Dvīņu karogi un koncertzāle

8.un 9.maijā Austrijas alternatīvajā galvaspilsētā Grācā Eiropas dienas svētkos Latviju pārstāvēja mūsu valsts sekundārais kultūras centrs.

Liepājas Simfoniskais orķestris (LSO) sniedza grandiozu koncertu Helmuta Lista zālē, notika arī Liepājas koncertzāles konkursa prīmas projekta Urban Loop prezentācija, ko Mākslas muzejā (Kunsthaus) atklāja pats autors — austriešu arhitekts un Insbrukas universitātes profesors Folkers Gīnke (Volker Giencke).

Liepājas koncertzāles patroneses — Valsts prezidentes Vairas Vīķes—Freibergas vārdā — Latvijas vēstniece Austrijā Elita Kuzma svinīgi teikusi, ka mūzika un arhitektūra ir valodas, kam nav vajadzīgs tulkojums. Vai augstsirdīgo apgalvojumu attaisno arhitekti un vai projekta process pauž savstarpēju un starptautisku sapratni bez vārdiem?

Liels dzintars ar fosfora reaktivitāti

Intervijā liepājnieku laikrakstam Kurzemes Vārds (15.01.2004.) F.Gīnke uzsvēris divus iemeslus ieinteresētībai piedalīties konkursā — nekādu sevišķu ierobežojumu un izaicinājums radīt simbolu: «Parādīt, ko viens arhitekts var un vēlas izteikt.» Pirmoreiz esot Latvijā, tostarp arī Liepājā un koncertzāles novietnē dabā, arhitekts apstiprinājis savas iztēles precizitāti: «Būve labi iekļaujas kvartālā līdzās kanālam un veidos savdabīgu panorāmu.» F.Gīnke uzskata, ka primāra ir koncertzāles suverēnā arhitektūras vērtība kā pilsētas tēlam, pārējais esot otrā plāna jautājums. Iepazinis vietējo tendenci dēvēt Liepāju par latviešu mūzikas meku, arhitekts nebrīnās par LSO mākslinieciskā vadītāja Imanta Rešņa sapni uzbūvēt tik unikālu koncertzāli, kādu nenoslēptu no pasaules. Arī ēkas meta salīdzinājums ar lielu dzintaru ir šejieniešu iniciatīva, ne autora ideja: «Ja tas cilvēkiem ir mīļš, uztveru kā komplimentu.» Vai liktenīgi nejaušā forma un krāsa ir medaljons turpmākam?

Konstatējams, ka termins koncertzāle līdz ar Liepājas, daudzuprāt, projekta pompu kļuvis par mušu sarosījušos mūziķu (arī viltus) makšķerēs. «Mums ir tā iespēja mācīties no liepājnieku kļūdām,» atzīst diriģents Normunds Šnē žurnālam Mūzikas saule sarunā Vai celsim jaunu koncertzāli?, kurā apskatīti trīs (?) projekti Rīgā: Pārdaugavā, Uzvaras jeb Mūzikas (!) parkā, kā arī Lielās Ģildes rekonstrukcija. I.Resnis nešaubās — galvaspilsētai vajadzīga mūsdienīga koncertēšanas telpa, taču ir sašutis par neloģiskumu paralēli strādāt pie vairākām vienuviet: «Lai vispirms modernizē Ģildi, palīdz Liepājai un tad ceļ Rīgas koncertzāli.» Pēdējā iekļauta valdības deklarācijā, plaši nekonsultējoties ar speciālistiem.

Ideja par koncertzāli abstrahējusies sāncensības subjektā — izaicinātie rīdzinieki lielummānijā plāno jaunu zāli 2000 skatītājiem (optimāli būtu 1000 — N.Šnē), bet Ventspils mākslīgo universu sola papildināt arī ar orķestri? Noorganizēt starptautisku arhitektūras konkursu ar realitātei, taču ne perspektīvai utopisku apvārsni, ne saturiski nepamatotu, ne pilsētplānam pievilktu, bijusi drosmīga un cildena zalve iz skarto provinces, kas aktīvi reverberējusi i sabiedrisko attieksmi, i profesionālo kustību. Tie pirmie būs tie pēdējie?

Otrā plāna jautājums

«Liepājas koncertzāles projekts nokļuvis interešu krustugunīs,» viedokļus par Aivara Hermaņa aso kritiku izmaksām apkopojot, secina žurnāliste Indra Imbovica (KV 22.01.2004.). Saeimas deputāts Raimonds Pauls pārliecina: «Ja pastāvīgi tiek runāts par decentralizāciju, tad Liepāja kā pilsēta ar muzikālajām tradīcijām un publiku ir to pelnījusi. Faktiski Latvija velkas pakaļ mazajai Igaunijai, kur jau ir uzbūvētas vairākas augstas klases zāles (Tallinā, Pērnavā un Tartu, kam pēc I.Rešņa domām ir neatbilstīga akustika — IĶ).» LSO direktore Vija Feldmane zina, ka koncertzāles ēka neatmaksāsies, spēlējot simfonisko mūziku vien, tāpēc, «Tā ir iecerēta kā multifunkcionāla kultūras iestāde, kurā paredzēta transformējama zāle (1200 un 750 sēdvietām) un kamerzāle (250 vietām). Tajā notiks dažādu žanru koncerti, izrādes, izstādes, konferences, pieņemšanas un balles.» Lauma prezidentei Zigrīdai Rusiņai ir skaidrs, ka resursi rodami, summējot pašvaldības, valsts, ES, fondu un privāto sponsoru līdzekļus. Liepājas mērs Uldis Sesks nediskutē: «Koncertzāle Liepājā ir nepieciešama.» Viņaprāt, visas ieceres sākotnēji ir balstītas romantiskās vīzijās, jau notiek pragmatiskas sarunas par tālākai attīstībai izvirzītās skices tehniskā projekta izstrādi un tiek analizēti finansēšanas mehānismi.

