Līdz 30. novembrim jaunajā Nacionālās bibliotēkas
ēkā, Eiropas kultūras galvaspilsētas
programmas ietvaros skatāma izstāde Mana,
tava, mūsu Rīga pirms 100 gadiem, kas ir mēģinājums ielūkoties dinamiskajā,
daudzveidīgajā, etniski un kultūras ziņā tik raibajā pilsētas dzīvē līdz 1914.
gadam, kad Eiropā sākās Pirmais pasaules karš.
«Kā rīkoties autovadītājam, ja tas sastopas ar zirgu
pajūgu pilsētas ielās, kā pareizi lietot tālruni, cik maksā tinte un kurā
biedrībā iestāties? Pavisam ikdienišķi jautājumi, kas mūsdienu cilvēkam,
iespējams, šķiet mazliet komiski, tomēr rīdziniekam pirms simts un nedaudz
vairāk gadiem bija tikpat svarīgi, kā šodienas velojoslu domstarpības Rīgas
ielās vai kafejnīcu bohēmas skaļuma nesadzīvošana ar iedzīvotāju naktsmieru», —
stāsta Izstādes idejas autors un veidotājs ir kulturologs un profesors Deniss
Hanovs.
Izstāde ir kas vairāk par kailiem faktiem un
vispārpieņemtiem stereotipiem par 19. gadsimta Rīgu, tas ir stāsts par pilsētas
daudzslāņainību, tās tik dažādajiem iedzīvotājiem un laikmeta gara sajušanu,
kurā līdzās pirmajām politiskajām kaislībām, vēlot Rīgas domi, smaržo
smalkmaizītes kādā Vecrīgas konditorejā, no laukiem iebraukušām darba
meklētājām dala pamācošas brošūras, kā nekļūt par prostitūcijas upuriem, bet
pilsēta pošas svinēt 700 gadu kopš tās dibināšanas.
Attēlā
redzamā grāmatiņa brūnos vākos — tā sauktais Baltijas jaunatnes kalendārs 1914. gadam — vizuāli tas pat nedaudz
atgādina mūsdienās tik populāro Moleskine blociņu. Tā īpašnieces vācu izcelsmes
vidusšķiras meitenes E. Urdevičas (Urdewitsch) vārdu mēs visticamāk
nekad neuzzināsim, tāpat kā neuzzināsim viņas acu krāsu, balss tembru vai
mīļāko dzīvnieku. Taču lakoniskais ieraksts 19. gs. Moleskine blociņa 78. lappusē «Vācija pieteica karu Krievijai»
iezīmē gan viņas pašas bērnības beigas, gan arī beigas 19. gadsimta Rīgai.
Izstāde būs
mēģinājums ielūkoties dinamiskajā, daudzveidīgajā, etniski un kultūras ziņā tik
raibajā pilsētas dzīvē līdz 1914. gadam, kad Eiropā sākās Pirmais pasaules
karš. 19. gs. Rīgas stāsta noslēgums – cenzūra, skaļš un asiņains, bēgļu ceļiem
piepildīts klusuma periods, kad metropole pie Daugavas krastiem sastingusi
nāves bailēs un rīdzinieku sāpēs.
Izstādes stāsts nav
hronoloģisks — tas sākas ar brīdi, kad tika nojaukti viduslaiku nocietinājumi
un Rīga sāka strauji augt un attīstīties. Izstādē piedāvātas piecas tematiskās
jomas, kas veido Rīgas vaibstus pirms Pirmā pasaules kara: Pilsēta aug, Rīdzinieki ir tik dažādi, Rīdzinieki piedalās politikā, Rīgai
700, Rīgas spožums un ēnas.
«Rīgas 700.gadu
jubileja ir brīdis, kad saduras šīs dažādās etniskās grupas. Vācieši grib
redzēt Rīgu kā kultūras mantojuma pilsētu, bet latvieši, kas tajā brīdī ir jau
kļuvuši par izteikti pašapzinīgu etnisku grupu, saka — mums nevajag vācu Rīgu,
jo tā ir vecā Rīga, mēs gribam jauno, moderno Rīgu, un tā ir industriālā Rīga,»
skaidro Nacionālās
bibliotēkas projektu vadītāja Marta
Dziļuma.
Izstādes eksponāti ir 19. gadsimta un 20. gadsimta
sākuma drukātās liecības par rīdzinieku dzīvi laikmetā, kas beidzās pirms simts
gadiem. Vairums no tām ir LNB krājuma daļa. Izstāde izvietota divās LNB izstāžu
zālēs: pirmā veltīta piecām minētajām nodaļām un hronoloģiskajai joslai (notikumi
Rīgā un Eiropā no 1850. līdz 1914. gadam). Otrajā atsevišķs nostūris veltīts
Arveda Švābes poēmai Pilsēta: Gūstekņa
dziesma ar iespēju klausīties tās fragmentus, bet izstādes satura
emocionālajai kulminācijai — 1914. gada skolnieces E. Urdevičas kalendāram /
plānotājam – veltīta instalācija ar kalendāra reprodukcijām un iespēju
klausīties un lasīt E. Urdevičai veltītu eseju, ko tieši šīs izstādes
vajadzībām radījusi rakstniece Inga Ābele.
Izstādes idejas autors un veidotājs — Deniss Hanovs,
izstādes projekta vadītāja — Marta Dziļuma. Izstāde tapusi ar Latvijas
Nacionālās bibliotēkas, nodibinājuma Rīga 2014, Frīdriha Eberta fonda, Live
Rīga un Arctic Paper atbalstu.
