2010. gada notikumi pasaulē un reģionā

A4D ikdienā pievēršas Rīgas un Latvijas arhitektūrai, tikai pa retam
skarot kādas ēkas vai ar arhitektūru saistītas parādības kaimiņu Baltijas
valstīs, bet vēl retāk — citur pasaulē. Tomēr gada beigas ir laiks, kas ļauj veikt
plašākus kopsavilkumus.

Ir skaidrs, ka pārmaiņas un noteiktu virzību arhitektūrā labāk varēs
analizēt pēc pieciem desmit gadiem, lūkojoties atpakaļ uz šodienu. Tomēr
atsevišķas ēkas vai notikumi šogad vai pēdējos pāris gados ļauj ieraudzīt noteiktas
tendences.

Trekno
gadu atliekas un zvaigžņu arhitektūras monumenti

Nevien Latvijā, bet visā rietumu pasaulē gads arhitektiem bijis drīzāk
skarbs, jo ekonomiskā sarukuma seku rezultātā bezdarbs profesijā bija augsts.
Pesimismu atklāja arī Eiropas arhitektu padomes regulārie ikkvartāla pētījumi
par stāvokli nozarē. Var teikt,
ka arhitektūrā notiek zināma paradigmas maiņa, ko arhitekti paši gan ietekmē
tikai niecīgā mērā. Dažādi sludinātie pareģojumi, ka ar krīzi pasaule un arī
arhitektūra kļūs labāka un gudrāka — tie var šķist stipri pārspīlēti un
pārlieku optimistiski. Tomēr, ja vēlamies, varam ieraudzīt notikumus (ar
notikumiem  plašākā nozīmē saprotot arī
būves un projektus), kas apliecina un ilustrē pārmaiņas. Pārmaiņas, kas,
protams, nenotiek vienā vai pāris gados.

Vēl arvien
klātesoši ir milzu projekti, kas raksturo iepriekšējo laikmetu — tādi, kuros
sajūtams pārspīlēts  arhitekta ego un
pašmērķīgu formu meklējumi, uzpūstas pasūtītāja ambīcijas vai centieni atkārtot
Bilbao efektu. Un noteikti jau arī, ka tāda arhitektūra nekad  nepazudīs, jo ir pasaules daļas, kas arvien  attīstās strauji un tiecas sevi apliecināt ar
iespaidīgām būvēm. Gada sākumā Dubajā svinīgi tika atklāts Burj Khalifa — pasaules
augstākā ēka, kas celšanas laikā bija pazīstama kā Burj Dubai. Tornis iemiesoja lielas un nepārprotamas ambīcijas,  Persijas līča reģiona straujās pārmaiņas un Čikāgas
arhitektu tehnoloģiskās spējas, taču tā tapšanas beigu posmā pilsētas un
emirāta dzīvi jau ļoti spēcīgi bija skārusi krīze, un ēka bija kļuvusi arī par
plīsušā burbuļa simbolu.

Starp gada spilgtākajiem «zvaigžņu
arhitektūras» darinājumiem jānosauc MAXXI  — Zahas Hadidas projektētais 21.
gadsimta  mākslas muzejs Romā, kas ieguva
arī šāgada nozīmīgāko britu arhitektūras godalgu — Stērlinga balvu, apsteidzot,
piemēram,  citu ievērojamu muzeja būvi,
iepriekšējā gadā atklāto Deivida Čiperfīlda Neues
Museum
Berlīnē. Ir saprotams, ka Hadidas darba vērtējumi arī šoreiz ir
pretrunīgi: «pārsteidzoša būve, bet briesmīga galerija»; «galerija, kas, pret
savu pamatfunkciju attiecas ar nepieredzētu cinismu», «cik gan milzīgiem jābūt
mākslas darbiem, lai tie labi izskatītos Hadidas projektētajā ēkā» u.c.

