Latvijas architektūras 95. numurs

Latvijas
Architektūra Nr.95(3/11)
Tēma: arhetips

Arhetipa tēmu žurnāls ilustrē
ar Saieta namu Strenču novadā (AB arhitekti)
un «melno» brīvdienu māju Kuldīgas
novadā (NRJA). Katrs no arhitektu birojiem meklē atšķirīgus arhitektūras valodas prototipus latviešu tautas
celtniecībā. Latvju sētu, kuru zemnieki būvēja
pēc muižnieku instrukcijām un ieteikumiem, analizē Uģis Niedre. Apskatīta
prinča Čarlza iedvesmotā un Leona Kriera plānotā jaunā Poundbury pilsēta
Lielbritānijā, kurā klonēšana ir bijusi darba metode. Igaunijas likumu, kas pieprasa 1% no ēkas būvtāmes
izlietot mākslas darbiem, komentē Rīgas pilsētas ex-arhitekts Jānis
Dripe. Intervijā ar franču arhitektu
Eduāru Fransuā, uzzinām, ka arhitektūra viņam nav iedvesmas avots. Par Baltezera baznīcas stikloto interjeru (Līga Gaile,
Anitra Bērziņa) raksta Ilze Rukmane-Poča, par
Latvijas muižu stāvokli — Jānis Zilgalvis. Ir apskatāma ārsta Lazovska
ģimenes vasarnīca Pabažos — spožākā un latviskākā Modra Ģelža 60.-70. gadu brīvdienu māju kolekcijā. Uz jautājumu, kā
saglabāt to, kas nemitīgi mainās, atbild parku arhitekts Kolbjorns Verns
(Zviedrija).

Redaktora sleja

Latvijas 1905. gada revolūcijas gaitā
piepildījās latviešu zemnieku gadsimtiem kaltie atriebības plāni — viņu dēli,
kas Eiropas universitātēs un alus kneipēs bija iepazinuši Marksa un anarhistu
mācības, ar baudu dedzināja vācu aristokrātu pilis. Nemieru burzmā marodierisms
nebija retums, un viens otrs priekšmets no muižas pārceļoja uz zemnieku sētu,
neizraisot lietotājos estētisku disharmoniju.

Revolūcijas noslēgumā muižnieki revanšējās,
un cariskās Krievijas armijas
vienības nodedzināja dumpinieku mājas. Tomēr galīgo vārdu teica latviešu
jaundibinātās valsts 1920. gada Agrārā reforma, kas atņemot muižniekiem zemi, iznīcināja
viņu ekonomiskās eksistences pamatu. Muižu kultūrai punktu pielika vācu
minoritātes izceļošana Otrā pasaules kara sākumā.

Augstā un zemā intelekta, jaunu cerību un veca naida konfrontācija
nebeidzās ar revolūciju pirms simts
gadiem. Izstumjot šo cīņu vēsturē kā pagājušu
un mēģinot to uzskatīt par nebūtisku, mēs radam ilūziju par «latviskās
gaumes»
dominanti mūsdienu sabiedrībā. Arhetipiskā Latvijas mājokļa tēla piemēri
ir jāmeklē gan atlikušo muižu stilu arhitektūrā
un to atjaunotajos augstas kultūras interjeros, gan zemnieku tautas arhitektūras
skarbajā, bet skaistajā priekšmetiskajā vidē.

Saskaņā ar Karlu Gustavu
Jungu arhetipiskie tēli a priori ir nozīmīgi tāpēc, ka vispār netiek
jautāts, ko tie varētu nozīmēt. Māju tēlus raksturo iespaidīga subjektivitāte, un
to izvēle attiecas uz dvēselisko. Sākotnējo tēlu
enerģija viegli ieplūst cilvēkā, un viņš var identificēt sevi ar iedomātajiem
senčiem. Cilvēku izziņa principā ir valoda, kas ietērpj ārēji
neapzināmo dvēseles procesu.  

Arhetips veido personības uzvedības modeli, un Latvijas sabiedrība
nav aizgājusi tālu no savas duālās mājokļa vēstures. Īstas vai iedomātas
aristokrātiskas greznības vilinājums nav zaudējis savu saldo garšu gan muižu un
piļu pārbūvēs, gan ar buržuāzijas šarmu bagātajos pilsētas apartamentos. Visur koeksistē
izsmalcinātas stilu restaurācijas un minimālisma
artefakti. Jaunbūvēs arhitekti attīsta
divus pirmtēlus — riju un šķūni. Pieņemot viņu tiesības
uz tēlu izvēli, amizantas šķiet «latviskā stila» apoloģētu prasības pēc tumsas un smagnējuma, kas
raksturo tautas celtniecību.

Jevgenija Bušina veiktais dažādu laikmetu arhitektoniski estētisko
uzskatu salīdzinošais vērtējums rāda, ka «vistālāk no
telpas ideāla ir modernisma telpa, kas skaidrojams ar daudzu svarīgu
arhitektūras aspektu ignorēšanu modernisma laika projektos.» Viņš uzskata, ka «modernisma
mantojumu var tuvināt emocionāli un estētiski pievilcīgas telpas kvalitātei, papildinot
modernisma telpu ar ideālas telpas elementiem.» Vai Prinča Čarlza
iedvesmotā Poundbury jeb Čira Amatciems būs panaceja?