«Viens no iemesliem, kāpēc piekrastē pašlaik var redzēt priekšpilsētai raksturīgu ainavu, ir tas, ka cilvēki nav raduši uztvert krastmalu kā pilsētas centra daļu vai pieņemt, ka vieta, kas vēl nesen bija atšķirta no pārējās pilsētas, var kļūt par svarīgu varas interešu krustpunktu,» rakstā par pēdējās desmitgades Tallinas ostas pārveides projektiem atzīst žurnāla Maja redaktore Triin Ojari.
Pirms desmit gadiem, 1996. gada aprīlī Tallinā nojauca bijušās kuģu būvētavas (tagadējās vecās ostas teritorijas) ūdenstorni. Pilsētas mērs izteica cerību, ka drīz tiks nojauktas augstās sienas un Tallinas iedzīvotājiem būs iespēja pirmo reizi telpiskā izpratnē apjaust, ka Tallina ir pilsēta jūras krastā. Ostas teritorija, kas aptvēra aptuveni 100 hektārus neapbūvētas platības, bija lielākā teritorija pilsētas centrā ― pilnīgi jauna telpa attīstībai un dažādu iespēju realizēšanai.
Tallinas ostas rajona attīstības vēsture nav bijusi vienkārša. Sabiedrības cerības vienmēr ir bijušas lielas – masu mediji dēvēja ostas rajonu par «gadsimta būvprojektu», par jauno nākotnes Tallinas centru. Sākoties jaunai tūkstošgadei, pilsētas centrs pārvietojās kaut kur citur, un šķiet, ka lielākie būvdarbi ostas rajonā nupat tikai sākas ― pašlaik šeit vienlaikus tiek celtas trīs viesnīcas un SPA centri. Šodien retoriski var teikt, ka pēc neskaitāmiem arhitektūras konkursiem un apaļā galda diskusijām, tiesas prāvām un skandāliem, kas visi kopā ir mazinājuši esošās telpiskās iespējas, mums vēl aizvien paliek izvēle, atteikties no idejas izveidot jūras krastā pilsētas apbūvi vai tomēr nē. Taču atmetot retoriku, ir jāatzīst, ka pieņemto un nepieņemto lēmumu rezultātā pilsētas centram blakus esošais ostas rajons ir pārvērties par tādu kā priekšpilsētas teritoriju, kur bez noteikta plāna tiek būvēti izklaides objekti, izveidojot vienu no daudzām bezpersoniskām apbūves teritorijām, kas iederētos jebkur ― pseidopilsētu bez vietas izjūtas.
Pēc krastmalām ir pieprasījums
Krastmalu uzskata par būtisku postindustriālas pilsētas pazīmi, īpašu modernas pilsētas elementu. Un krastmalu, līdzīgi kā citu urbanizēto teritoriju attīstības projekti ir kļuvuši par globālu produktu, kura projektēšanas principus atdarina tikpat plaši kā tirdzniecības centru pirmā stāva plānus.
Jaunas ostas teritorijas visā pasaulē raksturo diezgan līdzīga attīstības shēma. Ir labi zināms, ka ostas teritoriju pievienošana aktīvai pilsētas dzīvei bija saistīta ar ekonomiskām un ģeogrāfiskām izmaiņām ― ražošanas un preču pārvadāšanas uzņēmumi izvācās no pilsētas vai arī ražošana tika pārtraukta pavisam, un lielas platības, ļoti bieži tiešā pilsētas centra tuvumā, palika neizmantotas. Astoņdesmitajos gados pilsētas iesaistījās dažādu jautājumu risināšanā, piemēram, daudzveidīgas dzīvojamās telpas radīšana vai vēsturiskās atmosfēras akcentēšana ― pilsēta kļuva par vietu, kur produktīvas nozares nomainīja ātri augošā izklaides industrija. Pilsētu konkurencē pilsētplānošana kļuva par daļu no mārketinga plāna, jo pēc krastmalām ir pieprasījums.
Ostu projekti parasti aptver lielu teritoriju, kas uz tradicionālā pilsētvides faktūras fona izceļas ar savu «īpatnējo» raksturu, ko nosaka ostas fiziskā struktūra, vēsture, kā arī ekoloģiskā vide. Ostas bija «pilsētas pilsētās», tumšas robežzonas, kas pazūd ūdenī. Jaunas dzīvības iedvešana šajās teritorijās zināmā mērā ir nežēlīgs process, kad tās tiek integrētas «vecajā» pilsētā, kur tām abām turpmāk būs jāievēro jauni noteikumi. Tallinas ostas rajona projektos un arhitektūras konkursu pieteikumos atbalsojas sabiedrības sāpīgā apņemšanos tikt galā ar pagātnes rēgiem (Tallinas Linnahall centra traģiskais liktenis); arhitektu neatlaidīgā ticība, ka arhitektūra var sniegt pienācīgu atbildi pilsētplānošanas izaicinājumiem šajā sarežģītajā teritorijā; un valsts administratīvo iestāžu kā pilsētplānotāju un stratēģisko partneru nekompetence. Atšķirībā no Rietumu pilsētām Tallinai pēc pamošanās no padomju laiku letarģijas deviņdesmitajos gados nevajadzēja sarežģītus mārketinga plānus vai jaukta kapitāla shēmas, lai atbrīvotos no sastinguma. Ostas rajons bija viena no daudzām «zelta raktuvēm» pilsētā – iespējams, tur tiešām bija zelts, taču vienkāršāk bija «meklēt zeltu» citās vietās. Viens no iemesliem, kāpēc piekrastē pašlaik var redzēt priekšpilsētai raksturīgu ainavu, ir tas, ka cilvēki nav pieraduši uztvert piekrasti jeb krastmalu kā pilsētas centra daļu vai pieņemt, ka vieta, kas vēl nesen bija nevienmērīgi apdzīvota un atšķirta no pārējās pilsētas, var kļūt par svarīgu varas interešu krustpunktu.
