Latvijas Architektūras 138. numurs

Latvijas Architektūra Nr. 138 (4/18)
Numura tēma: Atjaunot nāciju
Viesredaktore:  Dace Čoldere

 

Temats atjaunot nāciju  atklājas apskatot restaurēto rakstnieka Jāņa Akuratera savrupmāju- muzeju Rīgā (arhitekte Ināra Caunīte),  Latvijas Nacionālā teātra piebūvi (birojs Graf X) un lasot Vēsmas Konteres McQuillan salīdzinošo pārskatu par Latvijas ekspozīciju Together and Apart/ Kopā un atsevišķi  Venēcijas arhitektūras biennālē.  Marta Šuste analizē latvju etnogrāfisko rakstu zīmju lietojumu mūsdienu dizainā. Arhitekts Didzis Krūmiņš ar Korso jaunbūvi ir iezīmējis daļu no Jūrmalas Jomas ielas vēstures. Profesora Ivara Strautmaņa ģimenes vasarnīca Baltezerā, būvēta 60.gados, 21.gs. ir piedzīvojusi paša autora veiktu pārbūvi un tāpēc ir jo īpaši interesanta. Evijas Ķirsones – Slavinskas veidoto jumta  kafejnīcu -bāru Herbārijs apskata Anita Pīra. Tēmu par ēku dažādu paaudžu kopdzīvei ar pensionāru aprūpes funkciju izvērš Anna Oļha. Jūgendstila nama Alberta ielā 5 pārtapšanu par Krievijas Federācijas vēstniecības dzīvokļu ēku pēc biroja “AIG” projekta vērtē Ināra Appena. Padomju mikrorajonu būvniecības atspoguļojumu Latvijas kino analizē Jānis Matvejs.

Redaktores sleja

Atjaunot nāciju — vai tas ir iespējams un kā tas būtu darāms? Būtiskās nācijas pazīmes ir valoda, vēsturiskā apziņa, kultūra un dzīves teritorija — tātad arī vide un lietas, ko mūsu priekšgājēji — valsts izveidotāji  radīja, tradīcijas, ko viņi iedibināja ir nācijas pašapziņas pamats. Kā Brīvības piemineklis Rīgas centrā, kas tur stāv kopš radīšanas brīža un aizvien ir bijis pārāks par visu, kas tam apkārt.

Savu ieguldījumu nācijas atjaunošanā dod gan arhitekti, gan dažādu specialitāšu restauratori — praktiķi. Tajā ietilpst arī Latvijas kultūras hrestomātisko zīmju atjaunošana: ir pabeigta Rīgas Doma baznīcas ērģeļu prospekta restaurācija. Skatam atklājas zeltā mirdzoša ornamentāla siena. Jāpiekrīt, ka tāds šis mākslas darbs nekad nav izskatījies. Ilgstoši pastāvējušais brūnganais krāsojums ar bronzas krāsas akcentiem neizcēla ne manierisma fantāzijas, ne rokoko debeszilo svētlaimi, ne baroka  spēcīgos akantu vijumus, bet gan visu to apvienoja neizteiksmīgā mērcītē. Atbilstoši  mūsdienu restaurācijas filozofijai ir saglabāti vērtīgie 400 gadu laikā iegūtie uzslāņojumi.

Arī Rundāles pils ansambļa restaurācija, ko pusgadsimta garumā vadīja tās ģeniālais direktors, ir pabeigta. Nākamajiem būs vien uzdevums saglabāt un uzturēt ģēnija radīto. Tikpat pašaizliedzīgi kā to dara restaurators/konservators/glabātājs, izslēdzot savas daiļrades tieksmes. Noliegt sevī jaunradītāju nav viegli līdz brīdim, kad iemācās lasīt iepriekšējo paaudžu atstāto zīmju valodu tik labi, ka prot tās tulkot un rādīt citiem. Restauratora profesijā viens no pamata principiem ir savu jaunradi atstāt brīvdienām.

Vācot kopā un izceļot notikumu un cilvēku likteņu nospiedumus senās celtnēs  radītas kādreizējās lepnības ticamas liecības, kas pierāda mūsu piederību Eiropai. Itālijā vai Vācijā freskas fragments nevienu nesatrauc, taču, atrodot to kādā Latvijas pilī, esam sajūsmā. Restauratora uzdevums ir šos fragmentus sagatavot eksponēšanai.

Mēs vēl neesam vareni, bet mēs uz to tiecamies. Ko citviet pasaka priekšā augstās tehnoloģijas, to mūsu gadījumā paveic prāts, atjautība un nepieciešamība Tāpēc jau restauratora kvalifikācijas viena no pazīmēm ir prasmju pierādīšana. Un jēgpilna darbība, kā mērķi paturot prātā nepieciešamību atrisināt pieminekļa (objekta) saglabāšanu un tā eksistences turpmāku nodrošināšanu. Restauratoru kā vienotas nācijas atjaunotāju frontes dalībnieku uzdevums ir piedalīties nacionālo dārgumu saudzīgas atjaunošanas procesos tagad un nākotnē.

Dace Čoldere, mākslas vēsturniece

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000