Arņa Kleinberga jubilejas izstāde

Sasaucoties ar
Arņa Kleinberga apaļo jubileju, 10. maijā plkst. 18.00 Arhitektūras muzejā tiks
atklāta arhitekta neīstenoto darbu izstāde Naftalīns,
kas būs atvērta līdz 6. jūlijam.

Latviešu
mākslinieki personālizstādes rīko regulāri, latviešu arhitekti — gandrīz nekad. Grūti teikt, vai
to nosaka iesīkstējusi tradīcija, vai reālā dzīves situācija: ja mākslinieks
pircēju bieži satiek mākslas galerijā, tad arhitekts ar pasūtītāju tiekas pie
apspriežu galda.

Tādēļ
notikums, kad viens no Latvijas vadošajiem un ražīgākajiem arhitektiem Arnis
Kleinbergs ir sarīkojis nosacītu personālizstādi (nosacītu tādēļ, ka
arhitektūrā aiz autora — publiskās sejas — vienmēr stāv līdzautoru
kolektīvs), ir jāuztver kā īpašs. Radošu personību vērtē pēc paveiktajiem
darbiem. Arnis Kleinbergs projektēšanas biroja ARHIS (arhitektu birojs tika nodibināts vēl pirms juridiskās
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas — 1989. gadā) ietvaros ir īstenojis neskaitāmus projektus: starp
tiem vairāk kā piecdesmit privātmājas, Ceļu satiksmes drošības direkcijas
(CSDD) nodaļu ēkas Latvijas pilsētās (2000–2012, Ogrē, Liepājā, Valmierā,
Gulbenē, Madonā, Talsos), CSDD maksājumu centrs Rīgā (2005), policijas ēka
Liepājā (2005), veikals mc² Rīgā
(2002), Vecās Ostmalas promenāde Liepājā (2002–2008), veikals Sky & More Rīgā (2000–2006), biroju
ēka Duntes nami (2004–2006), skatu
tornis Dzintaru mežaparkā (2005–2010), daudzdzīvokļu ēka Primavera Rīgā (2007–2010), Rīgas Motormuzeja filiāle Bauskā
(2009–2011).

Ja
sabiedrību nesasniedz kāds mākslas darbs, tad biežāk tā ir paša autora brīva
izvēle — iekšēja cenzūra —, retāk citi apstākļi.
Arhitektūrā nerealizēto darbu procents ir milzīgs, un tam parasti nav sakara ar
autora gribu — «būt vai nebūt» ir
pasūtītāja un valsts ekonomiskās situācijas rokās. Tostarp nerealizētie
projekti ir vairāk kā būtiska arhitektūras kopējā procesa sastāvdaļa, bieži tie
ir labākie autora darbi, kas dokumentē radoša indivīda personisko pieredzi tikpat
labi kā atspoguļo situāciju sabiedrībā.

Izstādē Naftalīns Arnis Kleinbergs rāda savu
tādu vai citādu iemeslu dēļ nerealizētos, sūrā darbā tapušos projektus, kurus
komentē ar latviešu arhitektiem netipisku humoru: «Šajā zālē atradīsiet tikai vienu
pavisam svaigu projektu, kas ar reālām cerībām veras nākotnē. Ja kaut ko vēl
pamanāt vai sajūtat, ziniet, tas viss ir tīrākais naftalīns. Dažāda vecuma un
izmēra tukšie sapņi, plaukta arhitektūra un apsūbējušu ideju portreti
pārblīvējuši manu darba skapi un nav redzama iemesla nedarīt to — lielo tīrīšanu.

Neesmu no
pagātnes pielūdzējiem, neticu stāstam par zaļāko zāli toreiz, nevēlos domās vēl
un vēl izgaršot sen norītu delikatesi, negrasos šaustīt sevi un pasauli par
kādu nenoplūkto augli. Man ir labs, gaviļniecisks noskaņojums, un es,
paļaujoties uz jūsu tīri cilvēcisko ziņkārību, aicinu visus piedalīties vienā
nelielā arhitektūras grabažu izrādē, pirms tās no istabas skapja tiek
pārvietotas tālāk prom bēniņos.

Lai arī kas tas nebūtu — iespējams, nepelnīti vai arī
pilnīgi bezcerīgi zaudēts konkurss, skrupulozi izstrādāts, bet krīzes pazemots
tehniskais projekts vai tikai kāda «burbuļlaika» attīstītāja alkatības un
nekompetences ilustrācija, vienalga, visiem tiem ir savs stāsts, savs sapnis
sapnītis un beigās vēl morāle.»