Diplomprojekti 2009: Ziemeļu koridora ainava

Labāko diplomdarbu publikācijas A4D noslēdz Aleksanda Feļtina pētījums un
piedāvājums Rīgas Ziemeļu koridora ainavas telpiskā attīstība. Analizējot
vietu un atklājot tās potenciālu, aplūkojot dažādus  scenārijus, autors piedāvā jaunus plānošanas
rīkus, kas ļauj attīstību modelēt kompleksāk, salīdzinot ar tradicionālajām
plānošanas metodēm.

Rīgas Ziemeļu transporta koridors — lielākais transporta infrastruktūras attīstības projekts Latvijā pēdējās desmitgadēs. Projekta mērķis ir atslogot Rīgas centru no tranzītsatiksmes, integrēt Rīgas ostu Eiropas ceļu tīklā, stiprināt Latvijas piedāvātā austrumu — rietumu transporta koridora konkurentspēju. Nesen veiktajā pētījumā ir uzsvērts, kā projekta īstenošana pozitīvi ietekmēs Rīgas Centra vides kvalitāti: samazinot transporta plūsmu, tiek būtiski uzlabota gaisa kvalitāte un samazināts CO2 izmešu daudzums.

Līdz šim ticis daudz runāts par projekta globāliem ieguvumiem — pilsētas, valsts un Eiropas mērogā. Bet, kādas ir projekta lokālās konsekvences, kā jaunās maģistrāles projekts ietekmēs skartas teritorijas?

«… urbānisms ir stratēģisks process un virzīts uz «teritoriju irigāciju ar potenciālu». Atšķirībā no arhitektūras, kas patērē vietas potenciālu lai radītu, urbāna infrastruktūra sēj nākotnes iespēju sēklas, inscenējot pamatni gan nenoteiktībai, gan cerībai» tā plānošanas būtību skaidro James Corner, ainavu urbānisma teorētiķis un praktiķis. [1]

Šajā gadījumā, ka mēs varam izmantot Ziemeļu koridora jaudu lai padarītu tā skarto teritoriju — Ķīšezera dienvidu krastu — labāku? Šī vieta līdz šim palika ārpus sabiedrības uzmanības, ir maz apgūta un tiek uzskatīta par degradēto.

Līdz šim, mainoties plāna autoram un plānošanas kontekstam, mainās arī vietas attīstības nosacījumu projekcija. 1984. g. ģenerālplānā paredzēta attīstība Ķīšezera krastā (arī sabiedriskās funkcijas) paralēli maģistrālei; 1995. g. attīstības plāns skaidri definē teritorijas zili-zaļo tīklojumu; 2006. g. attīstības plāna atļautā izmantošana veido fragmentāro mozaīku, agrāk skaidri definētas vērtības neveido skaidru struktūru.

Lai pieietu šāda mēroga teritorijai, kuras attīstībai ir iespējami dažādi scenāriji un deviācijas, ar plānošanas instrumentiem nepietiek — te drīzāk der (attīstības) modelēšana. Vārdam modelis ir vairākas nozīmes. Tas var nozīmēt gan vienkāršotu kāda procesa simulāciju, gan kādas darbības mērķi, jeb prototipu. Teritoriālplānošanas un urbānisma teorijā man sanāca sastapties ar gan ar pirmo, gan ar otro. Ian Mchargh savā darbā Design With Nature apraksta urbāno teritoriju ekoloģisko modeli, vizuāli un konceptuāli attēlojot teritorijas kā kārtaino torti, meklējot mijiedarbību starp dažādiem slāņiem.[2]  Šis modelis palīdz saprast, kā darbojas pilsētvides ekosistēmas. Kevin Lynch grāmatā Theory of Good City Form apraksta savu labas, jeb ideālās pilsētas modeli. [3] Tas nav klasiskais utopiskais projekts, bet gan tāda pilsētu pārvaldes un telpiskās organizācijas shēma, kas paredz gan izaugsmi, gan panīkumu — t.s. mainīgais tīklojums.

Ziemeļu koridora un Ķīšezera dienvidu krasta attīstības kontekstā modelis ir drīzāk stratēģiskās plānošanas spēles laukums. Tas ļauj uzvest dažādus attīstības scenārijus, salīdzināt un novērtēt tos. Vēl, ir nepieciešams mehānisms, ar kuru modelī ievadīt datus par teritorijām un veids, kā no modeļa iegūtos secinājumus pārtulkot tradicionālajos plānošanas formātos.

