Kā būtu, ja mums tas viss jau būtu

Šobrīd
pilnā sparā norisinās konkurss Laikmetīgās mākslas muzejam, savukārt Vents
Vīnbergs savā rakstā, kas pārpublicēts no Dienas,
atskatās uz konkursu, kas pirms piecdesmit gadiem tā laika padomju Rīgā tika
rīkots līdzīgai institūcijai — Mākslas izstāžu namam, vairāk aplūkojot tieši Martas
Staņas radīto priekšlikumu un iztēlojoties netapušās ēkas iespējamo nākotni.

Ir daži
baltie laukumi pilsētu audumos, kuri, par spīti pilsētnieku iespējām un
ambīcijām dažādos laikmetos, joprojām turas pretī pakļaušanai. Tādi ir arī Rīgā
— neatvairāmi, bet nepieradināmi. Dažbrīd šķiet, ka rīdziniekiem piekāpties un
dažās vietās atlikt urbanizācijas plānus likusi ne tikai mežonīgās ziemeļu upes
deltas sarežģītā ģeoloģija. Šķiet, šīs vietas pieprasa sev cita veida
civilizēšanas metodi, delikātāku par mūžseno dabas savaldītāja attieksmi. Jā,
tās tiek nosauktas vārdā un privatizētas, taču turpina pretoties iekarotāju
loģikai — vai nu nīkuļojot, vai manifestējot savu nepakļāvību citos mulsinošos
veidos.

Rīgā divas visintriģējošākās vietas atrodas gluži vai pilsētas
centrā. Tās ir bijušās pilsētas ganības starp Skanstes ielu un Ganību dambi un
Uzvaras parks tuvajā Pārdaugavā. Ja arī nekāda pirmatnēja noslēpuma tur nav,
aicinu padomāt par to, cik antihumāni līdz šim veidojušies Skanstes pļavu
apbūves mēģinājumi un cik daudz caurkritušu pieradināšanas mēģinājumu ir
Uzvaras parka biogrāfijā.

Abās teritorijās joprojām valda bezvēsturiska, proletāriska
atmosfēra, un — vēl kāda interesanta paralēle — vienā no tām tieši šobrīd tiek
organizēts tāds pats rets, eksotisks apkārtnes pilsoniskošanas mēģinājums, kāds
tieši pirms piecdesmit gadiem klusi izčākstēja otrā, — laikmetīgās mākslas
centra projekts.

Atkušņa gaisotnē

Pārdaugavieši šo vietu labi zina — kad pa Bāriņu ielas aleju
garām Teātra muzejam un bijušās rajona izpildkomitejas kubam nonāk Uzvaras
parka plašumā, pa labi ir prāvais klajums ar skrituļotājiem, slēpotājiem un
pastāvīgu zaķu ķērēju posteni. Aiz tā visa ikdienā pavisam bezkaislīgi, dažbrīd
pat pavisam no apziņas izstumts, slejas Uzvaras monumenta obelisks. Bet pa
kreisi ir cits, mazliet dāsnāk apstādīts plašums ar nelielu meliorācijas dīķi
vidū. Pavasaros kopš nesena laika tur uztraucoši kā vietējā zaļumballē
nolaidušās importa viešņas zied Japānas vēstniecības dāvinātās sakuras, bet
vasarās ap dīķi tikpat maigu toņu veļā jau gadu desmitiem sauļojas
proletāriskās āgenskalnietes. Lūk, tieši šajā novietnē sešdesmitajos gados tika
plānota šābrīža Laikmetīgās mākslas muzeja ieceres vērienam līdzvērtīga izstāžu
nama būvniecība. 1961. gadā teju četrdesmit hektāru plašais klajums ieguva
bezpersonisko PSKP XXII kongresa parka nosaukumu un divus gadus vēlāk — kārtējo
grandiozo izbūves projektu. (Kārtējo, jo nerealizēts palicis gan 1910. gada
milzu Arkādijas jeb Pētera parka projekts ar 85 patriciešu villām, līdzīgs tam,
kas tika izbūvēts Mežaparkā, un savā ziņā monstrozais Ulmaņa 1938. gada Uzvaras
laukuma projekts, ko bija iedvesmojusi Hitlera un Musolīni pilsētbūvniecība.)
Sešdesmito gadu atkušņa gaisotnē Rīgas ģenerālplāna biroja arhitekti parku
plānoja daudz humānāku, vienotāku un ainaviskāku, lai gan apbūves programma
uzrādīja laikmetam raksturīgo fizkultūrisko entuziasmu. Šai iecerei Rīgā jau
bija nopietns, daudz dāsnāk atbalstīts konkurents — līdz 1965. gadam jau
faktiski pabeigtā atpūtas un izklaides infrastruktūra Mežaparkā, Maskavas
Gorkija parka jaunākā māsa.

