Tipveida mājas

Pēdējā Venēcijas biennālē Igaunija lepojās ar individuāli izstrādātajiem māju projektiem. Raksts, kura autors ir Kalle Komissarov un viņa kolēģi, pierāda, ka tad, ja arhitektūra un arhitekti vēlas būt patiešām nozīmīgi, daudz būtiskāk ir radīt labus un pieejamus tipveida projektus, kas vidi mums apkārt un sabiedrību kopumā ietekmē daudz ievērojamāk.

Viens no šī raksta mērķiem ir reabilitēt pēc «tipveida»  projektiem celtās privātmājas igauņu arhitektu acīs, bet otrs — analizēt jēdzienu «tipveida projekts», aplūkojot dažādus, ar arhitektūru saistītus tematus, piemēram, arhitektūras vide, ēku tipoloģija, pielāgojamība, modularitāte un ražošana, vizuālais tēls, un arhitekta loma.

Ievads

Šogad Venēcijas arhitektūras biennālē Igaunijas ekspozīcija pozitīvā gaismā atspoguļoja individualitāti, kas ir tik raksturīga Igaunijai un padara tik unikālu vietējo arhitektūru un apbūves kultūru:

«Arhitektūrai veltītie pašmāju izdevumi parasti slavē privātmāju projektus, dēvējot tos par Igaunijas arhitektūras kvalitātes zīmi». Ņemot vērā attiecību starp individuālajiem pasūtījumiem un standarta projektiem, būvniecības prakse Igaunijā ievērojami atšķiras no ierastās prakses citās Eiropas valstīs. Tikai 10% vai pat mazāk ēku laukos tiek būvētas pēc katalogu projektiem.

Izklausās pavisam jauki, vai ne? Pieņēmums, ka unikālie individuālie projekti dominē Igaunijas privātmāju būvniecībā, igauņu arhitektiem ir sen zināma klišeja. Tā ir norma, standarts un ideāls. «Īsti arhitekti» izstrādā projektus priviliģētiem ļaudīm, tiem, kuru finansiālais stāvoklis ļauj uzņemties lielāku risku, eksperimentējot ar vienu no dzīves pamatvajadzībām — jumtu virs galvas. Cilvēki ar daudz pieticīgākiem ienākumiem izvēlas būvēt mājas pēc vispārzināmā kataloga projekta, kas netiek diez ko augstu vērtēts. Patiesi, var uzskatīt, ka arhitektūras vēsturi visā tās krāšņumā veido privileģēto un turīgo sabiedrības slāņu vēsture. Ļoti reti ir sastopami piemēri, kad nozare «izlaužas» daudz plašākā sociālā mērogā. Tādējādi sabiedrībā valda viedoklis (un pamatoti), ka arhitektūra ir vienīgi pievienota vērtība un ka tā ir pieejama tikai dažiem izredzētajiem. Arhitektūra nav prece vai izejviela kā pārtika vai apģērbs. Tā rada patvērumu — mājokli — un tikai.

Šāda arhitektūras traktēšana noteikti nav ilgtspējīga. Galu galā arhitektūrai neapšaubāmi būtu jābūt vienai no disciplīnām, kas strādā sabiedrības labā. Un ne tikai. Šobrīd sabiedrība prasa no arhitekta ko vairāk par parastajiem projektēšanas pakalpojumiem. Te būtu vietā izteikums, ko minēja viens no izcilākajiem jaunās arhitektu paaudzes pārstāvjiem Alehandro Aravena no čīliešu biroja Elemental, kurš, atbildot uz ArchDaily portāla uzdoto jautājumu par to, kāds ir mūsdienu arhitektūras izaicinājums, teica: «Arhitekti pārāk daudz laika velta tēmām, kas tikai netieši ietekmē arhitektūru. Mēs aplūkojam nesaistītas un galu galā nesvarīgas tēmas. Šāda situācija ir izveidojusies, pateicoties sešdesmito un septiņdesmitu gadu arhitektu centieniem, kuri vēlējās būt reakcionāri, būt brīvmākslinieki un vienkārši izpaust savu talantu. Viņi centās atrast savu nišu sabiedrībā un viņi to atrada. Taču maksa par to ir nenozīmīgums. Sākot no šī brīža, arhitekti pievērsās valodai, lietojot vārdus un izteicienus, kas nereti ir saprotami tikai pašiem arhitektiem.»[1]

