Iepriekšējā gada nogalē Jumavas
apgādā iznāca grāmata Latvijas
arhitektūra 1991-2011, kas tika pieteikta kā «unikāls albums par Latvijas
mūsdienu arhitektūru». Izdevumu visdrīzāk varētu dēvēt par katalogu — tematiski sakārtotu pārskatu par
Latvijas arhitektūru, kas veidots uz tāda paša nosaukuma žurnāla bāzes.
Grāmatu
veido divas daļas — galvenā un apjomīgākā ir fotogrāfiju sakopojums, taču pirms
tā ir atvēlēta vieta ievada tekstam, kas ir pārskats par Latvijas pēdējo
divdesmit gadu arhitektūru. Faktiski teksts ir tādi kā centieni rakstīt šī
laika posma Latvijas arhitektūras vēsturi, viegli un virspusēji pārskrienot minētajam
periodam, reizē samērā skrupulozi uzskaitot vai ikvienu ievērības cienīgu ēku
un interjeru, kas šai laikā radīts.
Tomēr pamatā tā ir bilžu grāmata, kur tekstam ir pakārtota
nozīme. Albumā rādītie arhitektūras darbi ir sakārtoti sešās nodaļās: Rīga/Pierīga,
Jūrmala, Vidzeme, Latgale, Zemgale un Kurzeme. Ja nebūtu atsevišķi izceltās Jūrmalas,
tad šis sakārtojums vedinātu uz līdzību ar saeimas vēlēšanu apgabaliem, ko vēl
vairāk apliecina Rīgas sadaļā iekļautās būves, kas patiesībā celtas ārzemēs — Latvijas paviljoni pasaules sasniegumu
izstādēs Hanoverē (2000) un Šanhajā (2010). Šāds ģeogrāfisks grāmatas dalījums var
likties saprotams, taču reizē ir arī diezgan formāls, jo Latvijā nekādu reģionālu
arhitektūras skolu patiesībā nav. Pārliecinoši lielāko daļu ēku, kas pārstāvētas
albumā, ir radījuši Rīgas biroju arhitekti, un ar nelieliem izņēmumiem tie visi
ir Rīgas Tehniskās universitātes (iepriekš — Rīgas
Politehniskā institūta) absolventi. Par kādu vietējo tradīciju un lokālu
savdabību Latvijas mūsdienu arhitektūrā var runāt varbūt vienīgi Liepājas
gadījumā. Ņemot vērā demogrāfiskos un ekonomiskos faktorus, ir likumsakarīgi,
ka biezāko tiesu aizņem Rīga un Jūrmala. Pamanāma ir arī Kurzemes sadaļa, kurā
dominē Liepājas un Ventspils ēkas, kā arī dažādas rezidences, lielākoties netālu
no jūras. Ar citiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem reģioniem veltītajām nodaļām
ir knapāk. Ir sajūta, ka līdzsvara dēļ dažs pietiekoši būtisks Liepājas puses
darbs ir palicis ārpus albuma, toties, piemēram, Vidzemes nodaļā ir redzami
tādi, kuru nozīmīgumu Latvijas arhitektūrā varētu stipri apšaubīt.
Te nonākam pie jautājuma par to, kas vispār ir arhitektūra
un kādi varētu būt bijuši atlases kritēriji šai grāmatai. Pirmajam jautājumam
varētu veltīt ne vienu garu rakstu vien, taču mēģinot formulēt to ļoti īsi, var
teikt, ka arhitektūra ir būvniecības māksla, kas rada un organizē telpu. Ne jau
katrs būvniecības darinājums, arī tad, ja tam roku pielicis sertificēts
arhitekts, ir saucams par arhitektūru. Protams, robežas ir visai nosacītas.
Reizēm ir dzirdēti salīdzinājumi, ka arhitektūra ir tikai desmit procenti,
citreiz arī — ka tikai viens procents
no visa tā, kas tiek būvēts. Tāpēc šāda apkopojuma pamatā svarīgi ir izlases
principi.
Iepazīstoties ar grāmatu, rodas pārliecība, ka galvenais diplomātiskās
izvēles kritērijs ir bijusi tieši vizuālā pievilcība un glītu fotogrāfiju
pieejamība žurnāla Latvijas Architektūra
arhīvos (šī iemesla dēļ izdevums neatklāj nekā jauna tiem, kas regulāri lasa
žurnālu), nevis kādas citas arhitektūras kvalitātes vai atspoguļoto būvju nozīme laikmeta ainā.
Acīmredzami tāpēc albumā ir iekļuvis visai maz no 90. gadu arhitektūras.
Taisnības labad, jāmin, ka šī perioda darbi tomēr ir sīki uzskaitīti ievada tekstā. Tāpat tajā
ir pieminēti projekti, kas attiecas uz publiskās telpas arhitektūru — laukumi, promenādes, parki. Kaut arī šādu
piemēru nav daudz, taču tie paši bilžu
daļā ir ignorēti. Latvijā tradicionāli
ir ierasts arhitektūru uzlūkot kā objektus, nevis kā telpu un arī jaunā grāmata
reprezentē šo virzienu. Vizuālā pieeja jaušama arī īsajos arhitektūras darbiem
pievienotajos tekstiņos, kas galvenokārt skaidro attēlos saskatāmo, aprakstot
ēku fotogēniskās īpašības — apjomu
kārtojumus, materiālus un krāsas, bieži aizraujoties ar dažādu stilu
pieminēšanu, klišejisku apzīmējumu un vārdu «labs», «teicams», «elegants»
lietošanu. Tikai retumis ir skartas arī kādas citas arhitektūras nozīmes.
Izdevumu visdrīzāk varētu dēvēt par katalogu — tematiski sakārtotu pārskatu par
Latvijas arhitektūru, kas veidots uz tāda paša nosaukuma žurnāla bāzes. Šķiet, gandrīz
neviena fotogrāfija nav tapusi speciāli šai grāmatai, nav ieraudzīti nekādi
pārsteigumi reģionos, kas šādam izdevumam varētu piedot vairāk vērtības. Tomēr
autors Jānis Dripe salīdzinoši īsā laikā ir paveicis teicamu darbu, apkopojot ievērojamāko,
kas tapis šajos gados. Lepoties droši vien var arī kataloga ģenerālsponsori — Nacionālās bibliotēkas celtnieki — būvkompānija RBSSKALS —, kuras
20 gadu pastāvēšanai par godu tapis šis izdevums. Neskatoties uz to,
grāmatas cena ir ievērojama un to visdrīzāk var iztēloties kā smalku
korporatīvu dāvanu kādiem ārzemju
partneriem, kas pasniegta ar vēlmi dot ieskatu par veselu Latvijas
nozari pēdējo 20 gadu periodā.