Tradicionāls žilbinošās arhitektūras
karnevāls ir pasaules EXPO izstādes. Šogad Šanhajas izstādē, kuras devīze bija Labāka pilsēta, labāka dzīve,  vislielāko uzmanību piesaistīja britu paviljons — Sēklu katedrāle. Pretstatā izsmalcinātiem high-tech risinājumiem, tam izmantota drīzāk low-tech pieeja — no koka un metāla veidotā struktūrā iestiprināti
ar 60 tūkstošiem akrila stienīšu, kam katram iekšpusē glabājās kāda cita auga
sēkla, veidoja skulpturālu un vizuāli un emocionāli iespaidīgu apjomu. Izstāžu
paviljoniem gan nav liela saistība ar ilgtspējību, tomēr paviljona ideja bija
savdabīgā veidā atgādināt par dabas nozīmi. Bez tam tiek apgalvots, ka 75% no
paviljonā izmantotajiem materiāliem esot iegūti 300km rādiusā ap Šanhaju, tātad
to transportēšanā nav ieguldīti salīdzinoši milzīgi resursi. Starp pamanītākajām
izstādes būvēm jāmin arī BIG projektētais Dānijas
paviljons
. Tā centrā bija novietota oriģinālā Kopenhāgenas  nāriņa, kam apkārt spirālveidīgi tinās  apmeklētāju ceļš un veloceliņš, ļaujot
paviljona augšā nokļūt ar divriteni.

Turpinot par pašām treknākajām un greznākajām
arhitektūras izpausmēm, jāpiemin arī šogad tapusī pasaulē lielākā un dārgākā privātmāja. Tā neatrodas rietumu
pasaulē, ne arī Tuvajos Austrumos vai Ķīnā, bet gan Mumbajā — Indijas lielākajā
pilsētā.  Ar 27 stāviem (173 metrus
augsta) un 37 tūkstošiem kvadrātmetru Antilia pirmajā brīdī var likties kā
īpatnēja biroju augstceltne, taču patiesībā ir miljardu dolāru vērta
privātmāja, kurā dzīvo Āzijas bagātākais (un ceturtais bagātākais pasaulē)
cilvēks  Mukešs Ambani ar sievu un trīs
bērniem. Īpašnieks var lielīties, ka viņa māja platības ziņā ir lielāka nekā
Luī XIV Versaļa. Tajā ir stāvvietas 160 automašīnām sešos stāvos; trīs
helikopteru nosēšanās laukumi un gaisa satiksmes kontroles ierīces; sporta
klubs katram ģimenes loceklim; baseini, kinoteātris, gaisa dārzi un daudz citu
lietu, kuru uzturēšanai tiek nodarbināti 600 kalpotāji. Kaut arī būve tiek daudzināta
par zaļāko ēku Mumbajā, ar patiesu ilgtspējību tai, protams, nav sakara.
Nejēdzīgais patēriņš un galējā izšķērdība raisa vēl asāku kontrasta sajūtu, jo
atrodas valstī, kurā mitinās trešā daļa pasaules nabadzīgāko iedzīvotāju un
pilsētā, kur gandrīz miljons cilvēku dzīvo graustos. Tomēr arī tas raksturo
pasauli, kurā dzīvojam.

Jaunas
utopijas

Simboliski
ir tas, ka iezīmējot pavisam citas attīstības centienus un cita veida ambīcijas
ļoti  netālu no Burj Khalifa — kaimiņu emirātā, 17 kilometru attālumā no Abu Dabi šogad
ir pabeigta pirmā ēka Fostera projektētās Masdaras
pilsētas
kompleksā — Masdaras zinātnes
un tehnoloģiju institūts
— iestāde, kas nodarbojas tieši ar ilgtspējības un
līdzsvarotas attīstības pētījumiem. Masdara iecerēta kā ekoloģiska utopija,
pilsēta, kas spēs iztikt bez fosilās enerģijas resursiem, pārtiekot tikai no
saules un citiem atjaunojamas enerģijas avotiem, kā arī — bez atkritumiem.