Man šķiet, ka plašākā mērogā uz arhitektūru var attiecināt to pašu, kas notiek Igaunijas Mākslas akadēmijā, kur dizaina nodaļa aprij daudzveidīgās lietišķās mākslas nozares to šaurās specializācijas dēļ izmantoto materiālu ziņā, jo tām vienkārši trūkst plašākas sociālās rezonanses. Protams, situācija arhitektūrā atšķiras no situācijas, piemēram, ādas apstrādes jomā, taču laiks nestāv uz vietas nevienam no mums. Plašākā sociālā kontekstā piederība pie elites ir tas pats, kas nenozīmīgums.

Nu jau varam runāt pagātnē par žilbinoši straujo ekonomiskās izaugsmes periodu Igaunijā, kad unikāli privātmāju projekti veicināja un sekmēja augstāka dzīves standarta sasniegšanu. Arhitekti, protams, jūtas glaimoti, atrodoties šādā kompānijā. Taču, kad aplūkojam fotogrāfijas arhitektūras žurnālos vai Venēcijas biennāles katalogā, redzam sintētisku realitāti. Saskaņā ar dažām aplēsēm aptuveni 75% vietējo iedzīvotāju dzīvo daudzdzīvokļu mājās, bet tendences to pārējo iedzīvotāju vidū, kuri dzīvo privātmājās, ir daudz atšķirīgākas, nekā tas šķiet būvniecības nozares pārstāvjiem. Reālajā dzīvē viss atkal ir pavisam savādāk. Mēs dzīvojam laikā, kad pārmaiņas nav izņēmums, bet gan dzīves norma. Šo pārmaiņu ietekmē ievērojami mainās arī dzīves telpa, ēkas un daudzdzīvokļu mājas. Vajadzība paaugstināt energoefektivitāti ir atklājusi vairākas sāpīgas problēmas, proti, ir nācies konstatēt, ka gandrīz viss esošais Igaunijas mājokļu fonds ir prasībām neatbilstošs. Šobrīd ir nepieciešami gan arhitekti, gan tāda telpiskā domāšana, kas palīdzētu sakārtot vidi, bet risinājumi, kas radītu lielākas pārmaiņas sabiedrībā, iespējams neatrodas tur, kur arhitekti tos meklē.

Bet pagaidām neglītas tipveida projektu mājiņas tiek celtas tādā ātrumā, ka tās vairs nav iespējams ne saskaitīt, ne atšķirt. Visā pasaulē attīstītājus vada viena vēlme — nopelnīt, kas izkropļo ainavu, pārvēršot to par viendabīgu masu, kurai trūkst gan kvalitātes, gan individualitātes. Parastais uzņēmējdarbības modelis balstās uz naudas apriti, bet lēmumu pieņēmēji ir kļuvuši pārāk pasīvi un nelabprāt akceptē novatoriskas idejas. Šāda situācija un arvien plašāka tipveida projektu izmantošana rada bažas arhitektiem visā pasaulē par viņu profesijas turpmāko pastāvēšanu.