Uz jaunā parka plāna pamata 1967. gadā Latvijas PSR Mākslas
fonds rīkoja slēgtu arhitektūras konkursu par mākslas izstāžu namu, uzaicinot
tajā piedalīties piecus tobrīd ar aktuālo kultūras būvju projektiem visvairāk
saistītos arhitektus: Modri Ģelzi, Artūru Reinfeldu, Martu Staņu, Viktoru Rimšu
un Juri Skalbergu. Lai arī plānotās sporta būves aizņēma gandrīz pusi parka
teritorijas, mākslas namam bija ierādīta centrālā novietne. Līdzfinansēt
projektu bija piekritusi PSRS Mākslinieku savienība un Padomju Latvijas
valdība, un jaunās ēkas plašā programma to padarītu par galveno vizuālo mākslu
inkubatoru valstī. Ir vēlreiz jāiztēlojas esošais parka dīķis, bet tam blakus
brīvstāvoša celtne, kuras apjoms būtu vairāk nekā piecdesmit tūkstošu
kubikmetru!

Uz aci piemetot, tikpat liels varētu būt patlaban netālu esošais Zelta
boulinga
 centrs. Namā
bija paredzētas vismaz četras izstāžu zāles, viena no tām 1000 kvadrātmetru
liela (salīdzinājumam — tikpat plaša ir Rīgas mākslas telpas zāle Rātslaukuma pazemē, kurā šaurības
iespaidu gan rada dramatiski zemie griesti). Bez ekspozīciju zālēm kompleksu
veidotu arī konferenču telpas, mākslinieku darbnīcas, mākslas darbu krātuves un
restaurācijas darbnīcas. Konkursā par uzvarētāju atzina arhitektu Artura un
Veltas Reinfeldu projektu, tomēr, kopš šodienas Latvijā plaši uzplaukusi
modernisma mantojuma apzināšana, ieceres vēriena un kosmopolītiskā novatorisma
ilustrēšanai vispievilcīgākais šķiet Martas Staņas priekšlikums. Tā kā uzcelts
netika nekas, pafantazēšanai par to, kā būtu, ja būtu, var izvēlēties jebkuru
no pieciem darbiem.

Atvērta pret ainavu

Staņas projektētais izstāžu nams bija veidots kā uz dažāda
augstuma terasēm brīvi komponēta lakonisku paviljonu grupa, kas maksimāli
atvērta pret parka ainavu. Blakusesošo dīķi arhitekte piedāvāja pārvēst plašā
regulārā baseinā un integrēt ansambļa kompozīcijā, vai drīzāk jāsaka — visu
ansambli, Staņasprāt, nesaraujami veidotu ainava, arhitektūra un māksla.
Komentējot šo priekšlikumu, arhitekts Jānis Lejnieks nepārspīlē, salīdzinādams
tā potenciālu ar pasaulslaveno Luiziānas Modernās mākslas muzeju pie
Kopenhāgenas, kas pēc līdzīgiem principiem celts piecdesmito gadu beigās
(Lejnieks Jānis. Marta Staņa. Vienkārši, ar vērienu.
Rīgas Pilsētas arhitekta birojs, 2013). Mākslas dārza rāmo, pat japāniski
kontemplatīvo noskaņu vēl vairāk veicinātu kopējā parka plānā paredzētā
satiksmes novirzīšana, likvidējot Bāriņu un Slokas ielas posmus, kas vēl šodien
zaļo zonu sašķērē trīs nevienādās, savstarpēji nesaistītās daļās.

