Lielupes palienes ainava. Diplomdarbs

Par šī gada visspožākais diplomdarbu var uzskatīt
priekšlikumu Lielupes grīvas bijušo attīrīšanas iekārtu atkalizmantošanai, ko
veidojis Paulis Gibze. Iedziļinoties vietas vēsturē, tverot genius loci, tiecoties šo identitāti saglabāt,
viņa darbs piedāvā jaunas nozīmes un mūsdienīgu izmantošanu. Stāstot stāstus un
uzburot tēlainu ainu, tas rāda smalku dabas ainavas un cilvēka radītās telpas simbiozi.

Lielupes grīvas bijušo attīrīšanas iekārtu atkalizmantošana

Teritorija Lielupes krasta palienē tika pārveidota 1964.
gadā, izbūvējot Lielupes attīrīšanas iekārtas, mūsdienās, pēc to darbības
beigām, tai ir gan ainaviski, gan telpiski pasakains potenciāls, kā funkcionāli
lokālā, tā arī reģionālā mērogā. Simbioze starp dabas ainavu un arhitektonisku,
funkcionāli veidotu cilvēka telpu šajā kontekstā ir vitāla nepieciešamība.
Tādēļ ļoti skaidri tiek definētas lomas šajā sadarbībā — cilvēks un viņa roku
darbs, tajā skaitā arhitektūra, ienākot palienē, pieņem tās noteikumus un tiek
tai pakārtota, aizņemoties tikai tik daudz cik nepieciešams.

Metode

Sabiedrības izpratne par arhitektūru un telpiskās vides
formācijām lielākoties notiek caur stāstiem, jo arhitektūras dzīvotspēja ir
pirmkārt atkarīga no tā vai sabiedrība pieņem un saprot konkrēto objektu vai to
virkni. Stāstu klāsts rada tēlu kopumu jeb sociālo iztēlojumu, kas ir saikne
starp cilvēkiem, vietu, laiku (bijušo un esošo), veidojot nākotnes vīzijas
cilvēku apziņā. Sociālais iztēlojums veido kopienas kolektīvo atmiņu un kopības
sajūtu, kas savukārt rada piederības sajūtu konkrētai vietai. Šiem stāstiem ir
jābūt tik pat nozīmīgiem kā pašiem objektiem, to arhitektoniski telpiskai
kvalitātei, estētikai un funkcionalitātei. Pretēji, iznīcinot telpiskās
vēsturiskās liecības, tiek iznīcināta arī daļa no sociālā iztēlojuma un
kolektīvās atmiņas, tiek grauta vietas identitāte.

Kā pamats diplomdarba priekšlikumam kalpo metode, kas
balstās idejā, ka ļoti būtiski telpisko struktūru izveidē ir to daļēja
nepabeigtība, ar to saprotot telpiskās sakārtotības līmeni. Telpiskajās
struktūrās būtiski atstāt vietu to lietotāju interpretācijai, neradot
pabeigtības sajūtu, kas bieži vien ir nospiedoša. Šāda pat attieksme var tikt
lietota attiecībās starp dabisko un mākslīgo, cilvēka veidoto telpu. Uztverot
arhitektūru kā telpisku sakārtotības līmeni, tas paver plašāku iespēju klāstu
tās lietotājiem, kas ir vissvarīgākais arhitektūras uzdevums.

Problemātika

Šodien galvenā cilvēku plūsma pilsētā no Rīgas ienāk
Bulduros un pludlīnijā nokļūst pilsētas centrā. Sākot no Bulduriem līdz pat
Dubultiem var runāt par Jūrmalas daļu, kas ir «pa ceļam» katram interesentam,
kur arī izvietojas visas pilsētas funkcijas. Attiecīgi pilsētas rietumu un
austrumu gali paliek «aiz kadra», kas vēsturiski dažādu iemeslu dēļ tā nav
bijis. Rezultātā šīs tālākās pilsētas daļas — Sloka, Kauguri rietumos un
Lielupe, Stirnurags, Buļļuciems austrumos ir kļuvušas par vietām vienīgi
dzīvošanai jeb dzīvotnēm. Austrumu daļas situāciju vēl būtiski ietekmē
dzelzceļa šķērsojums, kas «nogriež» apkaimi no pārējās pilsētas, apgrūtinot tajā
gan nokļūšanu, gan jebkādas sociālas aktivitātes.

