Latvijas Architektūras 162. numurs

Latvijas Architektūra Nr. 162 (2022/5)
Numura tēma: Restaurācija
Viesredaktore: Dace Čoldere

Tematu “Restaurācija” žurnāla viesredaktore Dace Čoldere atklāj ar arhitektes Liesmas Markovas veikto Hoijeres viesu nama Liepājā atjaunošanu, kas  atklāja tā sarežģīto vēsturi un veiksmīgi finišēja ar muzeja un restorāna telpām. Arhitektoniskās izpētes grupas jeb AIG 40 gadu ilgās pastāvēšanas laikā paveikto analizē Arturs Lapiņš. Arhitekti un restauratori sarunājas par to, kas notiek būvlaukumā pēc tam, kad projekts ir izceļojis pa birokrātijas gaiteņiem. Ilze Martinsone iepazīstina ar Siguldas Jaunās pils interjeru, kas atjaunots pēc Ināras Caunītes biroja projekta.  Žurnāls viesojas Igaunijas arhitektes Valves Pormeistares padomju laikā radītajās būvēs. Par Krāslavas katoļu baznīcas sakristejā atjaunoto plafonu sistēmu sienu un griestu apdarē raksta Dzintra Bukeviča. Ar Daugavpils cietokšņa Inženierarsenāla atjaunoto ampīra stila ēku iepazīstina Baiba Vērpe. Mazliet skumju refleksiju par restaurāciju sniedz Mārtiņš Mintaurs. Jelgavas Valsts ģimnāzija apliecina biroja “Ozola & Bula” veiksmi 30.gados celtās ēkas renovācijā.

Viesredaktores sleja

Reizēm liekas, ka tas, ko mēs saucam par restaurāciju, ir mēģinājums iekāpt laika upes lēni vai  strauji plūstošajos ūdeņos. Ko tur atrast un ko izcelt no tiem — tas atkarīgs no meklētāja (zvejnieka) prasmēm un aprīkojuma. Tad seko jautājums — ko iesākt ar atradumu — izcelt pērli, to parādīt vai atstāt mūžībai? Atradumi ir tikai epizodes no pagātnes stāsta, taču, saprotot to veidu un jēgu, veidojas kopskats par dzīvi, sadzīvi, paradumiem, sakariem, vajadzībām, untumiem, sapņiem un mīlestību mūsu priekšgājēju pasaulē.

Restaurācijas process aizvien ir pilns atklājumiem un izaicinājumiem, ko sagādā gan restaurējamais objekts, gan sabiedrības un profesionāļu  mainīgās prasības un attieksme pret prognozējamo gala rezultātu — vai tas atspoguļos kādu nozīmīgu pagātnes stāstu vai epizodi, vai šodienas cilvēku prasmes un zināšanas attiecīgajā nozarē.

Arhitektūras pieminekļu restaurācija aizvien saistīta ar objekta pielāgošanu laikmetam prasībām: vēdināšana, siltināšana, klimata kontrole, ugunsdrošība… Ēkai jābūt noderīgai cilvēkam. Dažreiz aizmirstas, kāda bija dzīve  tolaik, kad tā radās. Bet ir arī skaidrs, ka gadījumos, kad objekts nepārtraukti ir piedalījies aktīvā dzīvē, tas katrā laika posmā būs piedzīvojis papildinājumus un arī tam atbilstoši izmaiņas.

Liekas, ka esot augstās domās par sevi kā gudrām un inteliģentām būtnēm, mums vajadzētu ar uzmanību un iejūtību izturēties pret vērtībām, kas nu līdz mūsdienām nonākušas, atgādinot sev, ka arī mūsu pēcnākamajiem ir tiesības uz to baudīšanu, vērtēšanu. Tāpat kā viņiem ir tiesības uz atklājumiem, īpaši ņemot vērā to, ka viņi taču, neapšaubāmi, būs gudrāki par mums.

Pastāvīgi bagātinās un pilnveidojas procesa dalībnieku zināšanas, prasmes un darba rīki, to izmantošana mantojuma aizsargāšanā, saglabāšanā un cieņpilnā integrēšanā  šodienas dzīvē ir mūsu mērķis un uzdevums.

Dace Čoldere, viesredaktore