Ja līdz šim izmantotie plānošanas vizuālie instrumenti radīja sadrumstalotu iespaidu par teritorijām, tad šī modeļa pirmais uzdevums bija ģeneralizēt «lielās» attiecības pilsētvidē. Tradicionāli plānošanas kartogrāfiska materiāla leģendu veido atļautās izmantošanas apzīmējumi, katrs sīkāk aprakstīts verbāli TIAN. Modelis, savukārt, strādā ar pieņemtiem galveniem pilsētvidi veidojošiem elementiem: dabas pamatni, cilvēka radīto statisko vidi — apkaimes un industriālās teritorijas un dinamisko vidi — infrastruktūras teritorijas.

Teritorijā tika pārklāta ar 100×100 m tīklu, katrā šūnā nosakot viena elementa īpatsvaru. Modelējot vietas attīstību, tika atlasīti 3 būtiskie stopkadri — scenāriji: esošā situācija, noklusētais scenārijs, ietekmētais scenārijs.

Modeļa esošās situācijas attēlā skaidri redzams, kā Biķernieku un Šmerļa meži veido pamanāmāko zaļo šķērsojumu patlaban galvenai maģistrālei — Brīvības gatvei. Šis zaļais šķērsojums, ja apzināts kā pilsētbūvnieciskā vērtība, potenciāli var sasniegt Ķīšezeru.

Noklusētājā scenārijā tika ņemti vērā esošās plānošanas nostādnes, zināmas attīstības programmas un Brīvības Ielas dubliera projekts — Ziemeļu Koridora pirmais posms. Veidojas tipiska Rīgas situācija: transporta sarkano līniju un krastmalas konflikts.

Ietekmētājā scenārijā tiek meklēts līdzsvars starp infrastruktūras projektu un vietas potenciālu. Šis scenārijs iemieso stratēģiskās telpiskās plānošanas reakciju uz paredzēto attīstību. Lai definētu attīstības vadlīnijas tādai teritorijai ir nepieciešams plānošanas līmenis starp vietējas pašvaldības teritorijas plānojumu (Rīgas Attīstības Plānu) un detālplānojumu — lokālplānojums. Ietekmētais scenārijs ir pamats teritorijas lokālplānojumam. Tradicionāli, tiek pārtulkots atļautās izmantošanas kartē. Lokālplānojums šajā gadījumā nosaka jaunās maģistrāles un pilsētvides attiecības «vertikālajā plaknē».

Bez tam, lokālplānojums nosaka «atslēgas vietu» — teritoriju ar vislielāko potenciālu, bez telpiskās plānošanas parametriem un ar visbūtiskāko apdraudējumu perspektīvās attīstības kontekstā. Šī vieta ir Šmerļupītes ainaviskā «delta» — patlaban pilsētvidē grūti pamanāma, bet tai ir potenciāls savienot Alfas un Sporta akadēmijas apkaimi ar Ķīšezera dienvidu krastu.

Šai vietai ir izstrādātas detālplānojuma vadlīnijas — iespējama lokālplānojuma svarīga sastāvdaļa. Pirmkārt, apzinātas vietas ainaviskās vērtības: TEC1 pelnu lauku postindustriālā ainava un Šmerļupītes grīva. Vietas ainaviskās vērtības jāintegrē gan potenciālās attīstības programmās, gan  Brīvības ielas dubliera projektā.

Rezumējot vadlīnijas detālplānojumiem un lai definētu ainavas telpisko attīstību, tika izstrādātas 3 teritorijas griezuma shēmas: «ieleja», «kalns», «upes grīva». Katra shēma definē savu šķērsojumu jaunai maģistrālei, un katra var tikt īstenota neatkarīgi no pārējam. Lielo infrastruktūras attīstības kontekstā ir svarīgi runāt par t.s. nulles scenāriju — kad lielas ieceres realizētas daļēji jeb nerealizētas vispār. Arī tādā gadījumā ir vērts pakārtot vietas attīstību atrastām vērtībām.

Atšķirībā no tradicionālā plānošanas procesa un reprezentācijas, modelis kalpo ģeneralizācijai — vietas pozicionēšanai pilsētas kontekstā, gan specificēšanai — aiz katra modeļa elementa stāv konkrētais telpiskais tēls.

[1] Corner J. Terra Fluxus//Landscape Urbanism Reader. — New York: Princeton Architectural Press.
[2] McHarg I. Design with Nature. — New York: Garden City, 1969.
[3] Линч К. Совершенная форма в градостроительстве. Перевод с английского В.Л.Глазычева. — Москва: Стойиздат, 1986