Sešdesmito gadu beigās parka teritorija bija kā balta lapa, tās
pirmie labiekārtošanas darbi — knapi sākušies. Jaunam stadionam rezervētajā
smiltainē, kur tagad atrodas sporta inventāra nomas paviljons, Torņakalna
pionieri dzenāja lidmodeļus, bet viņu vecākiem svarīgākais galamērķis šajā
apkārtnē bija malkas placis tagadējās degvielas uzpildes stacijas vietā. Arī
par 9. maija svinībām un tām atbilstošu kulta vietu tolaik neviens vēl
nedomāja, Hruščova laikā tas nebija populāri. Tāpēc Marta Staņa projektā
sniedza rekomendācijas arī par plašāku parka labiekārtošanu, iesakot koptos
mauriņos stādīt bērzus un atturēties no krūmiem un puķu stādījumiem, kas,
jāpiebilst, nereti tiešām manifestē mietpilsonisku populāro gaumi. Izstāžu nama
projekts vismaz konkursa laikā nešķita utopisks. Paralēli norisa Latviešu
sarkano strēlnieku laukuma konkurss, tika sākti Dailes teātra un Rīgas Sporta
pils būvdarbi. Entuziasmam bija pamats. Taču jau nākamā 1968. gada pavasarī
izskanēja pirmie iebildumi — Mākslinieku savienības kongresā priekšsēdētājs Leo
Svemps ziņoja: “Ar konkursa rezultātiem varam būt apmierināti daļēji. Esam
lūguši arhitektus strādāt tālāk, ievērojot mūsu priekšlikumus.” (Vanaga
Anita. 1968. gads Latvijā.
Nodomu murdoņa
. Žurnāls Studija, nr. 4 (37), 2004).
Mākslas zinātniece Anita Vanaga atstāstījusi arī Džemmas Skulmes atmiņas, kurās
izskan mākslinieku nepatika pret celtnes “novietni anonīmajā Pārdaugavā,
nevis pilsētas centrā” (Vanaga Anita. Izstāžu telpu krīze. Diena.lv,
2003. gada 2. maijā).

1969. gadā radikālu tuvās Pārdaugavas pārplānošanu piedāvāja
Rīgas centra rekonstrukcijas detālplānojuma konkursa dalībnieki, bet līdz ar
Brežņeva ēras sākumu stipri noplaka arī kopējā, iepriekš pat diezgan objektīvā
jauncelsmes iespēju sajūta. Sākās Salu tilta būvniecība, tāpēc profesionāls
sporta komplekss netālajā Lucavsalā šķita reālāks par tautas sporta parku un tā
tālāk. 70. gadu beigās sāktais un 1985. gadā pabeigtais Uzvaras piemineklis arī
nekādi nerēķinājās ar 60. gadu iestrādnēm, un tagad tas kopā ar visa parka
ironisko nosaukumu vietas kopējo nepieradinātību dara vēl kaitinošāku.

Atkarīgs no fantāzijas

Šodien tikai no fantazētāja subjektīvās labticības vai
piesardzības, vai cinisma atkarīgs, kā varētu būt, ja ilgi gaidītais mākslas
centrs šajā vietā būtu uzcelts jau pirms piecdesmit gadiem. Ir ļoti ticams, ka
par to nāktos cīnīties līdzīgi kā par pārējo padomju modernisma mantojumu, kas
pašlaik strauji zūd vai jau ir zudis pavisam. Piemēram, publika lielākoties
neatceras, cik tīrs un delikāts bija sākotnējais Martas Staņas kinoteātra Spartaks
projekts un ka “vēl viena melnā kaste, kas novācama, jo
aizsedz smukumu” īstenībā ir pavisam nesenu pārbūvju sekas. Pilnīgi
iespējams, ka pēc neatkarības atgūšanas māksliniekiem vairs nebūtu
nepieciešamas daudzās izstāžu centra darbnīcas, notiktu ekonomiski pamatota
decentralizācija un ēka nīkuļotu pustukša tāpat kā tagad Mākslinieku savienības
nams 11. novembra krastmalā, kas ierauts iekšējos ķīviņos. Varbūt telpas būtu
daļēji vai pilnībā izīrētas citām, ienesīgākām funkcijām vai arī pilnībā
privatizētas un pārbūvētas vēl aprobežotāk, nekā tas ir noticis ar citu tā paša
laika liecinieci, bijušo kafejnīcu Ainava Kronvalda parkā. Varbūt ēka
būtu pārtapusi par kādas sektas saiešanu namu kā daudzie bijušie Rīgas
kinoteātri, tad kādu nakti nejauši aizdegusies un tad vispārējās drošības vārdā
nojaukta tāpat kā Jūras pērle.