Ar
neredzētajiem risinājumiem — apvienojot antīkas un ultramodernas tehnoloģijas,
iztiekot bez automašīnām, pareizāk — aizvietojot tās ar bezvadītāja
elektriskiem taksomentriem (Personal
Rapid Transit
) zem «pilsētas grīdas» tas ir projekts, kas līdzīgi kā
Korbizjē projektētā Čandigāra vai Kostas Brazilja noteikti paliks arhitektūras
vēsturē. Un kā jau tādās viena arhitekta / viena biroja plānotās pilsētās, tai
piemīt kaut kas heterotopisks, iemiesojot kaut ko no Archigram un Bakmistera Fullera utopijas,
kaut ko tradicionālas arābu pilsētas, kaut ko no slēgto vārtu kopienas (gated community) un arī — kaut ko no
atrakciju parka, — tik mākslīga tā šķiet. Pasaulē šajā gadā noteikti tapuši
desmitiem un simtiem mazāk ievērojamu ēku, kas tiecas būt «videi draudzīgas»,
Masdara, līdzīgi kā BIG projektētā Zira Zero sala Azebaidžānas galvaspilsētā
Baku ir galēji piemēri, taču tie apliecina, ka centieni ekoloģijas un
ilgtspējīgas arhitektūras virzienā ir arvien vairāk vērā ņemami. Kaut arī jau gadu
desmitiem nav aktuāli modernisma ziedu laiku arhitektūras uzstādījumi, kas
cerēja ar pareizu arhitektūru un pilsētu plānošanu padarīt cilvēci labāku,
tomēr šie projekti kaut kādā ziņā tiecās tam pietuvoties.

Inovatīvi
meklējumi pilsētas arhitektūrai

Taču šobrīd intriģējošāks BIG projekts, varbūt tāpēc, ka jau
īstenots un reāls, drīzāk ir Astoņnieka
māju
(8 māja, 8 Tallet, 8 House),
kas noslēdz viņu «Ērestādes triloģiju» — vienam pasūtītājam radītos mājokļu
projektus šajā Kopenhāgenas jaunajā priekšpilsētā, no kuriem iepriekšējie ir VM
mājas (2006) un Kalna māja (2006). Jaunā 8
Māja
, kaut arī uzbūvēta šobrīd gandrīz tukšā vietā, apvieno sevī daudzas
pilsētas kvalitātes: funkciju un tipoloģiju sajukums, kas kārtots horizontālos
slāņos; publisku, puspublisku un privātu ārtelpu kārtojums; mājokļi, biroji un
komercija vienā ēkā; piepilsētas dzīvesstila ar lielpilsētas enerģijas
apvienojums; celiņš, ka pa astotnieka līniju tinās apkārt mājas fasādēm, ļaujot
desmit stāvu ēkas augšā nokļūt ar velosipēdu. Un, protams, arī zaļie jumti,
iegūstot Skandināvijas 2010. gada Zaļo jumtu balvu. Kaut varbūt līdzīgas idejas
projektos ir manītas jau sen, tik konsekvents to īstenojums tomēr nav
pieredzēts. Šī noteikti ir viena no ievērojamākajām 2010. gada ēkām un kopā ar
Kalna māju, kas atrodas turpat netālu, tā neapšaubāmi paliks arhitektūras
vēsturē.

