Arhitekta izšķiršanās — lēna arhitektūra

Šī laikam ir eseja par grūti noturamo brīnuma rašanās fronti ikvienā sadarbībā — starp sasteigšanu un pārlieku centību. Par drosmīga dzīvesveida definīciju industriālās arhitektūras vēstures lasījumā. Par vienu soli no savrupas turības līdz sabiedriskai postažai.

Ceru, nevienu Latvijas arhitektūras pazinēju vairs nav jāvada rakstiskās ekskursijās pa arhitektes Zaigas Gailes biroja darba stila teritorijām. Viņas komandas veikums degradētas telpas pārradīšanā, kas sublimējies tādos atjaunotās arhitektūras zīmolos kā Berga bazārs vai Ķīpsalas Ģipša fabrika, nav tikai talantīga un loģiska kādas vienas iespaidīgi telpiskas struktūras sakārtošana, pielāgojot mūsdienīgai vajadzībai. Tas ietver lēnīgu autoru līdzi dzīvošanu būvniecības mantojuma pārvērtēšanas procesa attīstībai. Šā profesionālā dzīvesveida jaunā dimensija ir ģeogrāfiska: Ventspils, Liepāja, Kandava, Kaltene. 

Tik garās sarunās — desmitiem tūkstošos zīmju ar pāraudzināmo būvi, iesniedzoties līdz vēstures saknēm un bez uzmanības neatstājot vērtīgāko palikušā putekli, ielaižas tikai Zaiga Gaile. Turklāt kaislīgi turot rūpi par sevis «audzēknēm» kā pilnasinīgi pilsētnieciskā kolektīva dalībniecēm, nevis vidē izmētātiem individuālistiem.

Pilsētnieka rezidence — nu pilsētas postaža

«Laimonis Junkers atrodas starptautiskā meklēšanā, projekts Junkeru ģimenes rezidence un mākslas galerija apstājies, droši vien — uz visiem laikiem. Pašlaik ir nojauktas divas ēkas, celtas kā noliktavas, kas bija sliktā tehniskā stāvoklī un bez pamatiem. Lai tās saglabātu, ar VKPAI atļauju demontējām un būtu būvējuši no jauna. Tagad palicis tikai tornis, sadzīti pāļi, un būvlaukums stāv kā postaža. Domāju, pat pārdot šādu vairs nevar,» e—atbildē skumst Zaiga, uzrunāta pēc Ventspils apmeklējuma, kur no tās galvenās arhitektes Daigas Dzedones kļūst zināms par novērtētu, taču apstādinātu projektu.

Junkeriem jau bijis gatavs projekts dzīvojamai mājai Ventspils ārpilsētā, kad no būvvietas «bagāto pilsoņu ciematiņā» atteikušies par labu zemesgabala pirkumam vecpilsētas centrā. Satikšanās ar Zaigu nākusi pēc ieilguša pārpratuma sadarbības gaidās pie cita Latvijā iemīļota arhitekta. Pasūtītāju ar arhitekti iepazīstinājusi Daiga Dzedone, pēc Ģipša fabrikas apmeklējuma Zaigas Gailes komandā saskatot Ventspils alus brūža rekonstrukcijas projekta autorus.

«Ļoti grūts uzdevums. Kādus 3 mēnešus skicēju — nekādā galā. Kā mājas savienot, kā vienai ģimenei dzīvot dažādās celtnēs? Platība neaptverama — pāri 1000 kvadrātmetriem…» Iedvesmojuši itāļu palaco [lielas savrupmājas] pētījumi. «Kāpēc arī ventspilnieki nevarētu dzīvot tādu pilsētas dzīvi? Turpat ir tirgus, ielas galā — rātslaukums, baznīca un bibliotēka. Mēs ilgi debatējām par rezidences ideju vecpilsētā. Gan Rīgā, gan Ventspilī cilvēki tiecas būvēt privātmājas ārpus pilsētas centra. Turīga pilsētnieka rezidence blīvas apbūves kvartālā ir varbūt vīzija par Romas patriciešu villām ar ēnainiem dārziem, baseiniem un šalcošām strūklakām mājas aizmugurē, kas slēpta steidzīgās ielas dzīvei. Tā ir pavisam jauna dzīvesveida definīcija — izvēle dzīvot greznā, ģimenes dzīves funkcijai piemērotā 19.gadsimta industriālā ķieģeļu arhitektūrā pašā pilsētas sirdī un tomēr justies izolētam. Spēcīgs kontrasts starp sabiedrisko un intīmo vidi — ļoti liela uzdrošināšanās.

