir viens no pirmajiem variantiem (rāda). Pēc tam es to pārprojektēju par tādu Pompejas māju, vairāk ar tādu iekšējo dzīvi. Un vienā vietā es ar cirkuli iezīmēju telpu 6-7 metru diametrā — nu, tā, lai mazbērni var ieiet pie vectētiņa, kurš tagad dzīvo tajā mājiņā. Forši.