Centieni
panākt attīstības līdzsvaru, kas bija manāmi Jūrmalas pilsētas attīstības
stratēģijā 2010. – 2030.gadam vairākās pozīcijās līdz tikko
apstiprinātajam Jūrmalas pilsētas Teritorijas plānojumam nav izdzīvojuši. Šāds
liktenis arī ir piemeklējis bijušo attītīšanas iekārtu teritoriju Lielupes
krastā, tās attīstību ierobežojot no attīstības teritorijas un daudzveidīgas
biznesa vides līdz vien jahtu ostas teritorijai. Šāds pavērsiens apdraud un
ierobežo visas Buļļuciema, Stirnuraga un Lielupes apkaimes harmonisku attīstību
un, zināmā mērā, attīstību vispār.

Lielupes telpas iespējamās attīstības kontekstā pētot
applūstošās teritorijas, īpaši izceļas bijušo attīrīšanas iekārtu teritorija
Lielupes grīvā. Tā ir vienīgā teritorija visas pilsētas garumā, kas ir cilvēka
darbības pilnīgi pārveidota bijusī paliene. Šāda degradēta un neizmantota vide
ar milzīgu vietas un ainavas potenciālu ir unikāla iespēja savest atkal kopā
cilvēku un upi, ļaujot radīt augstvērtīgu un sabiedrībai vitāli nepieciešamo
publisko telpu pie ūdens.

Būtiska problēma gan apkaimes, gan visas pilsētas mērogā ir
radusies ar Lielupes
ostu. Tā vēsturiski bija izveidojusies bijušā zvejnieku kolhoza Uzvara (vēlāk A/S Jūras līcis) teritorijā Buļļuciemā. Uz šo brīdi Lielupes osta ir pasludināta
par slēgtu smilšu sanesumu dēļ upes grīvā. Vēsturiskā teritorija pēc spēkā
esošā detālplānojuma paredzēta citai izmantošanai, kas nav saistīta ar ostas funkciju
un pašvaldības interesēm. Lielupes ostas attīstība tiek saistīta ar starptautiska
līmeņa jahtu tūrismu, taču lai uz to tiektos nepieciešama mola izbūve pašā
Lielupes ietekā, kas stieptos kilometru jūras līcī un pasargātu upes grīvu no
aizsērēšanas. Lielupes izmantošanas plānā, kas pieņemts šī gada vasarā, mols
paredzēts kopā ar izbūvētu nišu jeb kabatu, kas šādā risinājumā būtu sava veida
kompromiss problēmai, ka ostas pārvaldībā upes grīvā nav sauszemes teritoriju.
Taču upes neskarto un unikālo telpu un ainavu kopumā risinājums ietekmētu
viennozīmīgi negatīvi un degradējoši.

Upes promenāde

Pilsētbūvnieciskā mērogā diplomprojekts risina promenādes
izveides priekšlikumu gar Lielupes kreiso krastu. Tā ir ideja, kas parādījās Jūrmalas
pilsētas Teritorijas plānojuma turpmākajiem 12 gadiem I redakcijā, taču
līdz galīgai redakcijai tā arī netika. Konkrētajā posmā promenāde ļautu
telpiski un funkcionāli ērti savienot Buļļuciemu ar Stirnuragu un pārējo
pilsētu. Promenāde veidota kā funkcionāla ass ietverot atpūtas zonas un dažādus
pieturas punktus, kā, piemēram, saldējuma, kafijas vai citu produktu kioskus,
gan arī dažāda atpūtas un sporta inventāra nomas punktus.

Palienes skatuve

Daugava Rīgas teritorijā laikiem un saimniekiem mijoties ir
mainīta un grozīta un tās krasti stiprināti un uzbērti bez mēra, līdz
visbeidzot Rīgā pali kā parādība ir izskausta, pavisam ar hidroelektrostaciju
izbūvi. Lielupē pali vēl aizvien ir pavasara būtiskākais notikums lielākajai
daļai jūrmalnieku. Pali ir skaists un zīmīgs gadalaiku rita mirklis, kad
skaidri iezīmējas dabas vēlme un spars mosties no ziemas miega. Šis mirklis ir
svētku vērts!

