Alus, desa un asinis

Liepājā, Ganību ielā 1/3, netālu no Jaunā tilta, Tirdzniecības kanāla krastmalā, tuvu Līvu alus darītavai un blakus teritorijai, kur uzņēmums Griģis un Co patlaban būvē gaļas pārstrādes cehu, ir iecerēts būvēt arī lopkautuvi.

Kopš Liepājas Būvvaldes reorganizācijas pastāvošā Būvniecības padome iesniegto būvniecības pieteikumu noraidīja. Pirmoreiz Būvpadomes spriedums tika pārsūdzēts izskatīšanai Domes sēdē. Pašvaldība anulēja atteikumu, nolemjot objektu nodot sabiedriskajai apspriešanai.

Demokrātija koriģē arhitektūru. Atvērtībai industriālās celtnēs un pieejamībai sabiedriskās ēkās seko visatļautība pilsētbūvniecības kategorijās. Funkciju maisīšana ir mūsu — mozaīku kultūras — veiksmes paņēmiens sadrumstalotās vides centralizēšanai un civilizēšanai. Biznesa satvarus apvienojot ar mākslas, tehnoloģijas vai produkcijas ekspozīcijām. Rūpniecību tieši iepludinot sadzīves un izklaides apritē. Bet — kur ir robežu šķirtne?

Arhitekti un cilvēki

Kā iespaidot savrupa gruntsgabala apbūvi? Ieceres realizācijai pieteiktais atrodas Liepājas Speciālajā ekonomiskajā zonā (LSEZ), tās plānotāja Iveta Ansone aicināja kolēģus diskutēt par tēmu klubā V—10. Liepājas domes Vides nodaļas speciālisti, apzinot analogus precedentus Latvijas mērogā (Cēsīs, Valmierā), konstatējuši: tas ir neprāts celt lopkautuvi pilsētas vēsturiskā centra tuvumā. Negatīva ietekme paredzama uz piekļauto ūdenskrātuvi, Atteku (?) salu un tuvējo apkaimi.

I.Ansone, konsultējusies Veselības aģentūrā un saistošajās inspekcijās, secina: «Pirms diviem gadiem Rīgā nepieļāva kautuves celtniecību, jo vēl eksistēja 500 m liegums tāda veida būvēm dzīvojamā rajonā. Tagadējais Aizsargjoslu likums sanitārās zonas pieprasa tikai kapsētām. Konkrēto novietni ietver LSEZ turpmākās izpētes apgabals. Lai iegūtu būvniecības atļauju baltajā teritorijā, likums paredz publiskās apspriedes rīkošanu.»

Neviļus tēma ieklejoja atkāpē — domu apmaiņā par sabiedrības un arhitektu attiecībām, izzinot, kas ir demokrātiski veidota pilsētvide. Arhitekts Gundars Vīksna uzskata, ka iedzīvotāji nekad nav pauduši objektīvi pamatotu viedokli, — tikai truli emocionālu, tāpēc juridiski šī lieta varētu izdoties, ja Dome pieņemtu nemotivētu, uz interpretētas emocionalitātes balstītu lēmumu. Kaut, viņaprāt, apgrūtināt var tikai ar normatīviem, šoreiz — infrastruktūru respektējošiem. Vai pilsētnieku negriba būvniecību nekavēs? Jautājumu — KO nevēlas būvēt? — arhitekts Uldis Pīlēns pamatoja: «Pašvaldība var pieprasīt jaunu detālplānojumu jebkurai teritorijai. Tā var kontrolēt katras privātās attīstības iespējas, arhitektūras plānošanas uzdevumā uzstādot ierobežojumus, kas izriet no vairuma nostājas. Eiropas Savienības telpā detālplānojums ir sava veida likums.»

G.Vīksna: «Nonākam pretrunā. Bieži esam sašutuši, kad ar klaigāšanu nobloķē labas idejas. Šajā gadījumā ieņemam pozīciju — vienādu ar liepājniekiem.»

U.Pīlēns pastāv, ka labāk pāris reižu zaudēt taktiski nekā stratēģiski. Attieksmes elastība nav nekonsekvence.

Mārketings un morāle

Būvuzņēmējs Zigurds Kirhners ir neizpratnē: «Vai tā ir vienīgā vieta?» Lai Medzē, kur izvietota A.Griģa ferma, izveidotu arī lopkautuvi, vajadzīgas apjomīgas investīcijas attīrīšanas iekārtu izbūvei.

I.Ansone protestējusi šāda objekta izveidei Liepājas vidienē, argumentējot ar sagrautu perspektīvu šim nostūrim piesaistīt atpūtas, sporta vai tūrisma intereses: «Piebrauks pie vārtiem mašīnas ar lopiem?» Kā ar uzņēmuma prestižu? Kaut uzturēta modernā tehnika teorētiski nodrošina ekoloģisku un ētisku dzīvnieku nogalēšanu?, V—10 viceprezidents Verners Pīlēns piekodina psiholoģisko principu — cilvēki to asociēs ar atmiņām par smakojošo, izbijušo kautuvi kanāla pretējā krastā, kuras zaņķis plūda ūdeņos — un brīdina par tautas aso mēli: «Ai, tā lopkautuve pie Līvu alus!» Alus un buļļu asinis? Varbūt tāpat, kā sīvās sulas brūvēšana, atklātai apskatei jāiestiklo arī kautķermeņu ieguves tehnoloģiskie procesi?