Apspriežams ir gan projekta pilsētbūvnieciskais konteksts, gan privātais aspekts. Pasaules praksē ir neskaitāmi piemēri, kur dzīvojamai videi piemēro visneiedomājamākās industriālās un lauksaimnieciskās būves. Lofti ir skaidra tendence 21.gadsimta sākuma arhitektūrā. Tie ir sabiedrības meklējumi dzīvesveidam netradicionālā virzienā kā protests vispārpieņemtajiem pilsoniskajiem priekšstatiem par pareizu dzīvošanu. Pirmie lofti parādās jau pirms 50 gadiem kā mākslinieku studijas bēniņos, vēlāk pamestās rūpnieciskās ēkās un noliktavās Ņujorkā, Londonā, Parīzē, Milānā, Amsterdamā. Latvijā — pēdējo 10 gadu laikā. Laikam vērienīgākā rūpnieciskā mantojuma rehabilitācijas projekta realizācija pašlaik ir Ķīpsalas Ģipša fabrikas dzīvojamais ansamblis 34 dzīvokļiem.»

Institūciju vīzdegunība nokauj iniciatīvu

Zaigai sāp pussagrautā pilsētvide: «Ja nebūtu tik ilga skaņošanas gaita Ventspils domē, sen jau būtu uzcelts. Nestāvētu tuksnesis pilsētas centrā. Par ideju jau nebija debates. Skrupulozā skaņošana… Meta un meta atpakaļ sējumus ar piezīmēm vairākas reizes. Kad sāc pētīt, tās ir tik maznozīmīgas. Kāda sieniņa šurpu, turpu.» Viņas biroja darbiem raksturīgais situācijas izpētes albums, kā arī makets tapuši uzreiz un ventspilniekiem paticis. Tomēr arī pašu aicinātiem autoriem turpmākā procesa birokrātisko aparātu iedarbinājuši tādiem pat apgriezieniem kā tiem, kuru iesniegtajos plānojumos nereti pa durvīm neieiet, pa trepēm neuzkāpt. «Mums taču bija profesionāli augstā līmenī izstrādāts projekts. Principā mēs darām labu. Nehalturējam un neko nemēģinām iesmērēt. Piemēram, kā skaņojam Rūmenas muižu. Aizbraucam uz Kandavu pie pilsētas arhitekta. Viņš priecīgs saka: «Ko tur daudz skatīsies? Tas, kā jūs strādājat, jau ir kredīts.» Ja būtu bijusi tāda uzticēšanās, bet grib tik smalki… Kaut kādā ziņā tā ir provinciāla vīzdegunība.»

Gan skiču, gan tehniskais projekts bijis jāsaskaņo ar visiem kaimiņu komunālās mājas iedzīvotājiem. Turklāt ne jau izmaiņas arhitektūras piemineklī. Jauna, «pēc panta» neatbilstoša funkcija objektam, kas atrodas vēsturiskā centra zonā ar jauktu sabiedrisko apbūvi.

Pilsēta taču iegūtu sakoptu, sabiedrībai pieejamu industriālo mantojumu — ar mākslas galerijas aktivitātēm, piemēram, atklāšanām dārzā — Zaiga ir neizpratnē. «Ventspilī jūtams, ka problēma ir sabiedriskajā dzīvē.» Bijis pat jāpiedzīvo vientulīga nakšņošana viesu namā pie ieslēgtas signalizācijas. «Cilvēki neiet no mājas ārā un nesatiekas! Viņos nav iniciatīvas. Galerijas tur bijušas nez cik un aizvērtas. Neiet arī restorāni un kafejnīcas. Bibliotēka to pilsētu milzīgi atveseļoja.» Te piebilst projekta līdzautore Līga Apine: «Iniciatīvu nokauj arī tas, ka tik smagi jāskaņo ar institūcijām.»

