«Igaunijas arhitektūrai ir sava, pilnībā izveidojusies identitāte, kas balstās uz dziļi vēsturē sakņotu tradīciju: arhitektūra vispirms ir būvniecības māksla un arhitekts vispirms ir mākslinieks. 20.gadsimta beigās mīts par mākslinieku sāka pakāpeniski brukt», tā par igauņu arhitektūras tiekšanos sociāli atbildīgas pilsētvides virzienā saka mākslas vēsturniece Krista Kodres.
Rakstā tiek aplūkotas Igaunijas mūsdienu arhitektūras vadošās grupas, pievēršot uzmanību tam, kāda ir arhitekta loma sabiedrības cerību attaisnošanā. Uzskatu, ka arhitekta izpratne par sabiedrībā notiekošo izpaužas arhitektūras kvalitātē — un ar to nedomāju vienīgi ārējo arhitektonisko tēlu, bet drīzāk to, kādā mērā ēkas ir «piemērotas» cilvēkam. Tas arī izpaužas esošajā apbūvē — saistībā ar ēkām, caur ēkām, kuras plānots būvēt vietā, kas jau ir arhitektoniski definēta.
Igaunijas arhitektūras žurnāla Maja redakcija lūdza, lai mēģinu apsvērt, kādi varētu būt cēloņi arhitekta—skulptora dominējošai lomai, publisko telpu zemajai kvalitātei un pilsētplānošanas zemajam līmenim Igaunijas arhitektūrā.
Es varu atbildēt uz šiem jautājumiem, tikai pamatojoties uz savu viedokli, kas nav saistīts ar profesiju, bet gan drīzāk ar to, kas atrodas ārpus tās. Ar to, protams, ir par maz. Otrkārt, es nepārspriedīšu visos sīkumos kapitālisma iekārtas darbības principus. Mēs zinām, kādu iespaidu šie principi atstāj uz arhitektūru.
Igaunijas arhitektūrai (arhitektiem) ir sava, pilnībā izveidojusies identitāte. Tā balstās uz tradīciju, kas sakņojas dziļi vēsturē: pirmkārt, arhitektūra vispirms ir būvniecības māksla un arhitekts vispirms ir mākslinieks. Šī vispārējā koncepcija, kas turpināja attīstīties kopš renesanses laikiem, ar īstu pārliecību tika atmesta 20. gadsimtā, kad pirmo reizi parādījās arhitekta— modernista jeb revolucionārā radītāja jēdziens. Gadsimta beigās mīts par mākslinieku sāka pakāpeniski brukt.
Divdesmit pirmā gadsimta sākumā kļuva acīm redzams, ka sabiedrībā arhitekts atrodas mijiedarbībā ar citiem sadarbības partneriem veselā attiecību sistēmā. Citi svarīgi šīs koordinātu sistēmas dalībnieki ir sabiedrība, uzņēmēji un patērētāji. Noteiktas nostājas ieņemšana Igaunijas arhitektiem ir bijusi sāpīga, jo mīts par būvniecības mākslinieku ir dziļi iesakņojies un šī mīta saturs ir visai tīkams, raugoties no arhitekta viedokļa.
1991. gadā es uzrakstīju rakstu ar nosaukumu Mītu radītāji un citi (Creators of Myths, and Others) un tajā es šo problēmu aplūkoju pirmoreiz. Toreiz par «mītu radītājiem» nosaucu tā saucamo Tallinas desmitnieku (Tallinna Kümme) un viņiem līdzīgi domājošos. Atbilstoši ideoloģiskai platformai, ko veidoja ražens šīs grupas literāro sacerējumu mantojums, arhitekta kā mākslinieka—radītāja un (galvenā) sabiedrības reformatora statuss bija nepārprotams. Padomju Igaunijas apstākļos tas tā tiešām arī bija — lai gan arhitekts bieži strādāja vienīgi uz papīra un ēku būvniecību ierobežoja Igaunijas PSR noteiktās celtniecības normas, kā arī pieejamais niecīgais tehniskais nodrošinājums, tomēr Tallinas desmitniekam izdevās izveidot noteiktu pārliecību. Šī pārliecība kļuva populāra vispārējā kontrasta rezultātā, kas valdīja starp padomju realitāti un nacionālās kulturālās identitātes veidošanās sākumu. Šeit arī (pamatoti) sakņojas pārliecība, kas liek sevi uzskatīt par revolucionāru nacionālu varoni un sabiedrības pārveidotāju. Kā šīs paaudzes pēdējā laika darbu kritiķe, es arī pati esmu centusies darīt visu, kas ir manos spēkos, lai veicinātu šā mīta nostiprināšanos.
