Latvijas Architektūras 128. numurs

Latvijas Architektūra Nr. 128 (6/16)
Numura tēma: koks
Viesredaktore: Antra Viļuma

Žurnāla numurā viesredaktore  Antra Viļuma sarunā ar kokrūpniekiem, inženieriem, arhitektiem, ugunsdzēsējiem un apdrošinātājiem meklē atbildes uz jautājumu, kāpēc Latvijā tik maz būvē no koka un parāda latviešu uzbūvēto daudzstāvu koka ēku Liverpūlē. LLU prof. Lilita Ozola iepazīstina ar jaunākajiem līmētajiem koksnes būvizstrādājumiem, un arhitekte Ija Rudzīte (5. iela)  atklāj savu filozofiju darbā pie Latvijas valsts mežu biroja ēkas Dundagā. Varam ielūkoties renovētajās koka sinagogās Ludzā (Pēteris Blūms) un Rēzeknē (Arturs Lapiņš). Turpat arī arhitektu Ārgaļu studijas Bluķis Rīgā, Avotu ielā un atjaunotas ēkas Baložu ielā 11 apskats. Pasaules mūsdienu arhitektūras aktualitātes  Oslo Arhitektūras triennālē analizē Vēsma K. McQuillan.  Ar Oļģerta Kraukļa dizainētajām Latvijas Ministru prezidenta kabineta mēbelēm iepazīstina Ināra Appena, ar bērnu balansa ritenīti Brum Brum — Ilze Martinsone. Par Mežaparka estrādes vēsturi un nākotnes projektiem raksta akustiķis  Andris Zabravskis.

Redaktora sleja

Koks — jaunais betons, un koku sauc par 21. gadsimta materiālu. Par koka konstrukciju renesansi runā daudzās pasaules valstīs. Arhitekti sacenšas par augstāko uzprojektēto un uzbūvēto koka ēku. Katrā ziņā pasaulē par koku kā izcilu būvmateriālu runā jau vairākus gadu desmitus. Turklāt koks nav vienkārši atgriezies, tas ir atpakaļ jaunā veidolā — LVL, CLT, I-beam. Pateicoties jaunām tehnoloģijām un tehniskām iespējām, koku līmē, liec un izmanto dažādos inovatīvos veidos.

Kāpēc koku ilgu laiku tik maz izmantoja? Loģiski — radās jauni materiāli un bija jāizmēģina arī tie. Turklāt gadsimtu gaitā daudzi no koka būvēti pilsētu kvartāli bija nodeguši un tika radīti būvnormatīvi, kas ierobežoja koka izmantošanu. Tagad pienācis laiks mainīt normatīvos aktus un ierobežojumus, jo jaunie koksnes materiāli ir ar atšķirīgu uguns noturību un uguns reakcijas klasi.

Nesen konferencē Tallinā demonstrēja risinājumu kā metāla sijai, aizsardzībai pret uguni (un iespējamo deformāciju) ir izgatavots koka karkass jeb kapsula. Kamēr normatīvi Latvijā tiek mainīti, ir vēl ļoti daudz darba, lai izglītotu inženierus, arhitektus, darbiniekus kontroles un saskaņošanas iestādēs un, protams, pasūtītājus — pašvaldības un sabiedrību. Diemžēl ir zudušas arī praktiskās iemaņas un labu namdaru kontakti tiek glabāti kā liels noslēpums, jo viņu ir ļoti maz.

Kokam ir savas «stiprās un vājās» puses, bet jāsaka, ka stereotipi par koku, koka apbūvi un arhitektūru ir visai diskreditējoši un būs vajadzīgs daudz laika, lai tos mainītu. Koks deg, bet tā degšana ir paredzama un notiek ar ātrumu 0,7 mm minūtē. Koks bojājas, ja tiek nepareizi lietots vai iebūvēts, bet koka ēkas var ekspluatēt 50 un vairāk gadus. Pasaulē vecas koka ēkas ir ne tikai muzejos, bet arī pilsētu centros. Kamēr mēs paši no koka «baidāmies», Latvijā ražotos koka būvizstrādājumus un mājas būvē citās valstīs visā Eiropā.

Ja apkopotu visu informāciju, kur pēdējās desmitgadēs koks ir izmantots, kopskats varbūt nebūtu slikts — jauni objekti top un priecē katru gadu. Bet skatoties, viena gada datus, koka būves ir 1-2% no kopēja apjoma. Zinot, ka zviedru pilsēta Vekše (Växjö) ir apņēmusies 2020. gadā būvēt no koka 50% jauno ēku, jāsaprot, ka mums ir kur tiekties. Nobeigumā paldies Andim Bunkšim un biedrībai Zaļās mājas, kurā bija iespēja iepazīt situāciju Latvijā un pasaulē, lai pieteiktu savu pētījumu doktorantūras studijām RTU Arhitektūras un plānošanas fakultātē.

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000