Kā līdzvērtīgu Astoņnieka mājai var minēt arī
11 11 Lincoln Road ēku Maiami, ar kuru tās autori — Herzog & de Meuron vēlreiz
apstiprina vai visnovatoriskāko pasaules arhitektu statusu. Ķeroties klāt
vienai no visstabilākajām amerikāņu 
dzīvesveida un arhitektūras zīmēm — daudzstāvu garāžai, arhitekti,
konceptuāli to pārdefinējot, radījuši nebijušu ēku, vienlaikus drosmīgu un
izsmalcinātu. Lai arī tā arvien vēl izskatās pēc daudzstāvu autonovietnes, kurā
ir vietas 300 mašīnām, skulpturālā būve iekļauj vēl virkni citu funkciju — veikalus,
restorānus, pasākumu vietu un arī mājokļus, padarot to par pilsētas un
publiskās telpas sastāvdaļu, parkošanu
vēršot par īpašu pilsētniecisku arhitektūras piedzīvojumu. Kā jau autonovietnei
tai nav ārsienu,  padarot to gaisīgu un
dāvājot iespaidīgus Maiami skatus, tiem, kas ēkas iekšpusē.

(Var jau
teikt, ka būvei ir līdzinieki šur un tur – nu kaut vai pirms padsmit gadiem
tapusī autostāvvieta Rīgā pie tirgus. Un reiz pirms gadiem plenērā, kaut ko
līdzīgu paši piedāvājām šaurākajai Jūrmalas vietai Dubultos — universiālu, bet
vietai piemērotu struktūru, kas pirmkārt domāta autostāvvietai, bet varētu
iekļaut gan kultūras centru, gan veikalus un daudz ko citu. Un noteikti, ka
Tokijā varētu atrast ne tādu vien atšķirīgu funkciju simbiozes piemēru.  Taču, skaidrs, ka tik konsekventu un izsmalcinātu
darinājumu kā H&deM neviens cits
vēl nav radījis.)

Gudri, praktiski un lokāli

Tomēr atgriežoties pie paradigmas maiņas —
saprotams, ka gan Masdaras projekts, gan arī minētās Ērestādes un Maiami ēkas to
apliecina, taču daudz vairāk to pierāda simtiem un tūkstošiem citu, mazāku,
necilāku projektu, kuros varbūt nav ne desmitā daļa to ambīciju, kā nupat minētajos,
bet, kas tomēr risina konkrētu vietu konkrētas problēmas. Var apgalvot, ka līdz
ar krīzi liela daļa lielo vīziju, pilsētbūvniecības plānu un vērienīgu
atsevišķu būvju projekti nu šķiet utopiski un ir nolikti malā kā nerealizējami.
Taču tas nenozīmē, ka arhitektu sociālā loma ir pilnīgi zudusi, šodien aktuāli
ir nelieli, bet praktiski un gudri risinājumi, tādi, kas uzlabo kādu, kaut
nelielu, pilsētas vietu un cilvēku dzīvi tajā, iztiekot bez lielām teorijām un
manifestiem.

Tādus — nelielus, inovatīvus projektus godina gan ikgadējā Emerging Architecture balva, kas
paredzēta tieši jaunajiem arhitektiem, gan Agas Hana balva, ko reizi trīs gados
piešķir islāma pasaules labākajai arhitektūrai. Tie ir arī projekti, ko savās slejās salīdzinoši daudz publicē tādi žurnāli kā Architectural Review vai A10, samērā konsekventi aizstāvot šādu
arhitektūras virzienu un ideoloģiju.

Neminot daudzus piemērus, tomēr jānosauc viens, ko gan nevar dēvēt gluži
par maza izmēra projektu. Inovatīvs,
elegants un mūsdienīgs veids pilsētas sociālo problēmu risināšanai, ko
piedāvāja Urban Think Tank ir San
Agustin
trošu metro Karakasā
, savienojot barrios — graustu rajonu, kurā bez ūdens un kanalizācijas mīt 40
tūkstošu iedzīvotāju, ar pārējo pilsētu. Izveidojot šo 21. gadsimta transporta
līdzekli rajonā, kas izvietojas stāva kalna nogāzē, attālumu, ko iepriekš
varēja veikt 2,5 stundās, tagad var pārvarēt 20 minūtēs. Piecas stacijas, kas
izvietotas 2,1 km garajā līnijā, reizē kļūst par apkaimes sociālajiem
epicentriem, kur izvietojas veikali, bērnudārzi u.c. pakalpojumi. Ne tik iespaidīgs
un pat ne arhitektūras risinājums ir mākslinieku projekts, kas kādu nostūri Rio
favelās pārvērta košā un dzīvespriecīgā gleznā. Tomēr arī šo projektu pavada
stāsti par to, kā tas pozitīvi ietekmējis kopienas sociālo dzīvi.

