Latvijas architektūras 121. numurs

Latvijas architektūra nr 121 (5/15)
Numura tēma: zinību architektūra

Jaunākais Latvijas architektūras numurs viesojas arhitekta
Jura Mitenberga (AB3D) projektētajā Rēzeknes
augstskolā, kā arī LU Akadēmiskajā centrā Torņakalnā (Sestais stils), Ventspils tehnikumā (UPB) un Latvijas mežu
galvenajā biroju
ēkā Rīgā, Vaiņodes ielā (5. iela). Salīdzinājuma varam
aplūkot Jūras muzeju Tallinā un iepazīties ar pasīvo
skolu Hedlundā, Norvēģijā.

Kvalitatīva interjera piemēri ir Annas
Buteles i-bars Apple un maz zināmā
nesen renovētā Mazmežotnes muiža.
Londonas dizaina izstādē viesojas Eva Staņeviča, bet publicitāti Erasmus programmai piešķir Reiņa Adoviča
instalācija. Žurnāls iepazīstina ar pazīstamo
latviešu dizaineri Jāni
Krievu un dāņu gaismas dizaina ikonu Paulu Henningsenu.

Arhitektūras konkursu
vēsturei Latvijā turpina sekot Linda Leitāne-Šmīdberga. Ģeogrāfs Armands Pužulis un ainavu arhitekte Helēna Gūtmane atklāj
plānotāju specifisko valodu. Ar projektu 11. novembra krastmalas
pārveidojumiem Lāčplēša dienai iepazīstina Artūrs Lapiņš. ICOMOS organizācijas darbību tās
jubilejas gadā kritiski izvērtē Dagnija Baltiņa.

Redaktora sleja

Lielais latviešu vizionārs Rainis formulēja nācijas uzdevumus vēl pirms
Latvijas valsts nodibināšanas — «Zeme, zeme — kas tā zeme? Zeme tā ir valsts.»
Atmodas gados Uldis Grasis atkal uzrunāja nāciju — «Zeme, zeme, kas tā zeme, ja
tev īstas brīves nav? Brīve, brīve, kas tā brīve, ja tev savas zemes nav!»

Šogad, Raiņa 150. gadā, iestudējot viņa lugu Uguns un nakts, režisors Viesturs Kairišs piezīmē — «ja nākamā
iespēja man būs tikai pēc piecdesmit gadiem, tad iespējams, būšu jau miris. Un
nav arī drošas pārliecības, ka pastāvēs Latvija.»

Raiņa varonis Indulis, kuršu virsaitis, retoriski vaicā: «Tad kūriem nebūt?
Bet es saku būs! Un nebūs kūri, latvju mūžam būs! Un mūžos mierā izaugs lielā
tautā!» 13.gs. baltu ciltis pārmaiņus karoja un slēdza mieru gan ar vāciešiem
un krieviem, gan leišiem un igauņiem. 1911.gadā, kad Rainis sarakstīja Induli un Āriju, vēl nebija bijis
postošais karš, kas uzsāka nācijas skaitlisko iznīcību.

Šogad uz jautājumu, kas draud nācijai, kura nenovērtē zinātni, akadēmiķis,
molekulārās bioloģijas pamatlicējs Latvijā, Elmārs Grēns atbild visai
rezignēti: «Tā pazudīs. Iespējams, kļūs tāds etnogrāfisks veidojums vietā, kur ekonomiku
pārvaldīs citi, tātad — arī dzīvi pārvaldīs citi.» (NRA, 2015.g.,#193)

Pozitīva atbilde uz jautājumu ir Latvijas augstskolas. Nesen mācības uzsāka
trijās jaunās skolās, kuras šķir simtiem kilometru. Rēzeknes Augstskola atrodas
valsts austrumos, Krievijas pierobežā, Latvijas universitātes Dabaszinātņu māja
— galvaspilsētā un Ventspils Tehnikums pie Baltijas jūras, valsts rietumu pusē.
Kas tad vieno šos  trīs zinību
arhitektūras objektus, kas apskatīti žurnālā?

Valsts ir atbalstījusi Rēzeknes ambīcijas atgūt vadošo kultūras lomu
Latgalē, ar ES fondu atbalstu finansējot — koncertzāli Gors un mākslas skolu Zeimuļs.  Augstskolas Inženieru fakultātes korpuss ir
nākošā izglītības jaunbūve pilsētā  pēc
1927. gadā atklātā Valsts skolotāju institūta. Ar LU Dabaszinātņu māju Rīgā,
Torņakalnā, ir uzsākta universitātes pilsētiņas būvniecība, kas ietvers
Humanitāro un sociālo zinātņu, Dzīvības un veselības zinātņu centrus, kā arī
studiju servisa, sporta un dienesta viesnīcu. Ventspils Tehnikums piedāvā
pilnvērtīgāku profesionālo izglītību, būtiski mazinot atšķirību starp mācību un
darba vidi.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
0 Komentāri
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x