Izstāde “Divi Ģēniji” Arhitektūras muzejā

No 24. maija līdz 30. augustam Latvijas Arhitektūras muzejā skatāma izstāde “Divi Ģēniji”, kas veltīta bijušajiem Rīgas pilsētas galvenajiem arhitektiem — Edgaram Pučiņam  un Gunāram Asarim, kuriem abiem šogad ir apaļas jubilejas. Izstādes atklāšana 23. maijā plkst. 17.00.

Izstāde iepazīstina ar diviem 20. gadsimta Rīgas pilsētas galvenajiem arhitektiem — Edgaru Pučiņu (1924–2009) un Gunāru Asari (1934–2023), kuriem abiem šogad atzīmējam apaļas jubilejas: Pučiņam – 100, Asaraim – 90. Ģēniji ir cilvēki ar augstu radošas apdāvinātības pakāpi. Pilsētas galveno arhitektu ilggadība amatā apliecina viņu spēju veidot attiecības ar visām valdībām.

Edgars Pučiņš, Rīgas galvenais arhitekts  10 gadus (1960–1970), rosināja pilsētas attīstību padomju okupācijas režīma ietvaros un pārliecinoši virzīja Vecrīgas reģenerāciju. Arhitekts, kurš dzimis Novgorodas apgabalā, karojis padomju armijā un studējis Maskavā, bija iniciatīvas bagāts, tomēr izrādījās neērts režīmam. 1970. gadā Pučiņš zaudēja amatu, jo atteica atļauju Latvijas komunistiskās partijas Centrālkomitejas ēkas būvniecībai Kronvalda parkā. Vēlāk to saskaņoja un projektēja Gunārs Asaris, ne mazāk enerģisks arhitekts, kas vadīja Rīgas izbūvi līdz pat 90. gadu vidum, kad viņa darbību apturēja ar citiem paņēmieniem.

Pučiņš nesekmīgi iestājās par nepieciešamību uzbūvēt augstceltņu grupu Republikas laukumā Citadelē. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas, 90. gadu sākumā kļuva skaidrs, ka Rīgai nav vajadzīgs laukums mītiņiem un parādēm ar valdības ēku koncentrāciju. Nerealizēts palika arī koncertzāles projekts. Arhitekta ideāls bija vecpilsēta bez komercijas un nakts dzīves. Romantiski noskaņotais Pučiņš daudz darīja, lai sabiedrību iepazīstinātu ar viņa vadībā 80. gados izstrādāto Vecrīgas reģenerācijas projektu. Autostāvvieta “Jēkaba  Arkāde” ir vienīgā no arhitekta idejām, kas tika realizēta.

Gunārs Asaris, Rīgas galvenais arhitekts 27 gadus (1971–1998), vadīja pilsētas izaugsmi. Padomju režīms koncentrējās uz lētu un ātru dzīvokļu celtniecību, un Asaris to novirzīja uz nomalēm. Vērienīgs publiskās ārtelpas piedāvājums bija viņa projekts sporta kompleksam Lucavsalā. Arhitekts  jau pirms Latvijas valstiskuma atjaunošanas dibināja kontaktus ar ārzemju kolēģiem.

90. gados, paralēli centieniem aizsargāt kultūras mantojumu, uzkarsa nekustamo īpašumu tirgus, investīciju likmes kļuva augstākas un projektu realizācijas klimats – krimināls. Asarim 1996. gadā uzbruka noziedznieki, un policija izteica minējumus, ka uzbrukums noticis sakarā ar viņa nostāju, nepiekrītot degvielas uzpildes stacijas celtniecībai pilsētas centrā. Asaris, atsakoties no pilsētas galvenā arhitekta pienākumiem, varēja teikt, ka vēsturiskā Rīga ir saglabāta par augstu cenu.

Racionāli domājošais Gunārs Asaris vēlējās noteikt Rīgas attīstības vadlīnijas, pilsētai komunicējot ar iedzīvotājiem un investoriem. Mūsdienās individuālo atbildību ir nomainījusi kolektīvā. Globalizācija ir metusi izaicinājumu sabiedrības sociālajiem un kultūras modeļiem. Pilsētas arhitektiem “vecie, labie laiki” ir pagājuši.