Latvijas architektūras 98. numurs

Latvijas
Architektūra Nr.98(6/11)
Tēma: mājas
mākslai

MĀJAS MĀKSLAi tēmu žurnāls ievada ar mākslas muzeja Rīgas Birža apskatu, uz vāka parādot
muzeja ātrijā vēl nerealizēto Dmitrija Gutova 
objektu Gondola. Viesredaktore Ilze Žeivate apraksta jauno ceļu pie Valsts Prezidenta un Kristapa Ģelža izstādi Venēcijas kontekstā, kā arī Zahas Hadidas muzeju arhitektūru kā mākslas formu. Grūto jautājumu — mākslas
muzejs mūsdienās — kāpēc? uzdod Ingrīda Zemzare. Kristofa Hāberlanda pozīciju
starp modernismu un avangardu analizē Imants Lancmanis. Raivis
Austriņš raksta par Jaunā Rigas teātra ēkas peripetijām.
Žurnāls iepazīstina
ar Modra Ģelža birojā izstrādāto, vēl
nerealizēto Lielās Ģildes rekonstrukcijas projektu un biroja Nams piedāvājumu jaunai Vāgnera zālei un koncertzāli Palladium. Analizējot muzeju MAS Antverpenē, ir meklēta
atbilde uz jautājumu — cik nozīmīga mūsdienu
muzejā ir publiskā ārtelpa. Apgaismot ielas vai izgaismot ēku fasādes —
tādas ir arhitektu un gaismu tirgotāju diskusijas. Sarunu par ēku siltināšanas bumu, kura kvalitāte ir
trauksmes signāls gan arhitektiem, gan inženieriem, turpina VARAM darbinieki. Ir apskatīta arī biogāzes
ražotne Vaiņodē (birojs 8.AM.) un atkritumu rūpnīcas
Kopenhāgenā un Pierīgā.

Viesredaktora sleja

Izvirzot žurnāla tēmu Mājas mākslai, veidojies rakstu kopums,
kas ilustrē un apliecina divu laikmetu un ar tiem saistošās formas uztveres un
domāšanas maiņu, kur aizejošo — materiālo un uz ego koncentrēto, pamazām sāk
nomainīt garīgais un uz humāno vērstais. No ārišķīgā uz būtisko, ko spilgtāk un
skaidrāk var nolasīt mākslā —arhitektūrā, tēlotājā mākslā, mūzikā, literatūrā
un vizuāli plastiskajā mākslā. Matēriju, kas ir tikai atvasinājums, nomaina
gars kā visu lietu vienojošais un virzošais spēks.

Uz politisko un ekonomisko juku
fona spilgti iezīmējas mākslas un kultūras pabērna loma, kas tai tika piešķirta
«naudas un tehnoloģiju laikmetā». Dažādie viedokļi un to publiskās provokācijas
par Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecību, Rīgas pils rekonstrukcijas
projektu un Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un pusgadsimta garumā solīto
rekonstrukciju Jaunā Rīgas teātra ēkai 
to tikai apstiprina.

Mājas mākslai plašākā nozīmē pasniegtas kā
telpa mūsu savstarpējai komunikācijai caur mākslu kā sabiedriskuma un dialoga
raisītāju. Tā liek paskatīties uz diskutabli atšķirīgajām pamatnostādnēm
gaidāmajā Prezidenta pils rekonstrukcijas projektā un jau realizētajā Mākslas
muzejā Rīgas birža — par iespējami
dažādiem reprezentācijas veidiem attiecībā pret reprezentējamo priekšmetu. Par
jaunu domāšanu un jaunu formu, ko neatkarīgi no mūsu vēlmēm ienes jaunais
laikmets.

Vēsturiskā Rīgas pils ir
tagadējā Latvijas Prezidenta pils — kā simbols, kā reprezentācijas zīme, kam
jāsaplūst iekšējā vienībā ar savu nozīmi — Latvijas valsti. Arī par krāsu
simboliku, kurai ir daudzslāņaina un dziļi būtiska ietekme uz cilvēku. Tāpēc to
nevar uzskatīt par nejaušību, ka «Ideju metu konkursā par Rīgas pils Priekšpils
rekonstrukciju — restaurāciju» žūrija izcēla vienkāršo — balto interjera variantu,
atsakoties no tik bieži pielietotā, neitrāli paļāvīgā — pelēkā. Tā ir arī
latviskās pašapziņas maiņa no neitralitātes, pakļaušanās un grūtsirdības un
gaismu. Ģerboņa baltā krāsa heraldikā mūsdienās aizstāj sudrabu, kas tikumiskā
ziņā izsaka tīrību, cerību, taisnīgumu, garīgumu, bet pasaulīgajā aspektā —
cēlsirdību un atklātību.

Par laikmetīgās mākslas dabu,
kas rodas no vienkāršas dabas vērošanas un neuzkrītošiem ikdienas dzīves
procesiem, kļūstot par sociālu telpu sevis iepazīšanai. Par Venēciju kā mākslas
mājām, kas pati ir māksla. Par mūsu darbiem, kas stāsta vairāk nekā mūsu
grēksūdzes.

Ilze Žeivate, viesredaktore

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000