Mākslas muzejs — Salto

2.vietu Mākslas muzeja pārbūves konkursā ieguva Tallinas biroja Salto darbs ar devīzi OO110, kas piedāvā muzeju padarīt publiskāku un pieejamāku ar jaunu apjomu un priekšlaukumu, integrējot to Esplanādes plānojumā.  

2014.gada Eiropas kultūras galvaspilsētas ietvaros būvējamā Rīgas mākslas muzeja uzdevums ir ar jaunu objektu aktivizēt visu Rīgas kultūras dzīvi. Darba risinājums nemēģina konkurēt ar veco reprezentablo būvi, bet pievēršas visam parku, kas darbojas kā mākslas muzeja ārtelpa, kas ir daļa no pilsētas publiskās telpas 24 stundas diennaktī.

Darba ideja izriet no parka vēsturiskās izmantošanas un seko esošo aizsargājamo koku alejai. 1930.gadā  parks darbojas kā aktīvs brīvdabas laukums. Projekts netiecas radīt jaunu būvapjomu, bet drīzāk vidi — ar jaunu būvi radīt jaunas aktivitātes, radīt jaunu, stipru uz publiku vērstu zīmi mākslas muzejam — mākslas laukumu. Visa laukuma virsma ir lietojama ka brīvdabas mākslas zāle.

Ieliektās virsmas forma veido ieeju ēkā. Ieejas un publiskās funkcijas — kafejnīca, informācijas punkts, bērnu rotaļu zona, veikals — viss ir tieši piekļaujas laukumam un atdala arī no pārejas ēkas apjoma, kas ļauj dažādu funkciju dažādu lietošanas laiku un blīvu kopdarbu ar aktivitātēm laukumā. Jauna mūsdienīga muzeja zāle ir ka savienojums starp veco un jauno būvi un mākslas laukums ir kā tās turpinājums ārtelpā, ko var norobežot slēgtiem pasākumiem.

Kabineti ir novietoti virs izstāžu zāles alejas malā veidojot augstāk paceltu laukuma malu, no kā paveras brīnišķīgi skati caur aleju uz veco ēku. Kabineti ir saistīti ar apmeklētājiem pieejamo zonu, gan arī ar apmeklētājiem slēgtu zonu. No alejas puses nodrošināta arī izstāžu zālei ieteicamā ziemeļu gaisma.

Mākslas laukuma centrālais izvietojums parkā ļauj tam piekļūt no visiem nozīmīgākajiem  kustības virzieniem. Ieejas laukuma malas ir saistīts ar visiem nozīmīgākajiem celiņu galiem un krustojumiem parkā. Piebūves tālākā, augstāka mala ļauj laukumu ieraudzīt ielas līmeni no lielāka attāluma. Laukumu ir iecerēts veidot no gaišām betona plāksnēm ar teraco virsmu. Tur atrastos kafejnīcas terase un bērnu rotaļu laukums (saistīts ar bērnu rotaļu telpu). Laukumā ir plānotas skulptūras un instalācijas, sēžamvietas. Laukuma gludo virsmu atdzīvina koku grupas un strūklaka, kas ziemā var darboties ka slidotava. Laukuma augstāko daļu var lietot kā skatuvi un zemāko, ieejas priekša esošo slīpo plakni — kā tribīni.

Jaunais risinājums ievēro laika gaitā izveidojošos slāņus parkā, veidojot klāt jaunu un atdzīvina vienu vēsturisku posmu parka veidošanas stāstā. Tai pašā laikā uzglabājās parku šķērsojoša simetrija un visas būtiskās ainavu veidojošās iezīmes un dizaina elementi.

Apzināti ir ieturēts attālums no vecās ēkas, mēģinot ar piebūvi saglabāt līdzsvaru ar vēsturiskās kompozīcijas veselumu. Papildinoši darbojas pievilcīgā loka veida koku aleja kā nodalošā josla starp jauno un veco, alejā ir plānots jauns gājēju ceļš. Jaunā ēka nav arhitektūras konkurents vēsturiskajai, bet drīzāk ainavisks elements, kura uzdevums ir papildinoši muzejam aktivizēt arī visu parku.

Piebūves centrālā telpā ir īslaicīgo izstāžu zāle, ka ir savienota ar foajē/kafejnīcas daļu un vēsturisku būvi, kur atrodas pamatekspozīcija. Savienojošā koridorā starp ēkām ir plānota izstāde par vēsturisko būvi un parka veidošanas stāstu. Vēsturiskā galvenā ieeja vecajā ēkā ir uzglabāta. Ņemot vēra apstākli, ka mainīgās izstādes apmeklē biežāk kā pamatekspozīciju, abas ieejas var darboties arī atsevišķi. Jaunu ēku var apmeklēt arī nešķērsojot veco.

Noliktavas ir dalītas starp jauno un veco ēku. Sezonas iestāžu rīkošanai jaunai ēkai ir atsevišķa iekraušanas/izkraušanas platforma un pakošanas telpa, kas ar tuneli savienota ar vecās ēkas noliktavām un to apkalpojošo telpu bloku. Konferenču telpa ir novietota vecās ēkas iespaidīgajā kupolā. Jaunā ēka ir caurejama pandusiem, lifta savienojums ir novietots vecās ēkas centrālajā daļā dodot iespēju stikla liftā šķērsot pievilcīgo telpu.

Ēka ir veidota monolīta dzelzsbetona konstrukcijā, izstāžu zāle ir pārsegta ar tērauda kopnēm, starp kurām atrodas ventilācijas kambaris. Ēka ir būvējama ievērojot pasīvas ēkas principus. Dienvidu ieejas zonas stikla siena no saules ir pasargāta ar nojumi, kabineti paveras uz rīta un vakara sauli. Ēkas lielo telpu novietojums zemāk par zemes līmeni dod iespēju nodrošināt muzejam viendabīgu klimatu.