No paviršas aristokrātijas pie brīnumdarbiem arhitektūrā

Domājot par nenovīdību pret «vecajām koka būdām», Zaiga atgriežas pie debatēm par jurista Māra Meļķiša skandalozo publikāciju un piekrīt Jāņa Dripes sacītajam par naudu — veco un jauno: «Latvijas problēma ir «jaunā» nauda un tās īpašnieku vēlme joprojām ātri pelnīt, turpretī Eiropā naudas līdzekļi ir uzkrāti daudzu paaudžu garumā,» tāpēc Eiropas cilvēks novērtē ilgāk atjaunojamās vērtības. «Ķīpsala un Berga bazārs ir tie paši modeļi — lēnais, pakāpeniskais ieguldījums un gadi. Neviens neticēja, ka tur vērts naudu likt iekšā. Ar ātri iegūto «jauno» naudu cilvēki nonāk statusā, bet pietrūkst pagātnes, pietrūkst aristokrātiskās izcelsmes. Tad sāk ar vecām gleznām — ar vieglāk saprotamo. Vēl netiek līdz tām vecajām mājām, un jaunās būvē tā, it kā tās būtu vecās… Paies 10 gadi, kad viss notiks lēnāk un labāk. Pašlaik labākās vietas aizbūvē ātri, ar sliktu pieredzi projektēšanā un būvniecībā. Rezultātus redzam. Taču ir arī skaistas lietas: Sintijas Vaivades biroja projekts Dzirnavu ielā 60/2 — ļoti veiksmīgs.»

Atspēkojot kritiku par to, ka Zaigas Gailes birojs vēsturiskajos ansambļos dažas mājas nojauc un būvē atpakaļ, un nevar saprast, kas ir vecs, kas jauns, ka savērpj kopā un mānās, Zaiga citē izlasīto pēdējā no grāmatām par renovāciju: «Nevar pateikt, kas renovācijā ir nepareizi, kas pareizi. Katrs gadījums ir atsevišķs, un tā tiešām ir arhitekta izšķiršanās.»

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
10 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
žoržs

Lai arī teksts stipri samezglots un grūti lasāms, tomēr pārslīdot pāri, pieķēros Zaigas sacītajam: «Ventspilī jūtams, ka problēma ir sabiedriskajā dzīvē. Cilvēki neiet no mājas ārā un nesatiekas! Viņos nav iniciatīvas. Galerijas tur bijušas nez cik un aizvērtas. Neiet arī restorāni un kafejnīcas. Bibliotēka to pilsētu milzīgi atveseļoja.» Likās ļoti trāpīgs Ventspils raksturojums. Un vēlreiz atklāja to, kāpēc Liepāju blakus Ventspilij var uzskatīt gandrīz par lielpilsētu. Ventspilī ir visādas sporta zāles, puķu dobes, betona bruģis, taču normālu ēstuvju ar patīkamu apkalpošanu – laikam nav vis. Atceros pirms gadiem 10-12 kāda paziņas ventspilnieka sacīto. Jau tad Ventspils tika uzskatīta par tādu… Lasīt vairāk »

lii

entspilī jūtams, ka problēma ir sabiedriskajā dzīvē. Cilvēki neiet no mājas ārā un nesatiekas!

tieši tā.

Lai arī cik skumji nebūtu pašai to atzīt, bet- Ventspils ir mirusi pilsēta, ko vis brauc skatīties.

iedzīvotājiem nav vēlme vakarā iziet pastaigā un paēst labā restorānā, nav vēlme klejot pa ielām un apskatī kādu izstādi, satik kādā klubā (tādu vispār nav) labus draugus, ar kuriem nedēļas nogale pavadīta dejojot un plānot nākošo pasākumu… nav nekā, pirmkārt- nav vēlme dzīvot ārpus mājas!

Ir dzudžaina steiga sakopt sava īpašuma zālāju, vai salasīt papīrus, jo var tak dabūt sodu!

Če Gevara

Visus procesus visās valsts sfērās nosaka tās sistēma, šajā gadījumā par Ventspili var runāt kā par valsti valstī, kurai ir sava no pārējās Latvijas atšķirīga sistēma. Jau labu laiku atpakaļ bija dzirdama gan ārzemju, gan pašmāju uzņēmēju sūdzēšanās, ka ir neiespējami Ventspilī uzsākt liela mēroga biznesu, jo pretī stāv vietējie uzņēmēju bāleliņi, kuri ir saistīti ar Ventspils pašvaldību, tobiš monopols. Līdz ar to uzņēmējvidē jau ir radīta zināma stagnācija un nervozitāte, jo visu lielo uzņēmumu apakšā atrodas šaurs biznesmeņu loks, bet jaunu uzņēmumu rašanās iespējas ir samazinātas. Ierindas pilsonis ir padarīts par pasīvu vērotāju nevis pilsoniskās vides ietekmētāju (lai tik… Lasīt vairāk »

jelgavnieks

Kā reiz šodien ar kolēģiem bijām Ventspilī. Gribējās apskatīties sakopto pilsētu. Protams, tāda viņa ir un daudzām citām pilsētām vēl daudz ko darīt, lai tādu līmeni saniegtu. Var ieiet jebkurā stūrī un viis ir sakopts, patīkami.