Vērojot pašu «mītu radītāju» attīstību septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, var apgalvot, ka, lai gan Roberta Venturi un Keneta Fremptona projektos izvirzītie vides aspekti kalpoja par «pamatu», viņu nostādīšana opozīcijā radīja nepieciešamību enerģiski rīkoties, lai pierādītu sevi. Piedāvātajai arhitektūrai bija jābūt nekavējoties pamanāmam vizuālam manifestam. Šeit arī meklējami pirmsākumi tā saucamajai pieminekļu radīšanas ievirzei.
Tallinas desmitnieka pārstāvja Veljo Kāsika (Veljo Kaasik) ievēlēšanai par arhitektūras profesoru Igaunijas Mākslas akadēmijā 1990. gadā bija izšķiroša nozīme šī mīta tālākajā izplatībā. Pēc Igaunijas neatkarības atgūšanas, atrodoties uz entuziasma un eiforijas viļņa, Profesors Kaasiks un viņam līdzīgi domājošie, pārveidoja arhitektūras izglītības programmu atbilstoši savai pārliecībai.
Ir jāatzīmē, ka Kāsika skola īstenoja konceptuālu pārorientēšanos, lekcijās vairāk uzmanības pievēršot pilsētbūvniecībai. Studentu iepazīstināšana ar mūsdienu filozofijas, sociālajām un pilsētbūvnieciskajām teorijām un atbilstošu uzdevumu veikšana bija arhitektūras izglītības pārveidošanas pamatā. No jauna parādījās arhitekti, kas teoretizēja par pilsētu un pat ievērojami labākā līmenī nekā viņu pasniedzēji. Pēdējo desmit gadu laikā ir izvirzītas un kā maģistra darbi aizstāvētas daudzas ļoti kvalitatīvas teorijas. Šajos maģistra darbos paustās idejas diezgan aktīvi tiek popularizētas sabiedrībā. Spēcīgs uzsvars arhitektu izglītībā tiek likts uz pilsētplānošanu, nonākot pat līdz apgalvojumam, ka atsevišķas celtnes neko nenozīmē un ka izšķirošā loma ir pilsētvidei. Tādējādi objekta projektēšanai tiek pievērsta mazāka nozīme mācību procesā. Rezultātā daudzi arhitektūras fakultātes absolventi nepārzina pat elementārus funkcionālus aspektus, kas saistās ar ēkas ekspluatāciju (ar cilvēkiem): tipiska kļūda ir nepareizs izvietojums attiecībā pret debespusēm, slikts iekštelpu plānojums, nepietiekamas zināšanas par inženiertehniskajiem aspektiem, un ēkas arhitektūra bieži «nosliecas» tikai vienas idejas virzienā uz citu aspektu rēķina. Tomēr, lai iegūtu labus rezultātus, ir vajadzīga sintēze — tas ir mērķis, kuru, protams, nav viegli sasniegt.
Bez tam jaunais arhitekts atklāj, ka atrodas pavisam atšķirīgā situācijā, uzsākot savu profesionālo dzīvi — kļūst skaidrs, ka iespējas kaut ko darīt pilsētplānošanas lauciņā ir pavisam niecīgas, jo pilsēta jau pastāv, tā jau ir izveidota, bet lielāko daļu brīvo teritoriju jau ir saplānojis kāds cits (ņemot vērā Tallinas piemēru). Tieši ēkas ir tās, kuras ir jāprojektē, un parasti vietās, kas jau ir izveidotas. Šobrīd nezūdošais mīts par arhitektu—būvmākslinieku ir apvienojies ar ideju par arhitektu—pilsētplānotāju un reformatoru — tagad galvenais mērķis ir par katru cenu pierādīt sevi gan telpiski, gan arhitektoniski. Rezultātā izveidotā ēka (vai nelielā apbūve) bieži neatbilst sabiedrības vēlmēm. Tas nav pieņemami reālajā situācijā, kādā Igaunijas sabiedrība pašlaik atrodas. Citi atslēgvārdi ietilpst šās realitātes postmodernisma vai vēlīnā modernisma sociālās telpas parastajā shēmā – pasūtītājs, lietotājs, forma, masu kultūra, savienojamība ar dažādu grupu interesēm, saglabāšana u.tml. Arhitektu – varonīgu līderi ir aizstājis arhitekts, kas visu pamatīgi apsver kopā ar citiem shēmā iesaistītajiem, un to vairs nevar neievērot. Mākslinieka—reformatora darbs un eksistence ir nonākusi pretrunā ar sabiedrības vēlmēm.
