Latvijas architektūras 90. numurs

 Latvijas architektūras jaunāko numuru ievada foto no Daugavpils cietokšņa artilērijas arsenāla, kurā pēc Arhis projekta tiks izbūvēts pilsētā dzimušā amerikāņu mākslinieka Marka Rotko mākslas centrs. Apskatīts arī Vienības nams, kas pēc renovācijas atguvis Ulmaņa laiku spožumu. Par citām latviešu biedrībām provincē raksta Agate Eniņa. Tēmu «perifērija» turpina Zaigas Gailes renovētā Rūmenes muiža, kā arī Vecgulbenes pils manēža un Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca. Vairākas jaunas mājas laukos apliecina tradicionālo būvformu noturību. Kontrversiāls ir Pētera Blūma viedoklis no būvmākslas anatomikuma par pilsdrupu izmantošanu. Tikpat «ķecerīgs» ir Arņa Kleinberga raksts Brandmūra sāga par jauno arhitektūru Maskavas foršstatē. Turpat arī viņa jaunākais vides objekts — skatu tornis Dzintaru mežaparkā. Publicēts atdzimušās Finka mājas Maskavas ielā interjers. Projektu sadaļā — biroja VMS Rēzeknes kultūras centrs. Ārzemju apskatā Jānis Dripe sarunājas ar Oslo operas autoru un Katrīna Kukaine analizē kultūrvēsturisko apkaimju plānošanu Rietumeiropā.

Redaktora sleja

Perifērija un centrs ir relatīvi jēdzieni. It īpaši Latvijā, Eiropas tālākajā galā, kas vienmēr meklēs savu identitāti starp tuvākajiem politiskajiem lielajiem poliem – Berlīni, Stokholmu un Maskavu. «Ziemeļu, austrumu, vidus, postsociālisma, jaunās ES dalībniece» —  dažāds starptautiskajā tirgū ir marķējums valstij, kas radusies sabrūkot impērijām pēc Pirmā pasaules kara, un «ļaunuma impērijai» pēc «aukstā kara». Lielvalstu ambiciozie plāni savu iekaroto robežu nostiprināšanai ir atstājuši bagātīgu militārās kultūras mantojums Latvijā, it īpaši tās perifērijā.

Cietoksnis Daugavpilī, Karosta un cietokšņa forti Liepājā ir spilgtākie piemēri. Militārā tehnika pēc kariem nonāk tēraudlietuvēs vai muzejos, bet būves paliek kā sava laika kara mākslas augstākās tehnoloģijas paraugi. Lielajos cietokšņos netrūkst sarežģītu, sen aizmirstu «knifu» ēku apkurē, vēdināšanā, ūdens apgādē un novadīšanā. To teritorijas ietekmē plašākas apkārtnes hidrotehnisko stāvokli. Cariskās Krievijas 19.gs. impērijas atlūzas tagad ir nacionālās kultūras vērtības, bet to kopšana prasa lielus līdzekļus un inženiertehniskas vēstures zināšanas, kuru nav perifērijas pašvaldību rīcībā. Valsts institūcijas ir deleģējušas pienākumus, bet skopojas ar finansu un intelektuālajiem resursiem.

Vasaras ceļojumos pa Latviju nācās saskarties arī ar daudz mazāka mēroga vēstures materiāliem lieciniekiem. Izrādījās, ka Martinelli nav taverna Itālijā, bet gan kafejnīca, vīnu veikals un viesu māja Talsos, kurai nosaukumu devis kāds Napoleona zaldāts, kas iemaldījies tajā pusē. «Katrs vēlas kaut ko savādāku!», tāds ir viesnīcas un restorāna Sventes muiža devīze Daugavpils rajonā. Koptajā parkā viesus izglīto arī īpašnieka plaša pēdējā kara tehnikas kolekcija, kuras jaunbūve ierakstās 20.gs. sākumā celtās muižas kompleksā pēc kontrasta principa.

Jānis Lejnieks, Dr.arch., galvenais redaktors