Latvijas Architektūras 156. numurs

Latvijas Architektūra Nr. 156 (2021/5)
Numura tēma: Pierīga

Temats ‘Pierīga’ žurnālā izvērsts ar virkni ēku, kas grezno topošās pilsētas: Ādažus, Ķekavu un Mārupi, un zīmīgi, ka tās ir skolas. Ādažu Valdorfa skolas ēkas būvētas kā brīvās formās veidoti apjomi, kas atbilst Valdorfa skolu filozofijai (“Nams”). Berģu Mūzikas un mākslas pamatskola Upesciemā (“Ozola & Bula”) ir viens no labajiem piemēriem. Intervija ar arhitekti Renāti Truševsku (birojs “Krasts”) atklāj kultūras centra “Ulbrokas pērle” tapšanas vēsturi. “Mārupes Rezidences” (“Malus architects”) latvieša zemapziņā atsauc arhetipisku Vidzemes lauku sētas koka ēku puduri vai mazpilsētas ainavu. Mārupē “Business Garden Rīga” biroju ēkas (“Depo projekts”) paralēli intensīvas satiksmes piesātinātajai Kārļa Ulmaņa gatvei veido humānu, no trokšņiem pasargātu un zaļu iekšpagalmu. Baiba Vērpe analizē tenisa centra “Lielupe” vēsturi un pārbūvi (arhitekte Anda Kursiša, “Virtu”). Saistošs ir Ievas Zībārtes stāsts par jauno mākslas centru “Zuzeum”  Lāčplēša ielā, kā Zuzānu kolekcijas mājvietu pēc korķa fabrikas pārbūves (birojs “Annvil”).

Redaktora sleja

Latvijas 20. gadsimta pirmais urbānists Arnolds Lamze 20. gados prognozēja valsts galvaspilsētai plašu attīstību. Urbānists vēlējās nodibināt teritoriālu vienību — Rīgas jaunizbūves novadu jeb Lielrīgu kā pilsētas ar miljons iedzīvotāju ietekmes sfēru. Mērķis bija skaidrs — koordinēt teritoriju, kas atradās ārpus Rīgas administratīvajām robežām, attīstību saistībā ar galvaspilsētas interesēm, it īpaši ārējā transporta un rekreācijas ziņā. Harizmātiskā plānotāja ideju mērogs, kas tālu pārsniedza tā laika politiķu sapratni un domu lidojumu, netika realizēts.

Padomju režīma gados, kad Maskava izvietoja rūpniecības uzņēmumus Rīgā, pieauga strādājošo skaits, un iebraucējus izmitināja kopmītnēs un mazmetrāžas dzīvokļos. Lai kompensētu vienmuļo darbu pie konveijera,  bija jādomā par atpūtas iespējām, un rūpnīcas, vienojoties ar vietējām padomēm, Pierīgas mežos pie ūdenskrātuvēm izveidoja t.s. telšu pilsētiņas, kas pārvērtās par pastāvīgām atpūtas bāzēm. Bezrūpīgā saimniekošana degradēja dabu, un nolūkā ievirzīt cilvēku enerģiju racionālā gultnē valdība izdalīja plašas teritorijas dārzkopības kooperatīviem, kuru biedriem bija tiesības būvēt nelielas vasarnīcas.

Pēc Latvijas valstiskuma un privāto īpašumtiesību uz zemi atjaunošanas 1991. gadā sākās īstā Pierīgas attīstība, ko var definēt kā parastu pilsētas izplūšanu piepilsētas teritorijās (urban sprawl) ar visiem tās plusiem un mīnusiem. Trīsdesmit gados Pierīgā ir izveidojusies labi strukturēta sabiedrība, kurā katrs zina savu vietu. Vieniem tā ir jauna savrupmāja pie ezera, citam dzīvoklis vecajā daudzdzīvokļu mājā bijušajā kolhoza ciematā, kas ar savu jaudīgo kapacitātes pieaugumu strauji tuvojas jaunas pilsētas statusam, un ir gatavs konkurencei ar galvaspilsētu.

Pandēmija var ieviest korekcijas jau tā koriģētajos Rīgas apkārtnes plānos, jo tiek prognozēta pieaugoša centrbēdzes tendence,  kas ir svaiga ūdens šalts uz jauno Pierīgas pilsētu attīstības dzirnavām. Ekstrapolējot migrācijas situāciju, Rīga var nonākt anekdotiskajā barankas un tās cauruma attiecību situācijā. Urbānā kritiskā masa ir pārvietojusies no centra uz perifēriju. Cilvēki dzīvos, strādās un atpūtīsies, galvaspilsētas centru apmeklējot arvien retāk.

Pašlaik ir sācies šo tendenču politiska apjēguma un profesionāla novērtējuma periods. Būvniecība attīstās Lamzes iecerētās Lielrīgas robežās, tikai bez nepieciešamās koordinācijas, jo starp Rīgu un  jaunajām pilsētām notiek sīva konkurence par iedzīvotāju piesaisti. Turpmākajai plānošanas praksei ir jāgatavo harmoniska pāreja uz jaunām Rīgas un Pierīgas attiecībām.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
0 Komentāri
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x