Latvijas architektūra Nr. 1078(4/13)
Tēma: kultūra provincei
Augusta – septembra žurnālā tēmu kultūra provincei varam
iepazīt ar biroja VMS radīto žurnāla «vāka»
objektu — Rēzeknes
koncertzāli Gors. Tās arhitekts Uldis Balodis intervijā atklāj arī savus plānus Norvēģijā. Ar Marka Rotko mākslas centru (Ilze Ratniece) Daugavpils cietoksnis ir
atguvis daļu kādreizējā spožuma.
Māra Malahovska (NAMS) Daugavpils Olimpiskais centrs izceļas ar formu plastiku. Aplūkota arī Daugavpilī nerealizēta kinoteātra interjera iecere (Alvis Didrihsons).
Ints Pujāts
pie Adamovas ezera ir radījis jaunu vecu Latgales māju ansambli- kolāžu. Rasas
Kalniņas savrupmāja Pierīgā veidota pēc Vastu Šastras principiem, ņemot vērā
piecus pirmelementus — ūdeni, zemi, gaisu, debesis un uguni. Maksims Šenteļevs
parāda pilsētas skaņu kartes tapšanas procesu. Daina Roze raksta par to, kā
zemnieku sētu «latvisko» augu saraksts ietekmē mūsdienu apstādījumus.
Beļģu kolēģi analizē Anri
Van de Veldes savulaik Vecrīgā, Vaļņu ielā uzbūvēto pastorāta ēka, kā arī prominentā arhitekta darbību kopumā. Interviju
ar Jakobu van Reisu ilustrē pasaulslavenā arhitekta darbi. Kristīne Budže
iepazīstina ar analizē Sibeliusa koncertzāli Lahti. Ceļu vēsture ir Paula
Gailīša tēma. Par Vāgnera pēdām Rīgā un LMA studentu darbos raksta Ilze Martinsone Ieskatu Rīgas jaunā ģenplāna tapšanā sniedz Māra Liepa-Zemeša. Arhitektei Ausmai Skujiņai ir savs
viedoklis par Likteņdārzu un Krievkalna salu Koknesē.
Redaktora sleja
Ņujorka, Daugavpils, Rēzekne… Jāatzīst, ka nav viegli šajā pilsētu virknē atrast vietu Rīgai. Ņujorkā
dzīvoja Daugavpilī dzimušais Marks Rotko un amerikāņu mākslinieka centra izbūves
koncepciju Daugavpils cietokšņa arsenāla ēkā ir radījusi Daugavpils arhitekte Ilze
Ratniece. Rēzeknē Latgales vēstniecībā Gors, jeb gars latgaliešu dialektā, jau atvērts kinoteātris Silverscreen, kas filmas rāda angļu
valodā ar latviešu un krievu subtitriem. Tiesa gan, «vēstniecību» jeb Austrumlatvijas
reģionālo daudzfunkcionālo centru, neoficiāli Rēzeknes koncertzāli, ir projektējuši Rīgas arhitekti Ulda Baloža
vadībā. Tāpat kā
Daugavpils Olimpisko centru ir radījis Rīgas arhitekts Māris Malahovskis. Un protams, galvaspilsētas ierēdņi ir vēlīgi
iedalījuši t.s. Eiropas naudu Austrumlatvijas reģionam jeb Latgalei.
Vienīgo 30. gadu
Latvijas multifunkcionālo centru ar zīmīgu nosaukumu — Vienības nams valsts prezidents
Kārlis Ulmanis uzbūvēja Daugavpilī. Starp citu, ēkas arhitekts Verners Vitands
pēc Otra pasaules kara emigrēja un strādāja ASV. Arī šodien
kultūra virzās no centra uz perifēriju, tikai mērogs ir globāls. Latviskās
vides entuziastu piedāvājumi pagaidām aprobežojas ar prasību Silverscreen pārdēvēt par Sudrabeņa
lūgu, kas neko nemaksā — ja
salīdzina ar atbalstu nacionālajai kinoindustrijai.