Cara laikā 19. gs. vidū tika svinētas «upes kāzas», kad pēc
Miķeļiem beidzās zivju taupāmais laiks. Kāpēc gan nevarētu svinēt palus, lai
atgrieztu dzīvību Lielupes krastos. Diplomprojekta ietvaros ir izstrādāts mets
Lielupes palienes skatuvei, kas ir laipu un vertikālu atpūtas «plauktu»
sistēma. Skatuves dzīves kulminācija ir palu laikā, kad laipas vairākos līmeņos
pilda ļaudis ar skatiem pavadot ledus iešanu Lielupē. Palienes skatuve veidota
no bijušo attīrīšanas iekārtu teritorijas ziemeļaustrumu gala, no vietas kur sākas
izbūvētais kanalizācijas spiedvads, kas šķērso palienu un zem Lielupes turpinās
līdz pat Daugavgrīvas attīrīšanas iekārtām. Savukārt palienes skatuve
funkcionāli un telpiski Lielupes kreisajā krastā noslēdzas ar sabiedriskā
ūdenstransporta kuģīša pieturvietu.

Palienes skatuve skatā no ūdens, sākoties ar kuģīša
piestātni Slēperu līkumā, pie pašas Lielupes ietekas jūras līcī, veido
savdabīgus Jūrmalas «vārtus», kas iezīmē Jūrmalas ainavu gan telpiski, gan
sižetiski. Laipu sistēma no paša Lielupes krasta ved nācēju, to iepazīstinot ar
palienes dabas vērtībām.

Jahtu osta un laivu
eliņi

Pāri palienei, tuvojoties bijušo attīrīšanas iekārtu
teritorijai, skatam paveras ostas baseins. Prasme un prakse «iebūvēties» ūdenī
vērojama jau daudzās vietās pasaulē un arī Latvijā, taču rast iespēju aicināt
ūdeni iekšzemē ir mazāk sastopama. Konkrētajā gadījumā 1964. g. Lielupes
palienei teritorija tika atņemta, izbūvējot betona nosēdbaseinus, toleranta
rīcība būtu vismaz daļu no tās atdot upei atpakaļ. Lai jau esošo nosēdbaseinu
izmantotu kuģošanas un ostas vajadzībām, tas jāpadziļina un jāizveido pārrāvums
betonētajos baseina krastos. Baseina labajā krastā organizēti laivu eliņi, kas
diplomprojekta priekšlikumā tiek pārvietoti no Buļļuciemam pieguļošās pludmales,
kuru rezultātā būtu iespējams padarīt par rekreācijas zonu dzīvojamās apbūves
tiešā tuvumā. Ostas
baseina rietumu krasts veidots kā telpiski vienots objekts, apvienojot «zem
viena jumta» visas starptautiskai jahtu ostai nepieciešamās funkcijas.
Funkcionāli tas sadalīts neatkarīgos apjomos, kas savienoti ar segtu ārtelpu.

Laivu būve

Nokļūstot līdz bijušo attīrīšanas iekārtu teritorijai, laipu
sistēma turpinās cauri laivu būves apjomu pārim, stāstot nākamo posmu no
Jūrmalas vēstures, tagadnes un nākotnes. Funkcija sakņojas Jūrmalas kā
zvejniekciemu virknes vēsturiskajā attīstībā un īpaši izceļot ne tik senā
pagātnē pieredzēto eksperimentālo laivu rūpnīcu Dzintars. Jūrmalā ir vitāla nepieciešamība attīstīt inovatīvo
ražošanu, kas spētu konkurēt plašā tirgū. Tik ūdeņiem bagātā vietā kā Jūrmala
ir jābūt iespējai pasūtīt un iegādāties tādu izstrādājumu kā koka laiva, tam
jāpieder pie pilsētas «vizītkartes». Attiecīgi, veicot ceļa posmu cauri laivu
būvei, ceļotājs nonāk teritorijas centrālajā laukumā — zivju tirgū, kur
noteikti tam lemts nogaršot kādu kūpinājumu.

Kūts un ganības

Būtisks pieturas punkts upes krasta promenādes garumā uz
ziemeļiem no tirgus laukuma ir kādreizējās militārās garāžas, kuras
diplomprojekta ietvaros piedāvāts atkalizmantot, kā kūtis govīm un zirgiem, kas
ganītos palienes pļavās. Pļavu galvenā problēma ir to aizaugšana un tās
efektīvākais risinājums — ganīšana, kas vēsturiski bija iesakņojusies un sevi
jau apliecinājusi, tā mūsdienās vēl varētu tikt papildināta ar nelielu piena
produktu ražotni un kiosku kādreizējo militāro garāžu telpās, kas uzvērtas uz
promenādes ass.

