Latvijas architektūras 110. numurs

Latvijas architektūra Nr. 110(6/13)
Tēma: vecs koks

Burtnīcas tēmu atklāj atšķirīgie
viedokļi par žurnālā redzamajiem objektiem — teātra māju Zirgu pasts Rīgā, radošo centru Serde Aizputē, Koka ēku restaurācijas centru
Kuldīgā, viesnīcu Skrundas muižā un Arendoles
muižu — kā Latgales kultūras muzeju.  Rīgas
priekšpilsētu atmosfēru uzbur restaurācijas centra  Koka
Rīga
muzejs Grīziņkalnā.  Rīgas «strādnieka
mājas» vēsturi apskata Ivita Ose.  Koksnes
kaitēkļus analizē vācu kolēģi. Interviju ar arhitektu Juri Paegli papildina biroja Rigers jaunāko koka
savrupmāju projekti. Par nelegālu kultūras pieminekļu restaurāciju Parīzē
raksta UNESCO  Latvijas ģenerālsekretāre Dagnija
Baltiņa. Ekskluzīvā
dzīvokļa Elizabetes ielā apskats apbur ar apzīmējumu — «gaismas arhitektūra». Ievērību ir pelnījis Latvijas Dizaineru savienības Gada
skates apskats, it īpaši rūpnieciskā dizaina laureāts —  jaunā slēpošanas palīgierīce. Stilīgs
un atraktīvs ir arhitektu apraksts par izbraucienu ar laivu Daugavā nesenajos
valsts svētkos.

Redaktora
sleja

«Koka Rīgas»
labākie paraugi, kas koncentrējas Ķīpsalā, Kalnciema un Mūrnieku ielās, pierāda
patiesību, ka vecs koks var būt noderīgs vietās, kur ēkas ir vajadzīgas.
Jūrmalas kūrortā, kur «veco koku» pārstāv vēl pēdējā Krievijas cara laikā lēti
un ātri būvētās vasarnīcas, to adaptācija ir grūta un bieži vien nepieņemama
jaunajiem īpašniekiem. Viņiem pietrūkst ne tikai mūsdienu komforts, bet arī
dižciltīgs plašums un iestiklota gaisma.

Izņēmums šim
apgalvojumam ir dažas ēkas, kuru īpašnieku rīcībā esošie zemesgabali ir ļāvuši
gan uzbūvēt jaunu villu, gan restaurēt veco koka ēku. Pat ja tas būtu formāls
žests Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas virzienā, tad arī
villas Marta gadījumā «spoku namiņš»
Bulduru prospektā patīkami atsvaidzina ielas ainavu, un jautājums — vai
atjaunotajā ēkā kāds dzīvo jeb nedzīvo kļūst privāts un nepieklājīgs.

Dzīvu «veco
koku» mēs varam saskatīt vietās, kur ēkas tiek renovētas un pielāgotas mūsdienu
vajadzībām. Rīgā tas ir populārais Kalnciema ielas kvartāls, aristokrātiskā
Ķīpsalas koka ēku kolekcija un pašvaldības aprūpētā Mūrnieku iela, kurai
blakus, Krāsotāju ielā, šogad Rīgas dome atvēra Koka ēku renovācijas centru Koka Rīga, kurš ietver arī autentiskas
detaļas, kas uz Grīziņkalnu atceļojušas no Maskavas forštates.

«Vecs koks»
ir ne tikai apbrīnas vērts artefakts, bet arī resurss. Koka ēku var izjaukt,
sastāvdaļas izšķirot un noderīgās daļas izmantot citās ēkās. Žurnāla diskusijas
Nozagt un paglābt vai atstāt (LA
46/2003) dalībnieki pirms desmit gadiem tā arī nenonāca pie vienota viedokļa.
Kolēģis Andis Cinis stāstīja par Būvvaldes arhitektūras detaļu krātuvi, kura
gan vairs neeksistē, Bruno Deslandes atklāja, ka ēku elementi nekontrolēti
pazūd gan Rīgas centrā, gan laukos, jo pastāv labi organizēta vēsturisko
elementu tirdzniecības sistēma. Tiesa gan, mūsdienās paralēlais tirgus dod arī
iespēju iegūt ēku detaļas no kaimiņvalstīm.

 «Vecā koka» pārceļošanu veicina institūciju
kategoriskās prasības restaurēt visas ēkas, arī fona apbūves vienkāršās
dzīvojamās mājas, jo īpašnieki pilnībā zaudē interesi par to attīstību.
Protams, ka ar attīstību investori saprot jaunbūves. Bet, ja padomā — kāpēc gan
ne? Vai tad lielākā simtgadīgo Rīgas centra nomales kvartālu vērtība nav to
nelielais blīvums un ēku stāvu skaits, kas nodrošina saulainus pagalmus?
Būvējam jaunas koka mājas ar «vecām» detaļām!

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000