Protams, štancēto mājokļu popularitāti nosaka gan ekonomiskā, gan sociālā situācija. Tipveida projekti ļauj nodrošināt ar mājokļiem pēc iespējas vairāk cilvēku un viedokļi par šādām mītnēm var arī mainīties slēpto sociālo zemtekstu ietekmē. Standarta elementu izmantošana, rūpnieciskās ražošanas process un krietni īsākais būvniecības laiks vienmēr ir bijuši pievilcīgi argumenti gan celtniekiem, gan attīstītājiem, gan pašiem mājokļu īpašniekiem. Protams, zemākas cenas vārdā nākas upurēt estētisko vērtību, komfortu un kvalitāti, taču arī ne vienmēr. Vēsture liecina, ka šajā jomā vienmēr ir bijuši izņēmumi un ka daudzi izcili arhitektūras meistari nav izvairījušies projektēt tipveida mājās. Ja arhitektam ir skaidra vīzija un tehniskā kompetence, kāpēc gan rūpnieciski ražotas tipveida mājas nevarētu būt ērtas, kvalitatīvas, praktiskas, videi draudzīgas, ar pārdomātu plānojums un pieejamas lielākai iedzīvotāju daļai. Tad kāpēc gan šādu ēku ir tik maz?

Leksikons

Arhitektūras vide

Pirmkārt, standarta arhitektūras radītais iespaids ir atkarīgs no vides, kurā arhitektūras objekti izvietoti. Neatkarīgi no izvietojuma blīvuma vai plašuma, no arhitektoniskās daudzveidības vai vienveidības, ar tipveida mājām iespējams veidot dažādus sižetus. Kādas atsevišķas vienības monotonums un anonimitāte nav obligāti jāuzlūko kā negatīva īpašība, jo telpas kvalitāti rada kopējais iespaids. Kopiespaids nosaka to, vai uzlūkojam kvalitatīvu vidi vai trīsdimensiju haosa paraugu. Tā, piemēram, eksperimentālais rajons Tartu Vēriku apkaimē ir aktuāls piemērs tam, kā vienība (ēka) un kopums (pilsētas rajons) disonē savā starpā. Pamatstruktūrai, kuras kontekstā iekļaujas arhitektūra — plānam — ir nozīmīga loma telpas kvalitātes radīšanā. Tipveida ēkas mijiedarbībai ar apkārtējās vides kontekstu nav katrā ziņā būtiski jāatšķiras no mijiedarbības, kādu rada oriģināls, unikāls projekts, ja arhitektam nav bijusi iespēja ņemt vērā apkārtnē plānotās apbūves īpatnības.

Skaistā, dabiskā vidē tipveida māja pati par sevi ir vērtējama pozitīvi; faktiski, no ainavas saglabāšanas viedokļa, būtu pat ieteicams būvēt vienveidīgas mājas vienmērīgā izvietojumā. Tādējādi ēkas var kalpot par organisku un mierīgu fonu dabiskai videi. Apbūve, kuru veido ēkas, kas celtas pēc līdzīgiem projektiem, laika gaitā var kļūt pat ļoti vērtīga. Tādas, piemēram, ir koka dzīvojamās mājas Tallinas strādnieku rajonos, kurām ir liela kultūrvēsturiskā vērtība.

Ēku tipoloģija

Terminus «tipveida ēka», «tipveida projekts» vai «standartizēta arhitektūra» lieto dažādās nozīmēs. Ar terminu «tipveida arhitektūra» var apzīmēt gan būvprojektus, kurus izmanto vairāku ēku būvēšanai, gan arī arhitektu izstrādātus standartizētus risinājumus, kurus būvniecības stadijā var nedaudz mainīt vai pielāgot. Standartizēti projekti bieži sastopami pēckara gados būvētos dzīvojamos rajonos, piemēram, Tallinas Lillekilas un Mārjamē rajonos.

Ar terminu «tipveida ēka» apzīmē ēku, kas izgatavota no rūpnieciski izgatavotiem elementiem – sijām, paneļiem, telpiskiem moduļiem, kurus izgatavo rūpnīcā un tad atved uz būvlaukumu, kur tie tiek samontēti. Atkarībā no primārās «pamata vienības»uzbūvētās standarta ēkas var iedalīt, piemēram, elementu, telpisko elementu, moduļu, konteineru, karkasu, guļbaļķu, frēzbaļķu un paneļu ēkās. Atkarībā no ražotāja šie termini var nenozīmēt vienu un to pašu standartprojekta veidu, bet gan standarta risinājumus, ar kuru palīdzību viegli var pielāgot ražošanas procesu pasūtītāja īpašajām prasībām.

