Noslēdzot šīs vasaras Provodņika lekciju ciklu, kas bija veltīts industriālajam mantojumam, tā rīkotāji 27. septembrī plkst. 19.00 aicina uz paneļdiskusiju ”Pirms un pēc”, kurā piedalīsies šīs vasaras Industriālā mantojuma dienu lektori, arhitekti — Zaiga Gaile (Zaigas Gailes birojs), Dagnija Smilga (ĒTER), Jānis Krastiņš (RTU), Artis Zvirgzdiņš (A4D), kā arī diskusijas moderators Vents Vīnbergs.
“Izskan bažas par to, ka tehnoloģiju straujā attīstība tās ir padarījusi par līdzvērtīgu konkurentu cīņā par fizisko telpu un vairs ne tikai nepieciešamu un utilitāru līdzekli telpas ērtai lietošanai. Šīs bažas varētu būt saprotamas ikvienam, kuru satrauc iespēja, ka par patstāvīgu būtni pasaulē varētu pārvērsties mākslīgais intelekts – tehnoloģija ar savu subjektivitāti un autorību, un vēl lielāku ietekmi fiziskajā telpā, kurā arī cilvēks varētu kļūt tādu pašu resursu, kāds tam iepriekš bija visa pārējā daba. Savukārt arhitektūras kā atsevišķas profesionālas disciplīnas robežās šo trauksmes sajūtu, iespējams, rada fakts, ka to ideju vietā, kas “tradicionāli” definēja arhitekta uzdevumu un tika iemiesotas celtnes tehnoloģiskajos risinājumos un telpiskā veidola emocionālajā vēstījumā, arvien uzstājīgāk nāk citas, ar citiem telpas lietojuma mērķiem, citu racionalitāti un citām pretenzijām pret vietu fiziskajā telpā. Ierastos priekštatus par to, kā jāfunkcionē un jāizskatās arhitektoniski un tehnoloģiski organizētai telpai, tās tiecas vai nu izspiest pilnībā, vai pabīdīt tos malā un padarīt par dekoratīvu elementu vai atribūtu ar kultūrvēsturiski sentimentālu vērtību.
Šādā veidā varētu raksturot arī modernisma revolūciju pirms vairāk nekā 100 gadiem ar atsauci uz “formu, kas seko funkcijai”, Lekorbizjē pūrisma, “dzīvojamās mašīnas” un Mīsa “less is more” idejām, un pieņemt, ka mūsdienu šķietami totālā atkarība no tehnoloģiju progresa ir šīs revolūcijas likumsakarīgs turpinājums (un ar vieglu roku norakstot postmodernisma epizodi kā savdabīgu pirmsmodernisma ideju vēstures revanša mēģinājumu). Taču, iespējams, ka smagāko triecienu modernistiskā pasaules izjūta saņem tieši tagad, kļūdama pati par savu karikatūru – sabiedrības labklājības un “labākas dzīves” vārdā gluži vai barokālu smagnējību ieguvis gan telpas organizēšanas birokrātiskais regulējums, gan inženiertehniskie risinājumi. Nemaz nerunājot par to, cik lielā mērā tehnoloģiju progresu un kopējās telpas kolonizēšanu un apropriēšanu nosaka vēlā kapitālisma loģika, kurā, kā ironizē britu kritiķis Olijs Vainraits (Olly Wainwright), “forma seko finansēm”.”
Vents Vīnbergs ir kultūras kritiķis un publicists ar arhitekta izglītību. Kopš 2006. gada radījis vairāk nekā 250 publikāciju eseju, recenziju un interviju žanrā par mūsdienu arhitektūru, mākslu un kultūru periodikā, profesionālajos izdevumos un digitālajos medijos Latvijā un ārzemēs. Starp tām raksti arhitektūras izdevumu sērijā “Process” (2008-2013), grāmatās “V*X Latvijas arhitektūra kopš 1991. gada” (2011), “Tieši laikā. Dizaina stāsti par Latviju” (2018), “Drīz” (2020), esejas izstāžu katalogos un laikmetīgās mākslas izdevumos. Arhitektūras un mākslas izstāžu līdzkurators un dalībnieks, vairāku teātra scenogrāfiju autors. Vents aizstāv ideju par arhitektūru kā būtisku kultūras dzīves sastāvdaļu un interesējas par individuālas personības lomu arhitektūras procesos.
Industriālā mantojuma dienas radošajā kvartālā “Provodņiks” norisinās jau otro gadu un tiek rīkotas sadarbībā ar Latvijas Arhitektu savienību. Diskusija norisināsies radošā kvartāla Provodņiks 2. stāvā, piekļūšana no Aptiekas ielas, ziemeļu puses, ieeja A.
