Latvijas Architektūras 134. numurs

Tematu Publiskā iekštelpa žurnāls apskata gan Latvijas, gan ārzemju kontekstā. Viesredaktore Eva Rotčenkova to ilustrē ar Tukuma lidostas Jūrmala ēku, kuras forma pēc arhitektes Ijas Rudzītes ieceres iemieso mēness sirpja veidolu, bet ainaviskais priekšlaukums — saules disku. Annas Buteles biroja Annvil komanda Vecrīgā ir radījusi viesnīcas Redstone Boutique Hotel, restorāna St.Petrus un biroja telpu interjerus- katru savā noskaņā. Kristīne Budže apraksta Somijas skolu iekārtojuma tendencies un analizē Igaunijas Nacionālā muzeja ēku, kura ir izraisījusi sabiedrībā lielas diskusijas. Sarunā ar Rolandu Paleku un Gintautu Natkeviču uzzinām par lietuviešu arhitektu pēdējās desmitgades kāpumiem un kritumiem.

Aplūkojami Rīgas Pullman Riga Old Town viesnīcas un bistro Balts  interjeri, kā arī rotaļlaukums Doma laukumā.  Velosatiksmi Kopenhāgenā un Rīgā salīdzina Viktorija Priļenska, bet Erevānā Armens Halatjans. Virkne rakstu veltīti padomju modernismam, no arhitekta Linardu Skuju uzzinām jaunus faktus par kādreiz slavenā restorāna Sēnīte likteni, Ilmārs Dirveiks ziņo par Ogres kafejnīcas Pie Zelta Liepasnākotni, bet Bērnu pasaules pagātni analizē Anete Piņķe.

Viesredaktores sleja

Projektējot sabiedrisko interjeru, jāņem vērā, ka tas ne tikai atspoguļo pasūtītāja un projektētāja gaumi, bet arī nes zināmu atbildību plašākas sabiedrības priekšā. Lai cik atšķirīgi mēs būtu, cilvēka pamatvajadzības būtībā ir vienas un tās pašas, kuru apmierināšana ļauj mums jusies ērti un komfortabli.
Interjers sāk dzīvot, kad tajā dzīvo un to izmanto. Protams, dizains ir tikai viena no kategorijām, kas var pozitītvi ietekmēt uzņēmuma darbību, tomēr ir projekti, kas dažādu iemeslu dēļ iestrēguši, viens no tādiem — arhitektes Ijas Rudzītes (birojs 5. iela) projektētais lidostas Jūrmala terminālis. Interjeru dizaineru darba skaistums un posts slēpjas apstāklī, ka realizētā projekta pastāvēšana atkarīga no konkrētā pasūtītāja spējas to uzturēt un, diemžēl, atšķirībā no arhitektūras, interjeri iet bojā ātrāk un biežāk, nomainoties īpašniekiem.

Latvijā joprojām ir aktuāls jautājums, kā vērtēt un ko darīt ar nesenās pagātnes arhitektūras objektiem, starp kuriem atrodamas īstas padomju modernisma pērles, kas, diemžēl, pēdējo desmitgažu laikā tikušas sabojātas pārveidojot vai arī vienkārši strauji iet zūdībā, nemaz nerunājot par interjeriem, kas uz neatkarības atgūšanas patosa viļņa ir tikuši aizskaloti. 20. gs. 60. gados kā konceptuāli un arhitektoniski jauns risinājums parādījās laimīgās padomju pilsoņu bērnības kulta vieta — lielveikals Bērnu pasaule, ar ko šajā numurā iepazīstina Anete Piņķe.

Konceptuāli jaunu risinājumu topošā atpūtas un iepirkšanās centra Akropoleapmeklētājiem sola sagādāt Londonā bāzētā pasaules ievērību guvušās firmas Benoy Eiropas biroja direktors Roberts Bišops. Viņš arī nesaudzīgi, bet korekti norāda, ka dizainera darbs, kas projektam piešķir arī komerciālo vērtību, nekad nav lētākā projekta izmaksu pozīcija.

Latvijā pasūtītāji par to nereti mēdz aizmirst un pasūta to, ko nevar atļauties, kā rezultātā, mēģinot ietaupīt, nonāk strupceļā, bet sabiedrībai jāsamierinās ar neveiklu rezultātu. Tas ir akmens ierēdņu valsts un pašvaldību pasūtītāju kompetences dārziņā, kur galvenais kritērijs joprojām ir zemākā cena, tādēļ arī Latvijā ir maz ievērojamu valstiska mēroga arhitektūras un interjera projektu. Labi, ka privātajā sektorā ir pozitīvi piemēri.

Eva Rotčenkova, Mg. art.