Desmit gadu garumā tikai projekti un nekas vairāk
Viena no šādām iespējām un vairākkārt atkārtots ierosinājums bija priekšlikums par rātsnama būvi piekrastē. Kopā ar ierosinājumu izveidot piekrastē universitātes pilsētiņu, kuru iesniedza nedaudz vēlāk, šīs ir divas visspēcīgākās idejas, kas saistās ar Tallinas centra ostas rajonu un kas būtu varējušas dod šai vietai jaunu jēgu. Ideju par rātsnama būvi piekrastē iekļāva Irinas Raudas 1994. gadā izstrādātajā Tallinas ostas rajona attīstības plānā – veco fabrikas ēku līdzās Admiralitātes (Admiraliteedi) baseinam bija paredzēts pārveidot par lielu sabiedrisku celtni – iespējams, par rātsnamu ― bet visu kvartālu, kura lielāko daļu bija plānots apzaļumot, bija jāšķērso kanāliem (kas veidoti līdzīgi tiem, kādi šeit atradušies senāk). Teritorijā nebija paredzēts izvietot ne tirdzniecības objektus, ne dzīvojamos namus; teritorijā Kadriorgas pusē bija plānots uzbūvēt vēl vienu sabiedrisku celtni ― operu. Taču kad kādu dienu politika mainījās, visi attīstības plāni sabruka.
1996. gadā pilsētas valde sadalīja plašo ostas teritoriju vairākās daļās un noorganizēja jaunu «apsaimniekotāja konkursu» vispievilcīgākajam zemes gabalam ― 18 hektāru lielai platībai ap Admiralitātes baseinu, kur nekustamā īpašuma attīstītājiem un arhitektiem bija jāiesniedz kopīgi izstrādāti priekšlikumi. Šādā no pilsētplānošanas viedokļa īpaši nozīmīgā vietā netika noteikti ne telpiskie, ne funkcionālie ierobežojumi. No septiņiem pieteikumiem TSM Investeeringute AS kopā ar arhitektūras un inženiertehnisko komunikāciju uzņēmuma Nord Projekt iesniegto priekšlikumu nekavējoties atzina par konkursa uzvarētāju. Saskaņā ar konkursa komisijas atzinumu pilsēta deva priekšroku ekscentriskākai, izkliedētākai apbūvei, nevis jaunam kompaktam pilsētas centram, lai nepieļautu, ka investoru intereses koncentrētos tikai vienā pilsētas daļā. Jaunā plāna galvenā ideja bija uzcelt dzīvojamās mājas pilsētas centrā līdzās tirdzniecības objektiem. Tika saglabāta ideja par sabiedriskās ēkas celtniecību līdzās Admiralitātes baseinam; aiz tā, gar Mere puiestee bulvāri bija paredzēts uzbūvēt atsevišķas 5―6 stāvu ēkas, kur atrastos tirdzniecības objekti, un līdzīgas punktveidā izvietotas mājas bija plānots uzcelt Admiralitātes baseina otrā pusē. Taču tiesvedības uzsākšana apturēja plānoto attīstību.
Jaunās tūkstošgades atnesto pārmaiņu rezultātā palielinājās privātā kapitāla vara un pieauga sabiedrības interese par ostas rajonu. 2001. gadā lielu skaitu zemes gabalu pārdeva investīciju un būvniecības uzņēmumiem; tajā pašā laikā notika trīs ideju konkursi, kurus uzstāja rīkot arhitektu savienība, lai izveidotu attīstāmās teritorijas tēlu un funkcionāli un telpiski iezīmētu tās kontūras. Dažas idejas no plašā ideju spektra tika ļoti atzinīgi novērtētas ― tramvaja līnijas ierīkošana, kas savienotu gar piekrasti izvietotās sabiedriskās ēkas; ziemeļrietumu piestātnes pārvēršana par salu un īsta arhitektūras šedevra būve Frenka Gērija stilā; teritorijas telpiskā centra pārvietošana uz Admiralitātes baseina kvartālu, izveidojot 24 stundas dienā funkcionējošu dzīvojamo māju un tirdzniecības objektu zonu.
2003. gadā (uzņēmumā AS Entec) izstrādāto piekrastes ģenerālplānu, kas iekļāva teritoriju no Kadriorgas līdz Paljassaare pussalai un noteica katra teritorijas kvartāla galvenās funkcijas, nemainot esošo stāvokli, var uzskatīt par starpposma kopsavilkumu un šodienas situācijas pārskatu. Šis dokuments vēl joprojām ir spēkā un tas jāņem par pamatu, veicot jebkādus būvdarbus ostas rajonā. Taču šis plāns ir tik vispārīgs, ka tas neko negarantē.
Tādējādi, atskatoties uz šiem desmit gadiem, varam teikt, ka dialogā ar privāto sektoru sabiedrības vēlmes (arhitektu retorikas arsenāls, ja jums labpatīk) bija pārāk vājš arguments ― nekas nevar atturēt Tallinas piekrasti no pārvēršanās par priekšpilsētas izklaides scēnu ― pilsētvidi, kas paredzēta tūristu auditorijai.