No teorētiskā aspekta ēku tipoloģija ir interesanta ar piedāvātajām variāciju iespējām. No tipoloģijas viedokļa ēkas «tips» ir pabeigts un mūžīgs, un jebkādi tā varianti ir nepilnīgas ilūzijas. Citiem vārdiem sakot, pastāv kāds estētiskais ideāls, un attīstība ir izveidojusi perfektu paraugu, kuru tālāk iespējams tikai kopēt. Pretstats tam ir viedoklis, kas orientēts uz iedzīvotājiem, kad tiek aplūkotas viņu vajadzības un izveidots abstrakts vidējais variants, kas tad tiek nosaukts par «tipu». Šajā gadījumā jēdzienam «tips» ir plašāka nozīme: ēkas var atšķirties, tomēr tām piemīt kopīgas īpašības. Koncentrējoties uz iedzīvotāju vajadzībām, arhitektiem ir lielāka brīvība, un tādējādi arī tiek ievērota prasība par tipveida ēku pielāgojamību.

Galveno Igaunijā sastopamo tipveida projektu raksturo standarta plānojums — viens stāvs, virtuve apvienota ar ēdamistabu utt., kā arī neiztrūkstošā sauna.

Pielāgojamība

Runājot par tipveida projektu nākotni, galvenais jautājums saistās ar to pielāgojamību, t.i., cik lielā mērā ēku iespējams pielāgot pasūtītāja vēlmēm un apkārtējās vides kontekstam. Bez tam, ņemot vērā izmaiņas, kas parādās laika gaitā, ir arī svarīgi, cik pielāgojami šādām izmaiņām ir saliekamo tipveida ēku projekti.

Ļoti iespējams, ka standarta projekts nākotnē būs dinamiskāks un vieglāk pielāgojams. Dinamiskas projektēšanas metodes, piemēram, ēkas informatīvās modelēšanas sistēma, ļauj viegli, ērti un efektīvi pielāgot standarta projektus. Tas savukārt mainīs ēkas arhitektūru un izskatu, bet varbūt pat funkcijas un tipoloģiju.

Daudzi igauņu ražotāji piedāvā arī viena risinājuma variācijas, proti, dažādus izmērus un stāvu skaitu, kas, piemēram, moduļmāju gadījumā balstās uz vienu pamata moduli; principā var izmantot gatavus moduļus, izveidojot visdažādākās iespējamās kombinācijas. Šajā gadījumā pastāv atšķirība starp pielāgojamu tipveida projektu un fiksēta risinājuma tipveida projektu.

Tipveida projekts var būt tik pielāgojams, cik to ļauj ražošanas process. No otras puses, standarta projekta pielāgojamība ir cieši saistīta ar attiecībām starp pasūtītāju un ražotāju. Jautājums ir par prioritātēm — vai pietiek ar gatavu risinājumu no kataloga, vai arī ir vēlme no piedāvātā šablona izveidot savu sapņu māju. Otrajā gadījumā jau faktiski vairs nav lielas atšķirības starp oriģinālu ēkas projektu un tipveida projektu. Un pat rodas jautājums – kurš ir oriģināls un kura ir kopija? Varbūt viena pasūtītāja vēlmēm pielāgojamu standarta ēkas projektu varētu salīdzināt ar jaunu automašīnu, kad ražotājs kā atsevišķu pakalpojumu papildus standarta komplektācijai piedāvā papildu aprīkojumu. Pircējs iesaistās konkrētā sistēmā, kura papildus pamata modelim ļauj izvēlēties papildu aprīkojumu un tā apkopi visā produkta dzīves cikla laikā. Varbūt tipveida projektu varētu uzskatīt par individuāli pielāgotu pakalpojumu paketi?! 