Provinces
panākumi rosina arī pretējā virziena kustību. Varbūt drīz vien koncertdzīves aspektā Rēzekne būtu jāpārvieto
pirmajā vietā Latvijā, jo mūzikas speciālistu atsauksmes par Goru ir izcilas. Cēsīs nākošgad atvērs jaunu koncertzāli,
tādas tiek plānotas arī Liepājā un Ventspilī. Sagaidāma sīva konkurence starp kultūras
centriem cīņā par skatītāju. Galvaspilsētas viesi labprāt dotos uz provinces
pilsētām pāris simtu kilometru attālumā no Rīgas, ja vien valsts ceļi būtu
labāki vai arī mazpilsētās būtu pietiekošs
skaits viesnīcu. Pa ceļam ir vietas, kur vērts apstāties, piemēram, Līvānos.
Maldoties
starp anglicismiem, rusicismiem, latviešu valodu un latgaļu dialektu, ar
interesi aplūkoju mūsdienu Krāslavas novada ģerboni, kurā no grāfu Broelu-
Plāteru dzimtas aizgūtas piecas zelta joslas uz melna fona, kuras simbolizē
pamattautības- latviešus, poļus, baltkrievus, krievus un ebrejus, kas dzīvo
šajā apvidū. Zīmīgi, ka Latgales
plānošanas reģionam ir sadarbības līgums ar Malopolsku, tāpat kā ar Vitebsku un
Pleskavu.
Balodim tāds mefistofelisks skatiens uz vāka 😉
Bet vispār – cepuri nost – gan par objekta apjomu, gan detalizācijas un risinājumu rūpību. Vispār – mans pirmais iespaids par attēlos redzamo bija – voooow, beidzot Latvijā viena Eiropas līmeņa kultūras būves arhitektūra! pārliecina vitrīnu niansētais un atšķirīgais pielietojums, virsmu un materiālu sadurvietu pārdomātie risinājumi, pietiekami atraktīvā un iedvesmojošā apjomu "saspēle" un, varbūt pat, ēkas kopējā kompozīcija.
Šķiet, ka galā realizētais ir pat labāks par konkursa bildēs un sākotnējā piedāvājumā redzēto.
Bet, nu, vēl uz vietas visu jāapskata, lai varētu labāk spriest.
Anita Pīra pie LA.māja:
"Vastu principi ir universāli…… , jo zinātne ir saistīta ar debespusēm, no kurām katru kūrē dievs, kas atbild par kādu dzīves jomu."
Par šo, pirmo un diemžēl galīgo raksta redakciju arī es biju nepatīkami pārsteigta. Jautājums vietā.
Katru atsevišķu rakstā pausto ideju varētu paskaidrot sīkāk… bet tas jau būtu cits raksts.
Šāda veida citātus var atrast daudzos LA rakstos.
Un rakstu līmeni nosaka paši autori. Pārsvarā raksti ir slavinoši , bez veselīgas kritikas klātbūtnes.
Un kāpēc tik asa segregācija, lietojot "vai" ?
Tak> Tēma: kultūra provincei…:)
Savukārt, "province" ir relatīvs jēdziens, atkarīgs no novērotāja pozīcijas. Tiklab ģeogrāfiskās, kā garīgās.
PS.
Interesants formulējums per se: "dievs…atbild par" …
Nez- kam par kaut ko ir atbildīgs dievs? (Tik nesākiet atbildēt, Dies, pas’! tas bija pilnīgi retorisks paspruciens)
Balodi,Balodi…..! Tik briesmīgs jau Tu vēl neizskaties ! Nākamā bildē pacel to zodiņu augstāk ! Veiksmi !
Es gaidīju jauno vāku savai LA vāku kolekcijai.
Še Tev!
tieši tā, garām..