Arhitekts un sociālā pilsētvide II

«Vecajās civilizētajās valstīs ar spēcīgu identitāti, kur starp sabiedrību un arhitektiem pastāv abpusēja cieņa, pretrunas starp tā dēvētajām sabiedrības vēlmēm, pasūtītāja prasībām, lietotāju interesēm un arhitekta radošajām idejām nav ļoti lielas, jo kulturālā paškontrole darbojas abās pusēs,» par to, kā rodas vide, kas pieņemamam vairākumam, saka Krista Kodres.

raksta sākums

Un gluži dabiski, rodas jautājums — kādas tad īsti ir sabiedrības vēlmes? Mūsdienu sabiedrība ir sadrumstalota. Var pieņemt, ka kopējās intereses var definēt kā skaitlisku visu atsevišķa pasūtītāja (interešu grupu) vēlmju summu. Tomēr ir redzams, ka eksistē vēl arī dažas citas kopējās vērtības. Piemēram, ir atklājies, ka Igaunijas sabiedrības zemākais slānis novērtē telpisko, arhitektonisko un vides regularitāti, tādējādi demonstrējot savus samērā konservatīvos uzskatus. Pašlaik valsts pārvaldes institūcijas, attīstītāji un bieži vien arī arhitekti neņem vērā šo attieksmi. Valsts pārvaldē tas notiek, pakļaujoties finanšu pasaules spiedienam. Attīstītāji to nerespektē personiskā labuma vārdā, bet arhitekti to neņem vērā, gribēdami parādīt savus mākslinieciskos principus. Bez tam, tā kā viņi nav apguvuši visus ēkas arhitektoniskās pastāvēšanas aspektus, viņi cenšas kopēt arhitektūras valodu no pašlaik populārām arhitektūrai veltītām publikācijām pasaulē bez konteksta un bez kritiska novērtējuma. Viņi domā par arhitektūru, vispirms novērtējot konkrētā objekta fotogēniskumu (ko, saprotams, veicina masu mediji, kuru ietekme jūtama visās dzīves jomās, kā arī bieži vien paša ēkas pasūtītāja paštīksmināšanās). Kosmos dzīvespriecīgās idejas Tallinas vecpilsētai un viņu dizaina projekts centrālajam laukumam Rakverē, arhitektūras aģentūras Arhitektuuri Agentuur dizaina projekts Sakala centram, biroja Kolm Pluss Üks (Trīs plus viens) projektētā dzīvojamā māja, kuru būvē Koidula ielā Kadriorgā, un viņu pieteikumi dažādiem arhitektūras konkursiem nāk prātā kā atbilstoši piemēri. Saistība ar mīta veidotāju paaudzi ir acīm redzama – paskatieties uz Künnapu—Padrik projektēto Viru centru, viņu projektēto māju Süda ielā vai projektu tā dēvētajai ETKVL celtnei, ko plānots būvēt Narvas ielā.

Es neesmu tā, kam būtu jānosaka, kādām jābūt telpiskām vai arhitektoniskām formām, lai atbilstu vispārējām vēlmēm. Tomēr mums ir jādomā šajā virzienā (es ieteiktu izlasīt žurnālā Synteesi Nr. 3/2003 publicēto Hannas Mattilas rakstu Arkkitehtuuri ja kaupunkinsuunnittelu populaaritaiteena, 28—40. lpp.), lai teorētiski paplašinātu šīs problēmas īso traktējumu.