Balvas

No regulāriem arhitektūras
notikumiem jāpiemin Venēcijas biennāle,
kaut arī grūti vērtēt, cik lielu rezonansi tā guva pasaulē gada ietvaros un cik
liela izrādīsies tās  nozīme ilgāka
perioda skatījumā. Iespējams, daudz zīmīgāka tā bija ar to, ka izstādes 25 gadu
vēsturē pirmoreizi kuratore pirmoreizi bija sieviete — Kadzujo Sedzima. Bez tam Sedzima un viņas SANAA partneris Rjue
Ņisidzava šogad ieguva nozīmīgāko pasaules arhitektūras godalgu — Prickera prēmiju. Var atgādināt, ka arī
šīs balvas saņēmēju vidū viņa ir tikai otrā sieviete aiz Zahas Hadidas, kura šo
balvu saņēma 2004. gadā. 

Runājot par godalgām un arhitektūras publicitāti
pasaulē, noteikti ir jāmin jaundibinātā Eiropas
arhitektūras balva
, par kuras pirmo laureātu kļuva šobrīd slavenākais dāņu
arhitekts, 36 gadus vecais Bjarke
Ingelss
. Savā daiļradē, zināmā mērā novedot Kolhāsa pieeju līdz ekstrēmam,
nereti cinismam, viņš kopā ar biroju BIG salīdzinoši nedaudzu gadu laikā
pamanījies iekarot arhitektūras slavas virsotnes Dānijā, Eiropā un pasaulē. Apvienojot
it kā divas pretējas pieejas, no kurām vienu galējību pārstāv aroganti
utopisti, bet otru — iesīkstējuši pragmatiķi, BIG pierādījis, ka var būt
trešais ceļš, kas piedevām ir arī komerciāli veiksmīgs, nodrošinot viņiem
dažādas atzinības, tostarp dēvējot par vienu no pasaules inovatīvākajiem
arhitektu birojiem.

Reģionā

Ir notikumi un projekti, kas nav tik
ievērojami pasaules mērogā un neiekļaujas arī rakstā par Latviju, tomēr ir tā
vērt, lai tiktu pieminēti, jo saistīti ar saistīti ar mums tuvāko reģionu —
Baltijas un Ziemeļvalstīm. Bjarkes Ingelsa slava un Astoņnieka mājas nozīme noteikti
pārsniedz reģiona mērogu, tāpēc minēta iepriekšējā sadaļā.

Šogad uzmanību pievērsa Oslo, kur ar šķietami
lielu vērienu un redzamu attīstību rādīja Operas
kvartāls jeb Barcode projects

augstceltņu kvartāls netālu no stacijas, ko iecerēts pabeigt līdz 2014. gadam.
Kvartāls, kura koncepcijas autori ir MVRDV,
ir neliela daļa no Fjord City
vērienīga kādreizējo doku un rūpniecības teritoriju reģenerācijas projekta.
Atsevišķo ēku autori ir MVRDV, Snøhetta
u.c.

Līdzīga mēroga
un nozīmes projekts Stokholmā ir Västra City — pilsētas
centrālās daļas Normalmes rietumu daļa un, līdzīgi kā Oslo, arī ap dzelzceļu,
centrālās stacijas tuvumā. Rajona attīstība gan plānota vairākas desmitgades uz
priekšu, bet šogad pabeigta Stockholm Waterfront, kas pilsētas
centram piešķir jaunus vaibstus. Tas ir liela izmēra kongresu centrs pašā
pilsētas vidū, kam piekļaujas arī četrzvaigžņu viesnīca. Kā jau tas mūsdienās
un it īpaši Skandināvijā pieņemts, projektā liela nozīme ir vidi saudzējošiem
un enerģiju taupošiem risinājumiem — ēka patērē vēl divreiz mazāk enerģijas,
nekā to prasa Zaļās ēkas statuss.

