Tiecoties vienlīdz ievērtēt
individuālos, sociālos un ekoloģiskos faktorus, dalīto otro vietu ieguvušā projekta autori jaunajam dzīvojamajam
rajona plānojumam piedāvā neregulāru tīklojuma matricu. To aizpildot struktūra
līdzinās šūnām vai sūklim — ēkas ap zaļiem pagalmiem, kopā veidojot vienotu
rajonu.
US 222
URBAN SPON(taneus)GE(notype)
Cilvēces
izdzīvošana būs atkarīga no
mūsu
ekoloģiskās izpratnes – mūsu spējas saprast
ekoloģijas
pamatprincipus un dzīvošanu saskaņā ar tiem.
Fritjofs
Kapra
KOPSAVILKUMS
Rīgas jeb, precīzāk
sakot, Rīgas pilsētas attīstības analīze, sākot no viduslaikiem līdz mūsdienām,
ļāva noteikt 4 galvenos apbūves tipus pilsētas attīstībā:
- viduslaikos būvētā pilsētas centra daļa,
kurai ir spēcīga kultūrvēsturiskā identitāte, bet trūkst zaļo zonu; - pilsētas daļa ar perimetrālo apbūvi un
skaidri izteiktiem kvartāliem, kur katrs zemes centimetrs ir pārdomāti
izmantots augstā iedzīvotāju blīvuma dēļ, bet arī šajā pilsētas daļā ir nepietiekams
zaļo zonu skaits; - 20. gadsimta otrajā pusē plānošanas
eksperimentu rezultātā uzbūvētie mikrorajoni ar daudzstāvu ēkām un plašām
zaļajām zonām, bet ar nelielu iedzīvotāju blīvumu un maz iespējām, kur
izpausties individualitātei; - rajoni ar nelielu iedzīvotāju blīvumu,
kas radušies, pilsētai izplešoties pēdējo divdesmit gadu laikā. Tajos ir
pietiekams skaits zaļo zonu, bet nav atbilstošu sabiedriskā transporta tīklu.
Rumbulas attīstībā mēs
vēlamies izveidot svarīgu un, pirmkārt, labi funkcionējošu sistēmu, kas varētu
glabāt informāciju un ne tikai noteikt jaunas vadlīnijas projektam, bet
galvenokārt radīt pamatus inovatīvai attīstībai nākotnē, pielāgojoties jaunām
vajadzībām.
Tiek apkopota
informācija, kas attiecas uz Rumbulas rajona attīstību, un tā vēsturiskās
attīstības analīzi, lai izveidotu aktīvu vektoru sistēmu, kas ļautu noteikt
attīstības virzienus. Rezultātā tika izveidots 3D tīkls, kas iekļāva jaunu, «izvērstu»
ēku tipoloģiju pretstatā fragmentācijai, ko paredzēja iepriekšējais pilsētas
attīstības plāns.
Nozīmīga loma sociālās dzīves veidošanā ir piešķirta zaļajām zonām. Tīkla
pamatne, kas noteica šo izvēli, nodrošina nepārtrauktu līdzsvaru starp
vērtībām. Ir aplūkota katra projekta tēma, lai veidotu harmonisku līdzsvaru
starp trīs vadošajām tēmām: 1. Individualitāte — to cilvēku
raksturojums, kas ir dzīvojuši noteiktā telpā un to izmantojuši. 2.
Socializācija — veido dažādību un nepieciešamo saskarsmi. 3. Ekoloģija
(oikos — saimniecība; logos — mācība) — ne tikai veido
pamatprincipus apkārtējās vides uztverei, bet arī nosaka tādas iejaukšanās
metodes, kas nākotnē spētu pozitīvi ietekmēt apkārtējo vidi šajā teritorijā. Vienota
sistēma balstās uz savstarpēji saistīto zemesgabalu shēmas, mazākiem
tīkliem iekļaujoties lielākos un sekojot vispārējai idejai par sadarbību, nevis
sacensību, kvalitāti, nevis kvantitāti, partnerattiecībām, nevis dominēšanu.
Gatavojot projektu,
izkristalizējās šādi galvenie jautājumi, kuriem jāpievērš uzmanība:
- teritorijas
atgūšanas metodes. Ko mēs saprotam ar atgūšanu, un kā tas var palīdzēt
attīstībai un centieniem paplašināt pilsētu? - formālās / funkcionālās
sistēmas definēšana, lai identificētu galvenos tīklus un atsevišķu projekta
daļu izmērus, kas noteikti šajā sakarā; - apbūve ir kā atsevišķu
māju saplūšana «izvērstā» struktūrā, kas spēj radīt jaunus dzīves stilus un
izmantot kā iekšējo, tā ārējo telpu; - izvēles, kas
saistītas ar tehnoloģijām
un apkārtējo vidi, projektējot rajonu un būvējot atsevišķas ēkas.
