Latvijas Architektūras 126. numurs

Latvijas
Architektūra Nr. 126 (4/16)
Numura tēma: ATKALREDZĒŠANĀS jeb RE-VISITED

Jaunākajā žurnāla numurā atkalredzēšanos ar LAS Gada balvas pēdējo 20 gadu laureātiem piedāvā Velta Holcmane. Klāt
neesošo Rīgas pilsētas mākslas muzeja autoru un direktoru Vilhelmu Neimani intervē
Edvarda Šmite, bet Jānis Dripe atklāj lietuviešu processoffice arhitektu paveikto Latvijas nacionālā mākslas muzeja pārbūvi. Varam ielūkoties arī Motormuzeja interjerā (Arhis Arhitekti,
Arnis Kleinbergs, Jānis Zvejnieks; H2E,
Holgers un Ingūna Eleri) un Art-Deco
stila dzīvokļu ēkā Jūrmalā, Dzintaru prospektā (SZK un Partneri, Andis Sīlis u.c.). Par jumtu ainavas pārvaldību Rīgā un Vīnē raksta Dāvis
Barbars, bet par ēku atkārtotu
lietošanu Francijā — Elēna Melzoba. Vecrīga nacistiskās okupācijas laikā ir Mārtiņa
Mintaura izpētes objekts. Savs piedāvājums Rīgas vēsturiskā centrs
bruģējuma sakārtojumam ir ceļu inženieriem Aivaram Treicim. To, ka padomju
modernisms nav miris, pierāda Jura Skalberga 60. gados projektētā Liepājas
kluba apskats.  Gunāra Birkerta Sandjego bibliotēkā redzama arhitekta prasme strādāt ar
gaismu.

Redaktora sleja

Ko darīt ar aizgājušo tuvinieku lietām? Parasti to ir
daudz, un mantinieki bieži vien nezina ko ar tām darīt. Līdz ar to lielākā daļa
priekšmetu nonāk atkritumu konteinerā jeb padomju ideoloģijā visai odiozi
nodēvētajā vēstures mēslainē. Tā ir vieta, kas mūsdienās droši vien pilnvērtīgi
iekļautos atkārtotas izmantošanas jeb re-cycle
ciklā.

Lietas nepieder tikai cilvēkiem, tās ir arī valsts,
pašvaldību un organizāciju īpašums. Retorisks ir jautājums — kam piederēja
Berlīnes mūris? Vienu tā fragmentu, iegūtu pirmajā Berlīnes apmeklējuma reizē,
nesen atradu savā grāmatu plauktā un brīdi pasvārstījis rokās, atdevu vēstures
mēslainei. Kam gan vajadzīga lieta ārpus konteksta? Rīgā tikai kādreizējās
kompartijas ēkas klātbūtne var paskaidrot Berlīnes mūra daļas simbolisko
eksistenci Bulvāru lokā.

Strādājot pie žurnāla vāka fotogrāfijas — Ligitas
Franckēvičas-Ulmanes radīto muzeja ēkas arhitekta Vilhelma Neimaņa portreta
reprodukcijas —, muzeja fondu telpā līdzās citām rūpīgi uzglabātām lietām
sentimentu izraisīja muzeja vecā kases kabīne. Jāatzīstas, ka jau sen
apmeklējot muzeju, nebiju tai pievērsis pienācīgu uzmanību. Protams, pēc paša
ēkas arhitekta skices radītais iekārtas priekšmets pelna cieņu, bet vai tā
glabāšanas termiņam jābūt tādam pat kā muzeja kolekcijas vērtībām?

Izvēle portretēt žurnāla vākam ēkas sākotnējo, nevis
pārbūves autoru izriet no savulaik konsekventā žūrijas lēmuma — izvēlēties
arhitektus, kuri jauno muzeja daļu nevis piebūvē ēkai, bet gan pabūvē zem tās,
un jaunbūves vienīgais apliecinājums ir stiklojums zemes plaknē. Izšķiršanās
raudzīties atpakaļ, nevis uz priekšu ir raksturīga mūsdienu Latvijas
sabiedrībai un kultūras mantojuma ekspertu iedvesmotais žūrijas lēmums ir tās konsekvence.

Ko mēs atstāsim nākošajām paaudzēm? Akadēmiķis Stradiņš
nācijai prognozē vēl pāris gadsimtu, jo demogrāfiskie rādītāji ir visai
nežēlīgi. Labākajā gadījumā šo telpu Baltijas jūras krastā apdzīvos ļaudis, kas
būs informēti par t.s. latvisko dzīvesziņu. Kā nacionālās mākslas templi viņi
saņems politkorekti restaurēto baltvācu arhitekta darbu, kurā sākotnēji
jaunajai latviešu mākslai nebija atvēlēta telpa.

Ja atgriežamies pie Neimaņa dizainētās kases kabīnes,
provokatīvi varam pieņemt, ka mūžīgi to neglabās. Ar attiecīgu mikroklimatu
nodrošinātu telpu trūkums nākotnē var likt izšķirties — ko darīt? Varbūt
priekšmetu komercializēt un pārdot kā autentisku iekārtu vai sadalīt pa daļām,
tāpat kā Berlīnes mūri? Pēdējā piedāvājuma labs piemērs ir pārbūves autoru
realizētā ideja — no jumta konstrukcijām izgatavotā mēbeļu grupa.