Latvijas Architektūras 162. numurs

Latvijas Architektūra Nr. 162 (2022/5)
Numura tēma: Restaurācija
Viesredaktore: Dace Čoldere

Tematu “Restaurācija” žurnāla viesredaktore Dace Čoldere atklāj ar arhitektes Liesmas Markovas veikto Hoijeres viesu nama Liepājā atjaunošanu, kas  atklāja tā sarežģīto vēsturi un veiksmīgi finišēja ar muzeja un restorāna telpām. Arhitektoniskās izpētes grupas jeb AIG 40 gadu ilgās pastāvēšanas laikā paveikto analizē Arturs Lapiņš. Arhitekti un restauratori sarunājas par to, kas notiek būvlaukumā pēc tam, kad projekts ir izceļojis pa birokrātijas gaiteņiem. Ilze Martinsone iepazīstina ar Siguldas Jaunās pils interjeru, kas atjaunots pēc Ināras Caunītes biroja projekta.  Žurnāls viesojas Igaunijas arhitektes Valves Pormeistares padomju laikā radītajās būvēs. Par Krāslavas katoļu baznīcas sakristejā atjaunoto plafonu sistēmu sienu un griestu apdarē raksta Dzintra Bukeviča. Ar Daugavpils cietokšņa Inženierarsenāla atjaunoto ampīra stila ēku iepazīstina Baiba Vērpe. Mazliet skumju refleksiju par restaurāciju sniedz Mārtiņš Mintaurs. Jelgavas Valsts ģimnāzija apliecina biroja “Ozola & Bula” veiksmi 30.gados celtās ēkas renovācijā.

Viesredaktores sleja

Reizēm liekas, ka tas, ko mēs saucam par restaurāciju, ir mēģinājums iekāpt laika upes lēni vai  strauji plūstošajos ūdeņos. Ko tur atrast un ko izcelt no tiem — tas atkarīgs no meklētāja (zvejnieka) prasmēm un aprīkojuma. Tad seko jautājums — ko iesākt ar atradumu — izcelt pērli, to parādīt vai atstāt mūžībai? Atradumi ir tikai epizodes no pagātnes stāsta, taču, saprotot to veidu un jēgu, veidojas kopskats par dzīvi, sadzīvi, paradumiem, sakariem, vajadzībām, untumiem, sapņiem un mīlestību mūsu priekšgājēju pasaulē.

Restaurācijas process aizvien ir pilns atklājumiem un izaicinājumiem, ko sagādā gan restaurējamais objekts, gan sabiedrības un profesionāļu  mainīgās prasības un attieksme pret prognozējamo gala rezultātu — vai tas atspoguļos kādu nozīmīgu pagātnes stāstu vai epizodi, vai šodienas cilvēku prasmes un zināšanas attiecīgajā nozarē.

Arhitektūras pieminekļu restaurācija aizvien saistīta ar objekta pielāgošanu laikmetam prasībām: vēdināšana, siltināšana, klimata kontrole, ugunsdrošība… Ēkai jābūt noderīgai cilvēkam. Dažreiz aizmirstas, kāda bija dzīve  tolaik, kad tā radās. Bet ir arī skaidrs, ka gadījumos, kad objekts nepārtraukti ir piedalījies aktīvā dzīvē, tas katrā laika posmā būs piedzīvojis papildinājumus un arī tam atbilstoši izmaiņas.

Liekas, ka esot augstās domās par sevi kā gudrām un inteliģentām būtnēm, mums vajadzētu ar uzmanību un iejūtību izturēties pret vērtībām, kas nu līdz mūsdienām nonākušas, atgādinot sev, ka arī mūsu pēcnākamajiem ir tiesības uz to baudīšanu, vērtēšanu. Tāpat kā viņiem ir tiesības uz atklājumiem, īpaši ņemot vērā to, ka viņi taču, neapšaubāmi, būs gudrāki par mums.

Pastāvīgi bagātinās un pilnveidojas procesa dalībnieku zināšanas, prasmes un darba rīki, to izmantošana mantojuma aizsargāšanā, saglabāšanā un cieņpilnā integrēšanā  šodienas dzīvē ir mūsu mērķis un uzdevums.

Dace Čoldere, viesredaktore

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
Abonēt
Paziņot par
guest
6 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
Artis Zvirgzdiņš

Laikā, kad uzsveram vēlmi atkratīties no padomju mantojuma, būtu vērts pārdomāt arī ačgārno vai neskanīgo padomju / krievu jēdzienu lietojumu, runājot par arhitektūru, — nu, piemēram, tādi vārdi kā ģenplāns, zaļā zona utml.. Viens no jēdzieniem, kas padomju mantojuma zemēs un citur pasaulē tiek lietots ar atšķirīgām nozīmēm ir “rekonstrukcija”, — rietumu izpratnē tas nozīmē kaut kā zuduša atjaunošanu, atgriežot kādu vietu agrāk bijušajā (vai varbūt tikai — iztēlotajā) stāvoklī, atveidojot formu citos materiālos, konstrukcijās. Tādejādi arhitektūras rekonstrukcijas piemēri Latvijā ir Pēterbaznīcas tornis, Melngalvju nams, Āraišu ezerpils kā arī – Turaidas un Bauskas pils, kamēr no žurnāla apraksta saprotams, ka tajā… Lasīt vairāk »

Miķelis

…un te pielavījās pliekanais Miķelis, kas staigā ar grābeklīti pa kapiem un grābsta arhitektu kapus un ar lielajām dzīvžoga šķērēm baida jaunos arhitektus…
Vispār jau vajadzētu sākt ar pašām augšām, pašu galveno – Latvijas arhitektu savienību, kuras nosaukums atvasināts no Padomju Sociālistisko republiku savienības jeb PSRS. Cik man zināms nekur brīvajā pasaulē šādu nosaukumua abrevatūru arhitekti nelieto, bet saprotu ka tas dikti mīļš, jo rada ilūziju par tādu draudzīgu, iekļaujošu vidi.

Ingurds Lazdiņš

Grūti iztikt bez “štrabas”.. … Ietilpīgs jēdziens. Kā arī “štrabot” ))
Nezināju, ka “zaļā zona” nāk no krievu. Tad kā tādā gadījumā ar “rekreācijas zonu”?.. ))

Jānis Kazlovskis

Vai tad Būvniecības likumā šie jēdzieni nav sakārtoti?

Miķelis

Sveiciens Vecajam Suitam Andim vārda dienā! Viss suitu novads šodien tos sklandu raušus paņem uz krūts uz Tavu veselību un sakārto rūtainās seģenes mājās, gaidot kad Tu beidzot brauksi mājās! Ē,ē,ē….
P.S. Tas bija draudzīgs apsveikums, nepārproti!

Konrāds

Jautājums kolēģiem: Vai Jūs lasāt Latvijas Architektūru? Vai pasūtat šo žurnālu?

6
0
Lūdzu, komentējietx