Kolonizēt =
atgūt
Projektējot Rumbulas
rajonu, daudz tika domāts par to, kā atgūt daļu no Rīgas pilsētas degradētajām
teritorijām, kur šobrīd nākas saskarties ar dažādām vides problēmām. Attīstīt
šādu teritoriju ar neskaitāmām vides problēmām ir jēga ir tikai tad, ja tiek
rasti nopietni risinājumi problēmām, kas saistītas ar augsnes un tās resursu
izmantošanu. Tikai tad, kad šie priekšnosacījumi kļūs par realitāti, šajā vietā
būs iespējams veidot dzīvojamo apbūvi, un šī pilsētas daļa varēs sevi dēvēt par
jauno centru, kas būs savienots ar pārējo Rīgas daļu.
Datu analīze, kas
saistīta ar apdzīvošanai paredzētās teritorijas stāvokli un vajadzīgo funkciju
nodrošināšanu tajā, veido tikai struktūru, kvantitāti un saturu bez vērtības. Vajadzība
apvienot dažādu informāciju, lai atjaunotu vides līdzsvaru apskatāmajā teritorijā
un saikni starp jauno rajonu un esošo Rīgas pilsētvidi, liek radīt sistēmu,
kuras pamatā ir dažādi tīkli un funkcionālas shēmas, kas pārklāj tos
informācijas līmeņus, kas raksturo dzīvojamās apbūves izveidošanai paredzēto
apkārtni. Nervu tīkls, kas atgādina to, kāds ir katram dzīvam organismam
(piemēram, lapai), un poras (kā sūklim) spēj mijiedarboties ar apkārtējo
pasauli, eksistējot uz stabilas pamatnes un veidot saikni ar vienmēr mainīgiem
un sarežģītiem līmeņiem, līdz visa sistēmas ir spējīga nākotnē pašregulēties. Rajons
kļūs par funkcionālu struktūru, kas būs saistīta ar esošo pilsētu.
Idejai par «sūkli»
ir divkārša vērtība. No vienas puses, tas ir «poru transportētājs», kas palīdz
veikt svarīgus apmaiņas procesus patēriņa un enerģijas ražošanas ciklā, bet
sociālā līmenī porainums veido pāreju starp apdzīvoto un neapdzīvoto
teritoriju. No otras puses, sūklis ir kā «spontāns genotips»; sistēma, kas
sastāv no vairākām daļām, kuras spējīgas pašregulēties. Tā dzīves cikls ir
noslēgts katrā no tā šūnām (ēkā) un visā sistēmā (dzīvojamā rajonā).
Trīsdimensiju tīkls = projekta apjoms
Visu rajona attīstību nosaka galvenais tīkls,
kas organizē teritoriju, balstoties uz esošajiem ceļiem, kas ienāk teritorijā.
Projekts ir veidots kā priekšlikums vides labiekārtošanai. Ēkas, brīvā
teritorija, iekšējās tipoloģijas nepastāv kā atsevišķas vienības. Pats projekts
kļūst par «mērauklu». Projekta pamatā ir teritorija un trīsdimensiju tīkls, kas
arī ir tā mēraukla.
Šūnu tīkls veido matricu, kura nosaka lielāko
ēku novietojumu vienuviet. Šīs ēkas kļūst par «ainavu» un par nozīmīgiem
teritorijas jaunā silueta elementiem. Negaidītas
un plašas skatu perspektīvas veidosies no lielajām, līdzās esošajām ēkām, un to
novietojums arī ļaus samazināt enerģijas patēriņu. Katra ēka ir atsevišķa
pamatšūna, kas saistīta ar citām, lai radītu noteiktu sistēmu. Atsevišķas šūnas
ar augstu efektivitātes pakāpi samazina enerģijas patēriņu līdz minimumam.
Blīvs gājēju celiņu un velosipēdistu celiņu
tīkls vairākos līmeņos noteiktās vietās krustosies ar ceļu tīklu, un ar (esošo)
sabiedriskā transporta sistēmu. Gar Daugavas krastu tīkls kļūst izteiktāks, no
jauna definējot un ieskaujot krastmalu. Daļa no krastmalas būs savienota ar
dabas teritoriju un vēl tālāk ar visu projekta teritoriju.
Ēkas un brīvā teritorija
Apbūvētā teritorija ir skaidri definēta kā
milzīgs apjoms, kas pretstatīts lieliem un neapbūvētiem pagalmiem. Arī šajā
gadījumā ēku dizains un attīstība balstās uz sākotnējo lielo tīklu. Brīvo
laukumu «apjoms» ievērojami pārsniedz apbūvētās teritorijas izmērus. Noteiktās
robežās veidojas personiskākas un privātākas telpas, kur dzīve norit paralēli ārpusē
notiekošajam. Iekšpusē radītais tukšums precizē telpas un norāda veidus, kā
varētu izmantot zemes līmeni, kas netiek uztverts kā vienkārša plakne, uz kuras
ir uzbūvētas ēkas, bet gan kā elements, kas veido un definē apbūvi. Tādējādi
izveidojas ārtelpu hierarhijas, paredzot dažādas funkcijas, kuras varēs
izmantot gan dzīvojamā rajona, gan plašākas apkārtnes iedzīvotāji. Nelieli dārziņi,
atpūtas zonas, bērnu spēļu laukumi, sporta laukumi, brīvdabas kinoteātri vai
nelieli veikaliņi ir daži no iespējamajiem izmantošanas veidiem pagalmos.