Modularitāte un ražošana

Moduļveida ēkas tiek projektētas, balstoties uz noteiktiem standarta izmēriem un to atkārtošanos. Ja ēkai ir moduļveida struktūra, tas automātiski nenozīmē, ka tā ir tipveida ēka, taču sagatavju un gatavu elementu izmantošana šādu ēku celtniecībā ir ierasta prakse.

Konkrētas ēkas modularitāti nosaka dažādi arhitektoniski risinājumi – telpu plānojums un izmērs, materiālu struktūra un izvēle, bet materiāls savukārt nosaka variācijas iespējas un gala rezultātu, kā arī konkrēto būvniecības gaitu. Ja celtniecības pamatelements ir plaši izplatīts un universāls, piemēram, ķieģelis, ir iespējamas neskaitāmas variācijas, un pabeigtās ēkas diezgan ievērojami atšķiras viena no otras. Izmantojot specifiskākus elementus, tie tiek samontēti kopā vienā noteiktā veidā, radot līdzīgus gala rezultātus. Ja salīdzinām, piemēram, ķieģeļus, guļbaļķus, paneļus un telpiskus moduļveida elementus, ēku būvniecības process atšķiras, un atkarībā no neatkarīgā elementa procesa sarežģītība pamatā ir līdzīga. Vienīgā atšķirība ir galvenā darbu veikšanas vieta – būvlaukums vai rūpnīca.

Moduļveida elementu gadījumā praktiski viss darbs tiek veikts rūpnīcā. Neliela privātmāja var sastāvēt pat no viena elementa, bet lielākas mājas – no diviem līdz četriem elementiem. Moduļveida elementu izmēru dēļ to pārvadāšanai vajadzīgs speciāls transports, taču pēc visu elementu nogādāšanas būvlaukumā māju var uzbūvēt un tajā var ievākties pat dažu dienu laikā.

Ideālā gadījumā tipveida ēkai būtu jāapvieno sevī efektīvs ražošanas process un kvalitatīva arhitektūra. Projektējot tipveida ēku, notiek pastāvīgi līdzsvara punkta meklējumi, ņemot vērā industrializāciju, ražošanas prasības un standartizāciju, no vienas puses, un kvalitāti, nozīmi un vietas kontekstu, no otras puses. Kāpēc gan atzinīgi nenovērtēt centienus izveidot tādu standartprojekta ēkas tēlu, kas asociētos ar drošu un paredzamu pasūtītāja izvēli? Taču piemērotāka šķiet elastīgāka pieeja, uzsverot spēju pielāgot tipveida ēku pasūtītāja vēlmēm un vietai, vienlaikus saglabājot tās industriālo raksturu.

Arhitekta lomas

Projektētājs

Arhitekts ir un paliek arhitekts, pat ja viņš izstrādā tipveida projektu, kur galvenais mērķis ir radīt telpu. Tipveida ēkas projektētājam ir cits uzdevums. Tā kā mērķa grupa nevērtē augstu telpas pievienoto vērtību, tai ir vajadzīgs vienīgi ērts un praktisks mājoklis. Tāpēc šajā gadījumā galvenais arhitekta uzdevums ir tīri praktisks: piedāvāt telpisko risinājumu, kas atbilstu standarta vajadzībām, atrodot tā saucamo zelta vidusceļu. 

B-arhitekts

Mērķa grupai, kurai paredzēti standarta, tipveida risinājumi, parasti ir ierobežotas ekonomiskās iespējas, kas liek arhitektam iekļauties salīdzinoši mazākā budžetā. Tādējādi arhitekts kļūst par biznesmeni jeb b-arhitektu, kurš skaita un rēķina.