Bet vēl varētu būt bijis tā, ka mākslinieku tradicionāli
augstais prestižs sabiedrībā mākslas namam būtu piešķīris pamatīgu
kultūrvēsturisko patinu. Par septiņdesmito gadu bohēmu Pārdaugavas mākslas
centrā būtu izdoti vairāki grezni piemiņas albumi. Namu, meklējot
paplašināšanās iespējas, daļēji vai pilnībā būtu pārņēmusi Mākslas akadēmija,
un tas būtu negants mākslas avangarda centrs, pastāvīgs Āgenskalna rāmo
iedzīvotāju sūdzību objekts. (Bet varbūt Martas Staņas projektā ieliktais
ainavas potenciāls mums būtu laupījis Mārupītes skulptūru dārza rašanos?) Un
varbūt būtu bijis iespējams, ka Rīga, pateicoties nama piedāvātajai
infrastruktūrai, jau sen būtu kļuvusi par pastāvīgu, pat obligātu starptautisku
ceļojošo laikmetīgās mākslas izstāžu pieturpunktu ar nozīmīgu mākslinieku
rezidenci. Un nams funkcionāli būtu audzis līdzi pasaules mākslas aprites
prasībām. Tad nevienam nerastos šaubas, ka tas ir arī ēkas internacionālā
modernisma arhitektūrā iekodēts panākums.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
Abonēt
Paziņot par
guest
27 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
Doktors Pacients

Apšaubāms ir autora apgalvojums, ka "abās teritorijās joprojām valda bezvēsturiska, proletāriska atmosfēra", piedodoet, kāds tur proletariāts Skanstē, nu labi Uzvaras parka tas pulcējas vismaz reizi gadā!

Arī par to paralēli, ka Skanstē tiek organizēts apkaimes pilsoniskošanas mēģinājums, kāds tieši pirms piecdesmit gadiem klusi izčākstēja otrā, — laikmetīgās mākslas centra projekts, autoram nebūs taisnība, jo situācija pēc piecdesmit gadiem ir gauži atšķirīga.

Uzvaras parkā muzeju neuzcēla padomju varas mazspējas dēļ, bet Skanstē, ja vien nebūs WWIII, to uzbūvēs kā jaunā Rīgas Vestenda sastāvdaļu. Pārdaugava var censties, bet nekad nebūs Rīgas Vestends. Pilsētas ģeogrāfija ir predestināta.

Miķelis

Nu pag, Pārdaugava veidojas kā latviešu radošās inteliģences rajons, tāds savdabīgs "elles ķēķis". Skanstei līdz Vestendai ir kā latviešu astronautiem līdz Mēnesim. Skanstei apkārt ir jaunbūvētas arhitektoniski degradētas teritorijas ( Merks Purvciems + ABLV biroju nami ar trīs fasāžu variācijām "logi nobīdās") un muzejs neko nemainīs, tikai ieviesīs iekškvartāla akcentu, lai ārzemnieki ar kartēm rokās var startēt orientēšanās sacensībās. Pie mums ar galvām nav labi, jo neviens LMM zīmolu tāpat par velti, pat baņķieriem, nedāvina. Mēs te visi tagad uz konkursu ceram un kā grūsnai govij apkārt staigājam, pareizo teļu gaidot. Tai pat laikā 40 Mio Mežaparkam, par RTU Kaļķu… Lasīt vairāk »