BET! Mēs vismaz stundu pilsētas centrā meklējām normālu kafejnīcu, lai iedzertu kafiju un apēstu kādu kūciņu. Tajā, kurā iegājām – kafejnīca tukša, cenas nežēlīgas, apkalpošana – krimināla.

Ventspils – pilsēta, (priekš tūristiem) kurai ātri izskriet cauri, papriecāties par sakoptību un ātri mukt prom, bez lielas vēlēšanās atgriezties.

Ir aizdomas, ka bez ēšanas ir arī probēmas ar normālām naktsmājām.

hht

hbfhthh

hht

hbfhthh

žoržs

Lai arī teksts stipri samezglots un grūti lasāms, tomēr pārslīdot pāri, pieķēros Zaigas sacītajam: «Ventspilī jūtams, ka problēma ir sabiedriskajā dzīvē. Cilvēki neiet no mājas ārā un nesatiekas! Viņos nav iniciatīvas. Galerijas tur bijušas nez cik un aizvērtas. Neiet arī restorāni un kafejnīcas. Bibliotēka to pilsētu milzīgi atveseļoja.» Likās ļoti trāpīgs Ventspils raksturojums. Un vēlreiz atklāja to, kāpēc Liepāju blakus Ventspilij var uzskatīt gandrīz par lielpilsētu. Ventspilī ir visādas sporta zāles, puķu dobes, betona bruģis, taču normālu ēstuvju ar patīkamu apkalpošanu – laikam nav vis. Atceros pirms gadiem 10-12 kāda paziņas ventspilnieka sacīto. Jau tad Ventspils tika uzskatīta par tādu… Lasīt vairāk »

lii

entspilī jūtams, ka problēma ir sabiedriskajā dzīvē. Cilvēki neiet no mājas ārā un nesatiekas!

tieši tā.

Lai arī cik skumji nebūtu pašai to atzīt, bet- Ventspils ir mirusi pilsēta, ko vis brauc skatīties.

iedzīvotājiem nav vēlme vakarā iziet pastaigā un paēst labā restorānā, nav vēlme klejot pa ielām un apskatī kādu izstādi, satik kādā klubā (tādu vispār nav) labus draugus, ar kuriem nedēļas nogale pavadīta dejojot un plānot nākošo pasākumu… nav nekā, pirmkārt- nav vēlme dzīvot ārpus mājas!

Ir dzudžaina steiga sakopt sava īpašuma zālāju, vai salasīt papīrus, jo var tak dabūt sodu!

Če Gevara

Visus procesus visās valsts sfērās nosaka tās sistēma, šajā gadījumā par Ventspili var runāt kā par valsti valstī, kurai ir sava no pārējās Latvijas atšķirīga sistēma. Jau labu laiku atpakaļ bija dzirdama gan ārzemju, gan pašmāju uzņēmēju sūdzēšanās, ka ir neiespējami Ventspilī uzsākt liela mēroga biznesu, jo pretī stāv vietējie uzņēmēju bāleliņi, kuri ir saistīti ar Ventspils pašvaldību, tobiš monopols. Līdz ar to uzņēmējvidē jau ir radīta zināma stagnācija un nervozitāte, jo visu lielo uzņēmumu apakšā atrodas šaurs biznesmeņu loks, bet jaunu uzņēmumu rašanās iespējas ir samazinātas. Ierindas pilsonis ir padarīts par pasīvu vērotāju nevis pilsoniskās vides ietekmētāju (lai tik… Lasīt vairāk »

jelgavnieks

Kā reiz šodien ar kolēģiem bijām Ventspilī. Gribējās apskatīties sakopto pilsētu. Protams, tāda viņa ir un daudzām citām pilsētām vēl daudz ko darīt, lai tādu līmeni saniegtu. Var ieiet jebkurā stūrī un viis ir sakopts, patīkami.

BET! Mēs vismaz stundu pilsētas centrā meklējām normālu kafejnīcu, lai iedzertu kafiju un apēstu kādu kūciņu. Tajā, kurā iegājām – kafejnīca tukša, cenas nežēlīgas, apkalpošana – krimināla.

Ventspils – pilsēta, (priekš tūristiem) kurai ātri izskriet cauri, papriecāties par sakoptību un ātri mukt prom, bez lielas vēlēšanās atgriezties.

Ir aizdomas, ka bez ēšanas ir arī probēmas ar normālām naktsmājām.

10
0
Lūdzu, komentējietx