Sagadīšanās, ka konkursā ar sadarbību suminātais arhitekts F.Gīnke ir autoritāte Grācā, kuras operā savulaik diriģējis Liepājas deputāts I.Resnis, rezumējusies starpvalstu sakaros. Divu dienu pasākumi Štīrijas federālās zemes (pavalsts) centrā dokumentēja kultūras un saimniecisko kontaktu sākumu abu pilsētu starpā. «Grāca un Liepāja — alternatīvās galvaspilsētas — iezīmējās kā laba, kopīga ass, ko var izmantot, lai piesaistītu ES strukturālos fondus, kuri izskata divu dalībvalstu projektus,» komentējis arhitekts un UPB prezidents Uldis Pīlēns. I.Resnis cer uz Vecās Eiropas valsts atbalstu vismaz lobija līmenī. Svarīgā Latvijas Kultūras ministrijas pozīcija nav pozitīva — ministre Helēna Demakova vizītē pie liepājniekiem bijusi skeptiska — Liepājas koncertzāle pagaidām nav valstiskas prioritātes objekts.

Pēc investīciju pamata ieliešanas koncertzāles būvniecībai tiek prognozētas divas nākamo sadursmju tēmas — arhitektūras kritika un analītiski/intuitīvi strīdi par tās novietojumu Liepājas centra teritorijā.

Simbola skaņa un samērs

Helmuta Lista zāli zīmējis cits Grācas arhitekts — Markuss Pērtolers (Markus Pernthaler), tās akustiku projektējis — profesors Karlhains Millers (Karlheinz Müller) no Minhenes — arīdzan projekta Urban Loop līdzautors, ko uzteic I.Resnis: «Daudzfunkcionālai telpai uzprojektēt akustiku ir ārkārtīgi grūti,» tomēr tādu, kas mēģinājumā skan kā baznīca, bet koncertā ir normāla tikai klausītājiem, noraidījis K.Milleram personīgi.

Mūzikas saules (5.4.2004.) diskusijā akustikas būvinženieris Andris Zabrauskis norādījis: «Nedrīkst manipulēt ar koncertzāles izmēriem un apdari,» turpat definējot atbilstošas (nelietojiet labas, ja negribat smīnēt par AZ lūgumu uzzīmēt skaistu māju — IĶ) akustikas noteikumus. Plānojot universālu zāli, skanējums būs bēdīgs. Stingri jānosaka tips. Jo precīzāks ir akustiskās projektēšanas uzdevums, jo labāks rezultāts — aptuveni 90%, ja visi etapi — akustiķa zināšanas, arhitekta spējas un būvnieka darbs ir sakārtoti. A.Zabrauskis bija viens no Liepājas koncertzāles skiču konkursa tehniskās komisijas ekspertiem: «Paradoksāla situācija — uzvarētāju noteica arhitektoniskās kvalitātes. Tas nebija akustiski labākais projekts. Otrais. Akustisko kvalitāti reti kurš spēj novērtēt, taču, ja tā ir komplektā ar vizuāliem priekiem, šī ķēde labāk nostrādā.» N.Šnē bija novatorisks: «Zālei noteikti jābūt oriģināldarbam — arhitektūrai ar ideju. Šodien mākslā numur viens ir koncepcija.»

Arhitektei Zaigai Gailei (Studija, aprīlis/maijs, 2004) no Liepājas koncertzāles konkursa projektiem bez mentalitātei tuvās pašmāju līnijas patikusi arī otra: «F.Gīnkes zināmā nekaunība, vilinājums, kas piemīt oranžam apelsīnam,» izvēle apstiprina kāri pēc pamanīšanas. Arhitekts Andris Kokins domā, ka rastais arhitektūras risinājums ir interesants, bet piekrīt U.Pīlēnam, ka pārāk simbolisks, kas nozīmēs ātru novecošanos, uz ko A4D pirmajā ringā norāda arī Vladimirs Neilands (sk. 19.01.2004. Essential).

Īstā vieta

Nevar ignorēt signāla rādītāju, ka citāds ir ik skatījums uz Liepājas koncertzālei pielemto novietni. Kāda mēroga magnētam tai kļūt? Intraverta un importa. Ārvalstu ciemiņi simbolu iesaka izmantot pilsētnieku labumam, bet vietējie to deklamē kā centrālo sludinājumu ārpasaulei. Vietas versijas dominē arī ceļojošo iekšzemes profesionāļu vērtējumos. U.Pīlēns ir minējis, ka pieņemtās, panīkušajā apbūvē ieskicētās nākotnes ainas apmērs ir pilsētbūvnieciski ārdošs, ne iekļaujošs, un akceptējis konkrētās koncertzāles veselīgu eksistenci brīvdabā. 2002.gadā it kā izsvēra dilemmu — koncertzālei būt Liepājas silueta ielāpam vai šedevram pludmalē. Varbūt neprasītais Lielais dzintars ir Dieva zīme — kur.