Vestijs

Cik nu pētīju, Padomju laikā Uzvaras parku neapbūvēja tāpēc, ka tur apakšā ir tik sliktas gruntis, ka ne īsti mācēja, ne gribēja ko celt. TRīgas draņķigākās vietas skaisti uzrāda šodienas dārziņu teritorijas. gan Skanstes apkaimē, gan Uzvaras parka un Jelgavas ielas apkaimē dūņās un ūdens. Jo kā gan bija sakopt visas tās neapbūvējamās mēslaines, ja ne iedot čaklajiem dārzkopjiem. Jābrīnās, kā cilvēki vispār pērk dzīvokļus vietās, kur ūdens līmenis sakrīt ar apstādījumu virskārtas līmeni. Par Skansti kā jauno Vestendu avaru tikai piekrist, tāda tuksneša mirāža, ar nesaprotamiem projektiem, bez jebkādas piesaistes konkrētai vietai, un, kas vistrakākais, bez sapratnes, kas tad… Lasīt vairāk »

Miķelis

Interesanti tas, ka apkārt ir Rīgas centra struktūras ar savu ielu tīklu struktūru, augstumiem, visiem smukajiem noteikumiem, slēgtajiem pagalmiem utt. Te pēkšņi frīstails, nu tā , ka apkārt vispār nekā nav. Nu 21.gs Purvciems ar bezpersonisku apbūvi. Man ir aizdomas, ka tur kur parādās "uzblīduši" pilsēttelpas apjomi darbojas vieni un tie paši teritoriālplānotāji, kurus interesē nauda, ne pilsētas audums vai vēsturiskais pamatojums. Un izskatās ka naudas priekšā pasē pat Rīgas Būvvalde ar izglītotiem un inteliģentiem arhitektiem pilsētas plānošanas departamentos. Un kur tad būs pilsētas biznesa rajons – Ķīpsala, Andrejsala, P.Brieža iela vai vēl kaut kur? Tas šķiet nav skaidrs pat… Lasīt vairāk »

Doktors Pacients

Vajadzetu pasekot planosanas dokumentiem. Tur skaidri pateikts, ka Rīga attīstīs Skansti.

Vestijs

Smieklīgi! Tas pats teikts par Andejsalu, Daugavgrīvas ielas apkaimi, .Rīgas plāni ir kā ziepju burbulis, kur rubļa vējš papūš, tur attīštīsies. Tikai kas tur dzīvos un īrēsbirojus?

Dārts Veiders

Kas, kas, kņazs Potjomkins mājos visā savā estētiskajā/funkcionālajā domas lidojumā… Vēl piepalīdzēs dižais Ostaps Suleimans Berta Maria Bender-Bejs, ne bez vietējā aristokrātiskā zieda Ippolīta Matvējeviča "Kisas" Vorobjaņinova pleca.

Šaha galvaspilsēta būšot un arhitektūra ar pielāgota, lai ir kā pasaules metropolēs , un glaunāk…

Miķelis

plānošanas dokumenti mainās atkarībā no naudas devējiem un politiskās ietekmes. Vēl nesen Ķīpsalā tika plānota Rīgas Manhetena, pēc tam Andrejsala ar enkurobjektu Rema Kolhāsa Laikmetīgās mākslas muzeju, tagad Jaunā Hanzas pilsēta Skanstē ar savu muzeju. Tikko sācies konkurss Zaķusalā par milzīgu kompleksu + pirms tam Lucavsala ar megaapbūvi. Kas īsti pie mums notiek? Vai tik neesam tirliņi, kuri visu ko sasapņojas, bet kuriem īsti naudas nav? Nerunājot, ka cilvēki brauc prom. Esam adekvāti, pārbīdot kvartālus pa Rīgu kā monopolā, vai īsti pilns rublis mums nav?