Saprotams, ka Igaunijas arhitektu saimi nepārstāv vienīgi Tallinas desmitnieks un Kāsika skola. Pārējā tās daļa savā būtība ir ļoti daudzšķautņaina, kur ir pārstāvēti gan tie, kas nekad nav pilnībā identificējuši sevi ar «mākslinieka—pārveidotāja» ideoloģiju, gan arī tie, kuri laika gaitā ir no tās attālinājušies. Runājot par pilsētplānošanu, līdz šim jaunajā Igaunijā visvairāk ir bijusi jūtama Irinas Raudas paaudzes un viņas laikabiedru ietekme. Viņi ir viegli pārorientējušies no kalpošanas vienai varai uz pakalpojumu sniegšanu citai varai, nemainot savas modernistiskās pilsētplānošanas stratēģijas, kuras parasti arī kontrastē ar esošo pilsētvidi. Ņemot vērā (finansiālās)— politiskās saistības, viņiem ir bijušas daudz lielākas iespējas realizēt savus plānus nekā citiem, kas darbojas šajā jomā. Atšķirībā no Kāsika skolas viņiem nav ne jaunu ideju, ne radošās dzirksts. Zināmā mērā viņiem pat var pārmest nemākulību, jo nopietnu problēmu ignorēšana vai nekompetenti to risinājumi (autostāvvietas, piekļuve, publiskās ārtelpas, daba u.tml.) viņu plānos ir uzkrītoši. Viņi ir tie, kas galvenokārt ir vainojami pie arhitektūras reputācijas pasliktināšanās. Bez minētā Tallinas desmitnieka vēl ir to arhitektu paaudze, kas sāka strādāt astoņdesmito gadu beigās, kā arī tie arhitekti, kas uzsāka darbu daudz agrāk vai vēlāk, un orientējās tajā pašā virzienā.

Šajās aprindās arhitekta loma vairs netiek romantizēta un pret arhitektūru lielākoties izturas kā pret parastu profesionālu praksi. Būdami «ikdienišķu» māju projektētāji, viņi rada objektus, kas parasti iederas esošajā apbūvē. Viņi lielākoties nenodarbojas ar pilsētplānošanu, jo viņi to uzskata par pārāk birokrātisku.

Tajā pašā laikā viņi nepauž skaļi savus viedokļus. Viņi reti izmanto vārda spēku, lai izskaidrotu savu veikumu. Viņi nav iesnieguši manifestu stilā veidotus paskaidrojumus par savu nostāju. Tādējādi viņu idejas nav pieejamas sabiedrībai un, bieži vien, arī viņu kolēģiem. Viņus nenodarbina kā pasniedzējus, jo viņi «nerunā», un arī tāpēc, ka patiesībā viņu uzskati atšķiras no tiem, kurus popularizē arhitektūras izglītībā. Tā viņiem arī nav izdevies īstenot tāda arhitekta lomu, kurš visu labi apdomā un apsver kopā ar citiem.

Nobeigumā gribu piebilst, ka es pilnībā izprotu, ka grūti atrast kompromisu starp tā dēvētajām sabiedrības vēlmēm, pasūtītāja prasībām, lietotāju interesēm un arhitekta radošajām idejām, un ka šī problēma sniedzas tālu pāri Igaunijas robežām un pat tālāk par tās vēsturi. Radošais potenciāls un tātad arī mākslinieka ambīcijas ir un visdrīzāk arī turpmāk būs nepieciešams priekšnoteikums arhitekta profesijā, tāpat kā būs nenovēršama zināma pretestība vai pat bailes no sabiedrības puses saskarties ar «radošo nezināmo». Vecajās civilizētajās valstīs ar spēcīgu identitāti, kur starp sabiedrību un arhitektiem pastāv abpusēja cieņa, pretrunas nav ļoti lielas, jo kulturālā paškontrole darbojas abās pusēs. Šāda veida «kontrole» ir devusi labumu arhitektūras kultūrai kopumā: rezultātā ir radusies vide, kas varbūt nav īpaši «interesanta un aizraujoša» mākslinieciski, tomēr tā ir piemērota vairākumam — ir sociāli pieņemama.

Kas attiecas uz atšķirībām starp arhitektu paaudzēm (kuras attēlojot, man bija nedaudz jāpārspīlē, lai daudz skaidrāk raksturotu tendences), tās ir gan nenovēršamas, gan apsveicamas. Ideju konkurence uztur arhitektūru pie dzīvības. Visdrīzāk nevienam nav nekas iebilstams pret «pieminekļiem» vietās, kur «vieta» vēl nav radīta, neraugoties uz to, vai tie atgādina burbuļus, lidmašīnas vai kastes, vai tie ir svītraini vai punktoti. Gan arhitekts, gan pasūtītājs var ļaut vaļu personīgajām ambīcijām vietās bez identitātes. Tomēr projektēšanai esošā apbūvē principā ir sociāla nozīme, kas zināmā mērā liek sevi iegrožot, liek apsvērt un pielāgoties. Es uzskatu, ka to ir iespējams iemācīt un iemācīties.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
0 Komentāri
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x