Aprīļa beigās klajā tika laista Indras Ķempes veidotā, Liepājas interjeriem veltīta grāmata “Liepājiņa”. Grāmata ir turpinājums 2011. gada izdevumam ar tādu pašu nosaukumu, kas toreiz pievērsās Liepājas arhitektūrai un pilsētvides ar bērnu zīmējumu un neprofesionālu vērtētāju – pilsētas iedzīvotāju acīm.
“Liepājiņa” ir turpinājums neparastajai laikmetīgās arhitektūras un pilsētvides grāmatai, kurā būvēto Liepāju neparasti izrādīja vairāk nekā 100 pilsētnieku, tostarp mazākie. Labākos publiskās apbūves piemērus bērni zīmēja, bet pieaugušie — neprofesionāli apbūvētas vides apskatnieki — aprakstīja un fotografēja. Arī Liepājas interjerus neparasti izrāda paši pilsētnieki, neparastās interjeru grāmatas autoriem stāstot par savu telpu pilsētā. Pilna laika, darba laika, brīvlaika liepājnieku privāto un publisko interjeru piemērus apkopoja arhitekte un publiciste Indra Ķempe un fotogrāfs — arhitektūras adepts Mārtiņš Sīlis. Pirmās grāmatas dizaina autori, birojs H2E, ir arī dizaineri turpinājuma grāmatai, tā iespiesta Jelgavas tipogrāfijā, kur nodrukāta arī pirmā grāmata.
“Liepājiņa” ir 29 pilsētnieku portretēta pilsētas telpa. Pētījums par Liepājas telpu, kurā dzīvo liepājnieks, kuru pēta. Kā telpa ietekmē pilsētnieku un kā pilsētnieks ietekmē telpu, ko pasaka viens par otru un ko stāsta kopā. Kad arhitekti vizualizē arhitektūras metus, mēroga uztverei projektā iekopē cilvēku avatārus, taču pabeigtās būves publicitātei fotografē tukšas. Portretētie pilsētnieki savas dzīves vai darba telpas paskaidro personiskāk.
“Liepājiņa” ir neparasta interjeru grāmata trīs sajūtu valodās — teksta, foto, dizaina, kuras pētījumu par Liepājas telpu arī drukas dimensijās portretē kopā. Katra saruna ir rakstisks portrets liepājnieka domāšanai par telpu viņa vārdiem un darbiem, katras nosaukumā ir metode, kādā telpa veidota. Katrs portrets ir māksliniecisks momentuzņēmums, kurā liepājnieks nepozē fotogrāfam, katrs kadrs detaļā izsaka būvi. “Liepājiņa” ir neparasta grāmata — te netēlo ne cilvēks, ne telpa, ne apstākļi, te neapraksta fotografēto, nefotografē rakstīto. Tā ir katra interjera tēla tēlu tēls.
Kopš izdota pirmā grāmata “Liepājiņa”, laba publiskā arhitektūra pilsētā gandrīz vairs nav celta, un ar kvalitāti izceļas tikai Liepājas privātā telpa. Pēc tam, kad atjaunotā Liepājas Valsts 1. ģimnāzija ieguva Latvijas Arhitektūras 2018. gada Lielo balvu, augstvērtīgi uzbūvēta vēl Liepājas Olimpiskā centra manēža un pārbūvēts Peldu ielas pakalpojumu kombināts, viss cits ir sekas atklātu arhitektūras konkursu neesamībai un formālai svešas naudas apgūšanai, pasūtītāja muļķībām un arhitektu vājumam. Būvlaukumos dzimst brāķi un skandāli no Paula Maksa Berči mantojuma siltināšanas līdz nograušanai. Tāpēc otra grāmata liepājiņa apskata interjerus.
Otra grāmata “Liepājiņa” sākta ar interviju 2021. gada 15. martā. Tikmēr jau kāds pārvācies citur, kāds aizgājis no amata, interjeru muzejs apmēbelēts, laivu būda pārremontēta, kultūras nama pagalmā uzkonstruēts dārzs. Neparastās interjeru grāmatas izmērs ir vienāds ar 2011. gadā izdoto neparasto laikmetīgās arhitektūras un pilsētvides grāmatu, bet tās mīkstais sējums ir par pusi biezāks ⸺ 200 lappuses. Izdevums nodrukāts 1000 eksemplāros, tā 29 stāsti tulkoti arī angļu summaries apjomā.
“Liepājiņa” iegādājama Liepājas reģiona tūrisma informācijas birojā un Jāņa Rozes grāmatnīcās Liepājā un Rīgā, kā arī kādos no grāmatas objektiem, piemēram, Liepājas 17.–19. gs. interjera muzejā.
Par 2011. gada izdevumu Indra Ķempe titulēta kā Gada liepājnieks 2011, bet grāmata saņēma Latvijas arhitektūras 2012. gada labāko darbu skates atzinību.