Savukārt Sanktpēterburgai gada beigas bija
nozīmīgas ar to, ka tika paziņots, ka skandalozais Ohta centrs — kompānijas
Gazprom mītne netiks būvēts tur, kur iepriekš plānots. Ideja par kompleksu,
kura zīmīgākā daļa bija 403 metrus augstais biroju tornis, vairākus gadus
apdraudēja pilsētas centru. Nu tas, iejaucoties pat valsts prezidentam, ir
atrisināts.

Igaunijas un Lietuvas arhitektūrā iepriekšējais,
2009. gads, noteikti, ir bijis nozīmīgāks kā šis. Igaunijā tas bija pasludināts
par arhitektūras gadu, notika divi lieli konkursi — Tallinas plsētas
administrācijas ēkai un Mākslas akadēmijai, tad tik atklāta nozīmīga Tallinas publiskā
telpa — Vabaduse (Brīvības) laukums.
Lietuvā 2009. gadā  savukārt notika, lai
gan neveiksmīgi, konkurss Lukišķu laukumam Viļņā un tika atklāta Nacionālā
galerija, kas noteikti ir viena no labākajām desmitgades ēkām visās trijās
Baltijas valstīs. 

Lietuvā reizi divos gados notiek Arhitektu
savienības rīkota skate
, apbalvojot labāko darbu autorus. Piedaloties šādā
pasākumā šoruden, nācās vērtēt faktiski iepriekšējo gados (2008-2009) pabeigtus
projektus. Runājot par tendencēm — visuzskatāmākā no tām raksturoja naudas
plūsmas ietekmi uz arhitektūru. Kad aizdevumi mājokļu vai biroju būvniecībai ir
apsīkuši, salīdzinoši nozīmīgas būvniecības aktivitātes saglabājušās laukos,
kur ar Eiropas Savienības fondu atbalstu tiek sekmēta t.s. lauku tūrisma
attīstība. Kā apliecināja skate, šajā nozarē top arī interesantākie un
vērtīgākie arhitektūras projekti — no apbalvotajiem astoņiem trīs bija dažāda
veida viesu nami perifērijā.

Savukārt Igaunija bija vienīgā no Baltijas
valstīm, ka šogad konsekventi piedalījās (kā zināms, Latvija pēc četrkārtējas
piedalīšanās šo gadu izlaida, bet Lietuva nav piedalījusies nekad) Venēcijas
biennālē ar ekspozīciju 100 mājas. Slavinot arhitektus, kas
savu talantu iegulda privātmāju radīšanā, izstāde reizē apliecina, ka arī Igaunijā
nav attīstīti tipveida projekti, kas par pieņemamu cenu varētu ar kvalitatīvu
mājokļu risinājumiem nodrošināt plašākus sabiedrības slāņus, kādēļ pasūtītāji ir spiesti uzticēt savu naudu arhitektu eksperimentiem.

Arhitektūras un būvniecības notikums Igaunijā
bija bērnudārza Kaseke atklāšana Valgā, kas pēc renovācijas pārvērts par pasīvo
ēku un patērē 15 reizes mazāk enerģijas nekā iepriekš. Projekts, kurā bija
iesaistīti arī Passive House Latvia,
bija šāds pirmais Igaunijā, pievēršot arhitektu uzmanību.

2011. gadā Tallina reizē ar Somijas pilsētu Turku būs Eiropas kultūras galvaspilsēta un jācer, ka Igaunijas galvaspilsētai tas izdosies veiksmīgāk, nekā Viļņai 2009. gadā.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
Abonēt
Paziņot par
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx