Bez aizdomām un ironijas

«Ko ieguva Latvijas provinces pilsēta, atsakoties no projekta, uz kuru tika mesta šaubu ēna? Vietējie būvnieki atviegloti uzelpoja, jo nebija jāsaspringst, apgūstot jaunas un nezināmas tehnoloģijas, kompartijas funkcionāri varēja pilnībā norobežoties no «klanīšanās rietumu priekšā» un turpināt sekot austrumu paraugiem.» Plaģiātisma jautājumā izsakās Jānis Lejnieks.

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Daugavpilī bija iespēja uzbūvēt ēku, kura pēc Vienības nama būtu kļuvusi par pilsētas arhitektūrai emblemātisku ēku. Autori — Pilsētprojekta Modra Ģelža darbnīcas jaunie arhitekti Juris Gertmanis un Egils Bušs pēc uzvaras institūta iekšējā konkursā radīja Padomju nama projektu, ko īsi varētu raksturot kā «divus gaisā pakārtus kubus». Kāpēc divi? Padomju varas mehānisms sastāvēja no komunistiskās partijas vietējās komitejas un tautas deputātu padomes izpildu komitejas! Elegantās būvformas uz monolītā betona serdēm radīja pārliecinošu un spēcīgu iespaidu.

Kāpēc ēku neuzbūvēja — to lai pēta arhitektūras vēsturnieki. Es varu liecināt tikai par vienu epizodi, kad mūs, Rīgas arhitektus, kas ciemojās Daugavpilī, ar nākotnes plāniem iepazīstināja toreizējais pilsētas arhitekts Valdis Kalniņš. Padomju varas gados pilsētas arhitekts bija ievērojamāka figūra nekā tagad, jo viņš uzturēja saikni starp vietējo varu un valsti, būdams arī LPSR Valsts celtniecības lietu komitejas kalpībā. Un lūk, biedrs Kalniņš negatīvi vērtēja jauno arhitektu projektu, jo tas atgādinot Olivetti firmas ēku Frankfurtē. Tātad maz oriģinalitātes, klanīšanās rietumu priekšā utt.

Jā, Daugavpils Padomju nama projekta līdzība ar Olivetti ēku nav noliedzama, tāpat pēdējās ar BMW biroju ēku un vēl vienu otru, kuras kompozīcijas pamats ir monolītā betona serde un apjoms no vizuāli efektīgām konsolēm. Varam jautāt — ko ieguva Latvijas provinces pilsēta, atsakoties no projekta, uz kuru tika mesta šaubu ēna? Vietējie būvnieki atviegloti uzelpoja, jo viņiem nebija jāsaspringst, apgūstot jaunas un nezināmas tehnoloģijas, kompartijas funkcionāri varēja pilnībā norobežoties no «klanīšanās rietumu priekšā» un turpināt sekot austrumu paraugiem padomju neoeklektisma manierē ar balto marmoru un sarkanajiem tepiķiem kā vadošo ēkas motīvu.

Atkāpjoties vēl tālākā vēsturē, būs grūti atrast būvi Latvijā — no jūgendstila īres namiem līdz funkcionālisma savrupmājām, kurām nevar sameklēt kādu analogu ārzemēs, bet izteikties plaģiātisma jautājumā mani rosināja aktīvā diskusija platformā A4D. Tur nesenā Liepājas Jūrniecības muzeja konkursa uzvarētājiem — birojam MARK — kolēģi interneta vidē mēģina inkriminēt šo netikumu. Tiesa gan, krietna daļa šo A4D komentāru būtu izslēdzami no virtuālās diskusiju telpas, jo tie ir anonīmi. Mūsu pašu pieņemtā profesijas ētika nosaka, ka «arhitektu savstarpējās attiecībās nav pieļaujama aizmuguriska kritika» un to, ka «arhitekts neiejaucas savu kolēģu savstarpējās attiecībās».

Tātad konsekventi būtu pagaidīt, vai birojs BIG izteiks kādas pretenzijas formu analoģijas sava mājokļu un tirdzniecības kompleksa Soro (Dānija) projekta sakarā. Protams, procesu var virzīt, uz ko platformā A4D [11/06/2009 13:32] kāds feisbuk arī rosina: «Vajag aizrakstīt Bjarke sejugrāmatā!» Latvijas kultūras vēsturē jau ir precedents, kad kāds E.P. aizrakstīja somu komponistam Janam Sibeliusam, uzrādot viņa un Emīla Dārziņa kādas kompozīcijas līdzību. Iznākums — latviešu komponists iznīcināja savus darbus un darīja sev galu. Jācer, ka MARK ir mazāk ievainojams un arhitekti neizdzēsīs savus projektus no datoru diskiem, lai mestos zem vilciena.

Ne tikai mūzikā, bet arī arhitektūrā matemātiski precīzi nav iespējams noteikt vai objekts B ir objekta A pakaļdarinājums, jo jebkuras būves tapšanā ir daudz komponentu. Bez tam, citāti nekad nav izslēgti no arhitekta darba metodes. Un vispār — autortiesības arhitektūrā ir pēdējo gadsimtu arhitektūras problēma, it īpaši jau iestājoties «zvaigžņu arhitektu» laikmetam. Viduslaiku katedrāļu būvmeistarus jeb arhitektus mazāk satrauca autorība, viņi darīja savu darbu bez īpašas publicitātes, izplatot to, ko mēs šodien sauktu par progresīvām tehnoloģijām vai pieredzes apmaiņu.

Arhitektu labie tikumi, apkopoti LAS Arhitektu ētikas kodeksā, prasa no arhitekta apzināties, «ka radošā darba pamatā ir viņa paša zināšanas, profesionālā erudīcija un personības individualitāte. Viņš apzinās, ka pakaļdarinājums (plaģiāts) nav savienojams ar arhitekta ētiku», (p. 1.4.). Turpat gan teikts, ka «arhitekta pienākums ir nepārtraukti celt savu profesionālo kvalifikāciju, apgūstot jaunākos sasniegumus pasaules arhitektūrā, mākslā, zinātnē un tehnikā», (p. 1.3.). Bez tam, «arhitekts visas savas zināšanas atdod, lai veicinātu indivīdu un sabiedrību sasniegt augstu ētisko un saimniecisko dzīves standartu», (p. 1.2.).

Diskusijas par Liepājas muzeja jaunbūvi varētu būt konstruktīvas tikai MARK konkursa projektā piedāvātās ēkas apdzīvojamā jumta sakarā, ņemot vērā «pilsētas, kurā piedzimst vējš», atmosfēru. Tomēr, ja žūrija projektā ir iepazinusies ar autoru izsmeļošiem paskaidrojumiem un ja liepājnieki ir apmierināti ar šo slīpo plakņu arhitektūru, kura pasaulē pazīstama jau labu laiku, bet Latvijā vēl nav realizēta, tad viņiem ir tiesības mēģināt būt pirmajiem. Diskusijai par pārprastām autortiesībām ar to nav sakara.

Atliek novēlēt veiksmi konkursa uzvarētājiem, pieņemot, ka kolēģi zina arī šo LAS Arhitektu ētikas kodeksa punktu: «stādamies līguma attiecībās ar pasūtītāju, arhitekts nodod viņa rīcībā visas sava aroda zināšanas, vispusīgi iedziļinās visos izejas materiālos (izcēlums mans — J.L.) un, uz pasūtītāja pieprasījumu, sniedz izsmeļošos padomus un paskaidrojumus.»