Miķelis

Doktor Pacient, šis labs – http://www.del….d?id=47391241 70 milj EUR tramvaja līnijai uz Skanstes rajonu, šis laikam svarīgākais sabiedriskā transporta maršruts Rīgā, kur nepieciešami zemās grīdas tramvaji + 30 Mio EUR ES līdzekļu Merkam – jaunas konferenču centra būvniecībai, kura sastāvā būs akustiskā koncertzāle. Akustiskā koncertzāle uzpeld Skanstes rajonā, nu tā elementāri, pēc veiksmīga konkursa krastmalā uz AB dambja. Nu esam tirliņi, esam. Rīga šķiet ir pasaules "tirliņu galvaspilsēta". Varētu sanākt labs "attīstītāju" reklāmas sauklis – Nav naudas? Nezinat ko darīt? Nav ideju? Esat "Tirliņš"?. Mēs gaidām tieši jūs. Rīga piedāvā labāko simulācijas spēli reālā laikā "Nekustamais". Iepriekšēja pieredze nav nepieciešama.… Lasīt vairāk »

Dārts Veiders

Starp citu Skanstes pļavas vecā Daugavas gultne ,un tā kā Daugava paliek Daugava, vai nu pie Merga vai AB dambī, jau liela starpība naff….

Miķelis

Nu nākamais eventuālais Akustiskās koncertzāles pieturpunkts varētu būt Zaķusala vai Spilves pļavas, tur taču ar nepieciešams izspēlēt "tirliņu" partiju un pacelt "zemes vērtību". Tirliņu spēlē "nekustamais" piedalās vesels pulks ļaužu arī no Rīgas Domes, Būvvaldes un citiem birojiem. Pats labākais, – neizdevās, un Rīgā nekad neizdodas, uzsit gaisā nākamajam tirliņam un gluži kā monopolā par katru apli saņem savus dolārus.

Doktors  Pacients

Nu kur tad citur to tramu būvēt? Ķipsalā vai? Protams, ka Skanstē, kur ielu tījkls kaut cik piemērots. Arī koncertzāle daudz loģiskāka nekā AB dambī, uz kurieni ejot pat gājējiem būtu jādrūzmējas.

Vairāk optimisma, biedri!

Sveiciens 4.maijā!

Miķelis

Ar ko ta mēs te 10 gadus nodarbojāmies plānojot Andrejsalas, Lucavsalas attīstību, trīs brāļus jau ieņēmām, veseli folianti taču apzīmēti. Viss velti? Tramus būvē tur, kur iedzīvotājus jāpārvieto ar sabiedrisko, nevis tur, kur baņķieriem patīk. AB dambī kā reiz bija ar transportu viss saplānots, tika saukti par skaitļi zem 10 Mio EUR. Doktor Pacient, kaut kā nekonsekventi, neprofesionāli tas izskatās. Varbūt mums tas plānošanas process ir pilsētplānošanas imitācija? Varbūt esam darbības imitatori un nespējam pieņemt nevienu lēmumu un to sakarīgi realizēt? Kā ta ir tai 4.maija republikā? Varbūt ka politika traucē arhitektūrai un veselajam saprātam?

Doktors Pacients

Visā pasaulē rada foliantu kaudzes, taču realize dažus procentus no tiem. Tas ir plānošanas process.Tramvaja būvniecība stimulēs iedzīvotājus pārvietoties ar sabiedrisko, nevis ar auto. AB dambī transports bija saplānots tikai dēl arhitektu un politi;ķu ambīcijām par Bilbao efekta radīšanu Rīgā pretēji veselajam saprātam. Mazāk ambīciju, vairāk profesionalitātes, Miķeli!

Miķelis

Koncertzāle uz AB dambja IR pasaules klases projekts, kuru noairēja politiķi un viņu neprofesionālie padomdevēji – arhitekti. 70 +30 ir 100, akurāt koncertzāles cena ar visu infrastruktūru. Tirliņ process turpinās, vai ne? Esinopircis jauno LA un izlasījis JL rakstu par Lucavsalu? Varam profesionāli padiskutēt?