Krogs un kempings

Lielupes gultnes vairākkārtējas maiņas dēļ neskaidra ir
kļuvusi Stirnuraga «novietne» (starp administratīvo pilsētas daļas nosaukumu un
ģeogrāfisko zemes raga vārdu). Šis fakts, kā arī stāsts par Plosta krogu un tā
daudzajām pārcelšanās reizēm, līdz tas visbeidzot palicis netālu no šī brīža bijušo
attīrīšanas iekārtu teritorijas, papildina tīri funkcionālo nepieciešamību pēc
vienkāršas ēdināšanas un atpūtas vietas Lielupes krastā. Šādai publiskai
funkcijai upes krastā ir jābūt kā ceļa mērķim, kas ir tā vērts to mērot. Rezultātā,
uz dienvidiem no tirgus laukuma izveidojot pauguru palienes pļavas
dienvidaustrumu pusē, izmantojot ostas baseina un attekas padziļināšanā radušos
grunti, uz tā tiek novietots restorāns / krogs. Šādi tiek akcentēts un uztverei
padarīts skaidrāks Stirnuraga «noslīdējušais» novietojums.

Lielāko palienes daļu uz rietumiem no bijušo attīrīšanas
iekārtu teritorijas un Stirnuraga kroga aizņem aktīvās atpūtas zona un
kempings. Visas funkcijas, kas paredzētas applūstošajā teritorijā netiek
būtiski ietekmētas no ūdens svārstībām. Ja ūdens līmenis Lielupē ir pārāk
augsts, var taču volejbolu arī nespēlēt.

Ideju inkubators

Visbeidzot tirgus laukuma rietumu daļu iezīmē ideju
inkubatora apjoms. Ēkas funkcionālais pamatojums tiek bāzēts Jūrmalas pilsētas
attīstības stratēģijas 2010 – 2030 noteiktajā Jūrmalas attīstības
prioritātē: Daudzveidīga uzņēmējdarbība. Prioritātes sasniegšanai vitāls ir radošais
un inovatīvais pienesums. Šim pasākumu kopumam ir nepieciešama mājvieta, kas
spētu uzlādēt, motivēt un iedvesmot cilvēkus jaunām idejām. Ideju inkubatora
apjoms bijušo attīrīšanas iekārtu teritorijā veidots kā teritorijas «vārtu»
motīvs tai tuvojoties no sauszemes, tajā pašā laikā neaizmirstot par visas
pilsētas mugurkaulu — Lielupi.

Diplomprojektā aplūkojamās teritorijas robežās spilgti
izceļas savulaik uzbērtais kalns, kas sniedzas 8 m augstumā, slēpjot sevī
sešas 10 m diametrā ieraktas attīrīšanas iekārtas (betona grodus). Šajā
vietā tika sākta notekūdeņu attīrīšana, kad vēl ierīces darbojās, tāpat arī
jebkura uzņēmējdarbība vai darbība vispār sākas ar ideju. Ideju inkubatora apjoms
telpiski apvijas esošajam attīrīšanas iekārtu kalnam, akcentējot tā esamību un
mainot tā polaritāti uz pretējo — kalns kļūst par telpu (mass and void). Nākamajā solī apjoms reaģē uz apkārtējo kontekstu,
paceļoties virs dabā esoša un projektā ietverta ceļa, kurš veido cilpu
teritorijas saiknē ar pārējo pilsētu. Tāpat šis pacēlums pret teritorijas
centrālo vietu — tirgus laukumu veido galveno ieejas motīvu. Ēkas 1. stāvā
izvietotā izstāžu zāle ir veidota ap sešiem betona grodiem, kas kalpo gan kā
gaismas šahtas telpas interjerā, gan kā domu «kabineti». Bez izstāžu zāles ēkas
1.stāva līmenī vēl izvietotas ēkas nosacīti atvērtākās funkcijas — bibliotēka
un kafejnīca. Tālāk ēkas nākamais līmenis sākas pamazām kāpjot augstāk un
augstāk pa pandusiem, organizējot telpas visā to garumā — darbnīcas, satikšanās
un apspriežu telpas, kā arī konferenču zāle.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 vote
Article Rating
guest
0 Comments
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x