Dizainers

Runājot par saturu, tipveida projekts ir viens no visvairāk uz produktu orientētajiem arhitektūras veidiem, jo tas ir gatavots pēc pasūtījuma. Tipveida projekta izstrāde ir līdzīga produkta izstrādes procesam ne tikai izejas punkta ziņā, bet arī tādēļ, ka eksistē projektēšanas komanda, saturs, ievirze un pats izstrādes process. Līdzvērtīga loma parauga izveidē ir gan ražotājam, gan tehnoloģijām, gan starpniekiem, gan tēla veidotājiem, kas rūpējas par galaprodukta izskatu. Arī arhitekts ir līdzvērtīgs partneris – produkta dizainers, kura mērķis ir izstrādāt vislabāko iespējamo šablonu – iPhone ekvivalentu arhitektūrā. Produktu, kuru var personalizēt, izvēloties jebkādu iespējamo pielietojumu, kas apmierinātu katra lietotāja individuālās vēlmes.

Izgudrotājs

Standarta mājokļus kā produktu ir iespējams sekmīgi izstrādāt un ieviest, pateicoties tipveida projektu izmantošanas biežumam. Tas ļauj arhitektiem atkārtot vienu un to pašu telpisko eksperimentu, lai radītu 2.0 versiju, tā teikt. Tipveida mājas projektētāju varētu salīdzināt ar zinātnieku, kas eksperimentē ar jaunām tehnoloģiskām iespējām; tāpat standartprojekta ēku ražotājam nav noteikti jābūt būvuzņēmumam – tas var būt gan Panasonic (skat. panahome.jp), vai pat Skype.

Arhitektam nevajadzētu krist izmisumā, domājot par ierobežojumiem, kādus tipveida projekts uzliek radošās izpausmes brīvībai. Par arhitekta uzdevumu jākļūst eksperimentēšanai ar jauniem telpiskiem modeļiem, tehnoloģijām un materiāliem, kas aizstātu arhitekta pašreizējo dekoratora lomu, kur radošā izpausme ir ierobežota ar ēku kā suvenīru maskēšanu ar vēsturiskām atsaucēm.

Tēls

«Tēls ir objekta, lietas vai parādības iedomāts attēls.» Katra produkta vai pakalpojuma tēlam jābūt tādam, lai to viegli uztvertu patērētājs, kuru ražotājs uzskata par savu hipotētisko klientu. Ja analizējam tipveida ēku ražotāju interneta mājas lapās izmanto vārdu krājumu, ir iespējams rekonstruēt ražotāja sākotnējo koncepciju par šādu māju vidusmēra pircēju.

Kāds ir šāda «tipiska klienta» psiholoģiskais portrets, ņemot vērā tipveida ēku ražotāju lietoto leksiku?

Pirmkārt, šo personu moka aizdomas, ka preces varētu būt standartam neatbilstošas. Viņš nav pārliecināts, vai ražotāji ir eksperti un lietpratēji. Taču par spīti neuzticībai, viņš nemeklē citas iespējas, bet kļūst par nepacietīgu, gaidās tvīkstošu patērētāju.

Tipisks klients vēlas saņemt gatavo mājokli tūlīt un nekavējoties! Viņš izbauda spriedzi, ko rada sajūta, ka vēlamais atrodas tikai rokas stiepiena attālumā. Viņš spēcina savu apņēmību ar apziņu, ka jaunā māja būs dabiska, iespējams, asociējot tās kvalitāti ar faktu, ka māja būs izgatavota no koka.

Saņemot atslēgas, viņam joprojām nav skaidras pārliecības, vai viņš tomēr ir vidusmēra patērētājs? Viņš šaubās, vai viņam tomēr ir piemērota jebkura māja? Vai viņš spētu dzīvot kaimiņu māja? Ja vien viņš varētu veikt dažas, bet nozīmīgas izmaiņas, saglabājot pārliecību, ka viņš nejauši visu nesabojās, tādējādi kļūstot par apsmieklu sabiedrības acīs!