Miķelis

Ievadam dažas rakstā neminētās Lucavsalas attīstības problēmas: 1. Applūstošās teritorijas šobrīd, domājot par okeānu ūdens līmeņa celšanos +- 60 cm – 1.0 m tuvākajos 30-50 gados ( optimistiska prognoze ) cik izmaksās krastu nostiprināšana pret eroziju. 2. Ģeoloģiskie apstākļi. 3. Kanāla izmaksas. 4. Radiālais kvartāla plānojums, Rīgai raksturīgs? 5. Infrastruktūra – elektrība, gāze, ceļu tīkls. Cik? 6. Jauni satiksmes pārvadi pār Daugavu, lai nebūtu sastrēgumu. Cik? 7. Tavs mīļais sabiedriskais ( nu vajag taču zemo grīdas tramu ). Cik? Nu pirms iebakstīt ar pirkstu mākoņos un pateikt – ai, ai kā vajag, nu tā ka acīs cērtas, kāds tad ir… Lasīt vairāk »

Ingurds Lazdiņš

Vienmēr un jau no konkursa laikiem esmu uzskatījis, ka uz AB dambja bija un ir labākā vieta Modernās mākslas muzejam. Andrejostā vai jebkur citur – koncertzālei. Pamatojums – visvienkāršākais – uz muzeju tauta iet kājām, brīvdienās un/vai pa Vecrīgas centru staigājot, t.sk. ārzemnieki, redz, atceras un ieinteresējas (par uz AB dambja redzamu būvi), un 10 min laikā ar kājām labprāt pāri Akmens tiltam var aiziet. Muzejam nevajag mega parkingus, kam tur (uz AB) arī fiziski nav vietas! Ar koncertzāli – tieši pretēji. Neviens neiet nejauši (vismaz bez biļetes kabatā), un … neviens neiet kājām. It īpaši augstpapēdenēs… Ja ne citādi,… Lasīt vairāk »

Miķelis

Varu piekrist, ka vieta uz AB dambja ir ekselenta arī Laikmetīgās mākslas muzejam, jo tā vai citādi piederētu mums visiem, nevis dažiem baņķieriem. Komplektā ar Venta zaļajiem projektiem tas varētu būt jauns un kvalitatīvs Pārdaugavas kvartāls, kuram turpinājums varētu būt Ķīpsalas augstceltnes ar jau risināto transporta shēmu. Piedevām , Ingurd, tur uz AB dambja varētu atrasties pat koncertzāles un LMM hibrīds sliktākajā ( naudas trūkuma ) gadījumā. Kāpēc pavelkamies uz jauniem un jauniem bezjēdzīgiem plāniem? Tā ir mistika! Man, kā cilvēkam, kas māk rēķināt nav saprotama šī svaidīšanās. Nopietni veči, uzvalkos, itāļu rokām darinātās kurpēs … un tirliņi. Valsts pārvalde… Lasīt vairāk »

Miķelis

P.S. Pa vidu starp Andrejsalu un centru ir Rīgas pasažieru osta – ideāla vieta Laikmetīgās mākslas muzejam. Nekur Eiropas lielpilsētās kuģi nemet tauvas un nepietauvojas pie prezidenta pils, izpūzdami dīzeļdūmus pa visu perimetru. Prāmju piestātnes ir ērtas, ar labu satiksmi ar pilsētu un tūristi kājām ar čemodāniem nediebj uz Vecpilsētu. Kāda ir Tava versija par pilsētplānošanas vētraino dabu?

Arturs Pērkons

Uzzināju, ka jaunu koncertzāli attīstīs un cels Merks Skanstes rajonā. Slēgtā konkursā uzvarējis rēzeknes Gora autori VMS.

No valsts puses šie abi pasākumi – MMM & koncertzāle izskatās – nu ko ta mēs, mēs jau neko nevaram 🙁

Miķelis

Arhitektūra, tāpat kā jebkura māksla, ir garīga disciplīna ( cilvēka apziņas daļa ). Tai pat laikā otrā svaru kausā atrodas finanses, kuras Latvijā faktiski ir politisko partiju un tām pietuvināto būvfirmu kontrolē ( ar atsevišķiem izņēmumiem izglītotu krievu investoru izskatā, skat Kado Karim un SZK Jūrmalas objektus ). Līdz ar to Arhitektūras īpatsvaram ir tendence samazināties, notiekot cīņai par resursiem iekšējā tirgū. Iztrūkstot garīgai komponentei valsts pārvaldē, nav izpratnes par valsts pamatvērtībām, un tās reprezentācijas uzdevumiem kultūrai, kura simbolizē nācijas varēšanu. Notiek izmainīšanās "sīkumos", latviešu nācijas spējas orientēties zudums. Līdzīgs process notika Ukrainā, pirms visiem notikumiem – tur notika totāls… Lasīt vairāk »

