Latvijas architektūras 101. numurs

Latvijas Architektūra Nr. 101(3/12)
Tēma: ceļmalas
arhitektūra

Ceļmalas arhitektūra ir žurnāla
vasaras numura tēma. Uz vāka redzamais ūdens tūrisma centrs Bāka Rēzeknes novadā ir viens no daudzajiem
objektiem, kurus vērts apmeklēt. Jānis
Dripe komentē Salacgrīvas novada jauno apbūvi, un varam ielūkoties arī viņa
projektētajā Mekes krogā. Saistošs ir  Rīgas Spīķeru kafejnīcas Kitchen interjers. Pārsteidzoša un provokatīva ir Arņa Kleinberga
veiktā motormuzeja Bauskas filiāles rekonstrukcija, kā arī piedāvājums piebūvēt
CSDD biroja ēku Rīgas
Motormuzejam Mežciemā.  Apskatīti tūrisma informācijas centru Tērvetē un Garkalnē konkursu projekti. Ar Spilves lidostas vēsturi iepazīstina Vita Banga, un
publicēta arī Arhis vīzija teritorijas
attīstībai. Vecrīgas ielu mantojuma realitāti analizē ceļu inženieris Aivars Treicis,
bet ķieģeļu arhitektūru — Ieva Zībārte un Evelīna Ozola. Purvciema ekoloģiskās savrupmājas
vēsturi atklāj Ivita Ose. BREEAM-LV rokasgrāmatu komentē Zane Sauka. Milānas Mesē viesojas Dzintra Purviņa, par Austrijas paviljonu Vankuverā kā valsts zīmolu raksta
Anda Latviete. Armands Pužulis uzsāk
rakstu sēriju par Rīgas aglomerāciju. Pāvilostas problēmas atklāj Katrīna Kukaine.

Redaktora sleja

Turpinās padomju industriālās ainavas
un arhitektūras pārveide mūsdienu vajadzībām. Šoreiz uz žurnāla vāka redzamais ūdenstūrisma centrs Bāka ir simpātisks jau vien ar to, ka industriālā ēka ir ieguvusi
jaunu funkciju un kļuvusi publikai pieejama. Pilsētu un lauku novadu
vizītkarti veido ne tikai jaunie moteļi, kafejnīcas, degvielas uzpildes
stacijas, bet arī vecā fona apbūve. No tās krietna daļa pārmaiņu desmitgadēs
ir kļuvusi lieka, jo nav saimnieciski izmantojama, bet turpina veidot Latvijas
seju.

Pirmo iespaidu par valsti nevar
atkārtot, tas mēdz būt pats noturīgākais. Cik lielā mērā tā radīšanā un
veidošanā ir iesaistīts arhitekts? Pašvaldības ir atskārtušas, ka Eiropas nauda
nāk un tā ir jāņem. Daudzviet vajadzīgām ceļu infrastruktūras pārbūvēm blakus
kā sēnes pēc lietus parādās objekti, uz kuriem grūti attiecināt vārdu dizains.
Labākajā gadījumā tie ir internacionālie paraugi vai vietējā amatnieka kvalitatīvs
darbs, sliktākajā — «kaut kā» atdarinājums.

Nesen kolēga Talsos pauda savu
sašutumu par kādu privātā dārza, kas ievietots no publiskā ceļa labi redzamā
vietā, iekārtojumu. Lietpratēji saprot, ka importētie platmasas dārza rūķi
degradē latviskās mazpilsētas «īsto seju», un daudz nebūs līdzēts, ja tos mālā darinās vietējais
tautas mākslas meistars. Bet ko mēs varam darīt?  Vai publiskā gaume, ja tādu varēsim izveidot,
spēs nostāties pret «svēto» privāto īpašumu «tīri» estētiskā aspektā?

Brīvajā laikā
ceļojot arvien lielāku uzmanību pievēršam ne tikai ēdiena un apkalpošanas kvalitātei,
tam kā mūs sagaida ceļmalas krodziņos, viesu namos un visa veida servisa vietās,
bet arī — kā tajās
vietās izskatās. Mūsdienu ceļmalas arhitektūrai jāspēj ne tikai pakalpot, bet
arī atstāt labu pēcgaršu. Mekes krogs Tallinas —
Rīgas šosejas 51. kilometrā vēl nesen bija nevienam nevajadzīga saimniecības ēka. Pēc pārbūves pat
tā velostatīvs — vietējā
amatnieka darbs, tīkami harmonē ar veco guļbūvi.