Ingurds Lazdiņš

kam-to-vajag nosauc vismaz 3 reālus spēkus, kam to varētu vajadzēt? Es domāju "analizēt kļūdas un nepieļaut tās otreiz". Tev patīk visu izprast, argumentēt un pievest pie loģikas. Bet katrai valdošajai elitei jau tās ir tikai viņu, "pirmās reizes" un tās konkrētās "paaudzes" kļūdas, ne tā? Tad kam, Miķeli, varētu vispār kaut kas interesēt, un kur nu vēl "arhitektu intelektuālās elites" aizsargāšana un iesaistīšana, ja tajā pat laikā paša un mūsu visu un katra maciņš brēc?.. Piramīda, Miķeli, piramīda. Par pilsētplānošanu, ko iepriekš vaicāji, neizteikšos. Pārāk abstrakti un emocionāli sanāks. Jo nav jau konkrēta priekšmeta, projekta, programmas, nodaļas, par kuru izteikties.… Lasīt vairāk »

Miķelis

Domāju, ka ar saprātu apveltītu cilvēku ( arhitektu ) nav nemaz tik maz, secinājumus un attiecīgi rīcības plānus izstrādājam mēs visi. "Pirmās reizes" latviešiem ir tāpēc, ka daļa elites tika iznīcināta brutālā genocīdā, otra daļa, kura emigrēja, negribēja neko analizēt, ātri iekārtojās un katru vakaru domāja, – cik labi ka esam te – aiz dzelzs priekškara un dīķa otrā pusē. Atgriezās labi ja 2%. Par maciņu, Ingurd. Ir ļoti daudzas nišas arhitektu darbam, kuras neredzam, kuras nenes tūlītēju peļņu, bet dod iespēju praktizēt profesijā. Piemēram, Prickera balvas laureāts arhitekts Šigeru Bans jau kādus 12 gadus nodarbojas ar humanitārajiem projektiem –… Lasīt vairāk »

Aristotelis

[i]latviešiem ir tāpēc, ka daļa elites tika iznīcināta brutālā genocīdā, otra daļa, kura emigrēja, negribēja neko analizēt, ātri iekārtojās un katru vakaru domāja, – cik labi ka esam te – aiz dzelzs priekškara un dīķa otrā pusē. Atgriezās labi ja 2%.[/i] Un tagad notiek tieši tas pats. esmu pieskaitāms pie tās jaunās paaudzes un saviesīgos pasākumos satiekoties ar draugiem/paziņām statistika rāda, ka lielākā daļa no talantīgo paziņu loka ir pabijuši ārzemēs un tur palikuši vai atgriezušies, bet tāpat plāno pamest LV. Un šajā gadījumā lielu lomu spēlē vēriens + atalgojums. nav gluži normāli, ka par vienādu pakalpojumu šeit vai aiz… Lasīt vairāk »

Miķelis

Protams 30-50 reizes lielāks atalgojums ir arguments, bet vai noteicošais lai pamestu Latviju? Vai šodien visu mēram tikai naudas ekvivalentā, ambīciju apmierināšanas iespējās, ērtībās un izdevīgumā? Tas viss, griesti?

Gudrākie brauc prom, dumjākie paliek? Ieliekam sludinājumu – pārdod RAF "Latviju" , norakstīta, rezerves daļās, var pa daļām, dzinējs ieķīlējis? Tiešām tik lēti visu atdosim, nodzēsīsim gaismu un prom?

Miķelis

http://www.tre…arthquake.html

Interneta saite par arhitekta Šigeru Banu, man ir 2014.gada grāmata, par arhitekta izstādi Amerikā, kas veltīta humanitāriem projektiem, ja ir interese, ielikšu nosaukumu.

Miķelis

http://www.arc…work-with-wood

27
0
Lūdzu, komentējietx