Par pēdējā laika konkursu praksi

15. februārī notika neliela, improvizēta sanāksme ar tādu pašu nosaukumu LASā. Tā bija diezgan labi apmeklēta – atnākuši bija apmēram 7-10 cilvēki – gandrīz puse no aicinātajiem. Sanāksmi organizēja LAS padomes un valdes priekšsēdētāji. Tajā piedalījās viens no LU Torņakalna konkursa zaudētājiem (Jānis Sauka no 1.vietas ieguvēja MARK),  divi uzvarētāja pārstāvji – Ina Kuļikovska un Vita Polkovņikova – no 2. vietas laureāta un pasūtījuma ieguvēja biroja „6. stils” -, kā arī divi no pieminētā LU konkursa žūrijas locekļiem – G.Grabovskis un I.Lazdiņš – un M.Jaunromāns no LAS konkursu komisijas. Sarunai pievienojās arī J.Dripe – Rīgas pilsētas arhitekts, LU žūrijas dalībnieks un LNNM piebūves konkursa vadītājs.

Sarunā izskanēja visai konstruktīvi un pozitīvi ieinteresēti viedokļi – teju no katra runātāja.

Īpaši vērtīgas man šķita kopīgi akceptētā atziņa par to, ka LAS pārstāvju lomai žūrijā vajadzētu būt augstākai, nekā tikai sava arhitekta profesionālā viedokļa paušana – LAS pārstāvim būtu jāraugās ne tikai, lai apbalvotā risinājuma arhitektūra ir laba un videi piederīga, bet arī, vai izvirzītais risinājums ir labi realizējams, vai atbilst svarīgākajām apbūves un būvniecības normām un noteikumiem, un arī pasūtītāju interesēm, vai apzināti ir visi galvenie tā realizācijas riski, kā arī, lai praksē īstenotos un tiktu ievērotas autortiesības un risinājuma pēctecība pa projektēšanas stadijām.  

Būtu jābūt arī iespējami pilnīgam priekšstatam, vai izvirzītais darbs vispār tiks virzīts realizācijai, kā tas notiks, un vai galvenās ieinteresētās puses to atbalsta.

Citādi pārāk bieži LV praksē ir šādi gadījumi, kad atzītais it kā uzvarējušais risinājums netiek akceptēts realizācijai un tālākai līguma slēgšanai, kā tas ir šajā LU gadījumā, kad darba negatīvu novērtējumu iepirkumu komisijai ir snieguši vēlāk pieaicinātie eksperti – jau pēc žūrijas darba beigām un pieņemtā lēmuma Tas pats par sevi arī nebūtu nekas ārkārtējs, taču tad būtu bijis jārunā par atpirkuma naudu – tai būtu jābūt paredzētai LAS akceptēta konkursa nolikumā (ne šoreiz – pati t.s. pirmās pakāpes prēmija sasniedza knapus LVL3000 par divu stadiju konkursa darbu 22 mio.objektam).

(Taisnības labad jāsaka – nav gan līdz galam skaidrs, vai nav bijuši arī kādi procedūras pārkāpumi 1.vietas laureātu MARK iesniegumā… bet tas maz ko maina pašā apskatāmajā principā.)

Pozitīvi vērtējams ir LAS sanāksmes lēmums izveidot un noformulēt tādu kā vadlīniju apkopojumu tēžu formā – kā ieteikumu LAS pārstāvju turpmākai darbībai žūrijās. Tas varētu būt vērtīgs solis ceļā uz konkursu prakses sakārtošanu. Par tradīciju varētu kļūt tāda ikgadēja LAS semināra organizēšana – domu apmaiņai un pieredzei visiem tiem arhitektiem, kas LAS sastāvā izteikuši gatavību un vēlēšanos darboties arhitektūras konkursu žūrēšanā. Tā būtu laba iespēja apspriesties par vēlamajiem pilnveidojumiem konkursu praksē, par jaunākajām tendencēm, pārrunāt precedentus, kā arī pieslīpēt mums katram savus priekšstatus, prasmes un pieredzes žūriju darbā. Tas varētu pat kļūt par obligātu (obligāti vēlamu) pasākumu visiem LAS pārstāvjiem žūriju darbam.

Taču personīgi mani uzmanīgu darīja cits jautājums, pareizāk sakot, replika, kas cita starpā izskanēja no kāda klātesošā mutes: esot taču normāli un to ir jāsaprot, ka ir arhitektūras risinājumu konkursi, bet esot arī tādi, kuru galvenais mērķis ir vēlamā arhitekta atrašana pasūtītājam. Tieši tā – vēlamā! Mana iebilde, ka tādi konkursu veidi un, vēl jo vairāk, nolikumi neesot redzēti, tā arī palika bez pienācīgas atbildes vai skaidrojuma.

Jā, varētu būt tāda iepirkuma procedūras forma, kad tiešām pēc pretendentu pieredzes, kvalifikācijas un komerciālā piedāvājuma rezultātiem tiktu izvirzīts labākais kandidāts, un uzreiz virzīts uz projektēšanas līguma slēgšanu. Tā varētu būt. Tas būtu pat ļoti efektīvi.

Bet – cik un vai tādus skaidri un atklāti noformulētus nolikumus esam piedzīvojuši praksē?! Var jau būt, ka kādu esmu palaidis garām vai neatceros, bet – vai tā ir? Zinām taču, kā noslēdzās Hansabankas ēkas konkurss – cik ļoti un pat dramatiski atšķīrās konkursa risinājums, kas, izrādās, neapmierināja pat pasūtītāju, no vēlāk realizētās apjoma formas. Zinām, kā netika realizēts neviens no Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas atkārtoto arhitektūras konkursu risinājumiem (tas gan bija senāk), un tādus piemērus varētu minēt vēl.

Tiem visiem zīmīga ir viena īpašība – LV arhitektūras konkursu praksē to parasti apzīmē ar ietilpīgo nopūtu – „konkursā jau ir kā konkursā, bet vēlāk jau būvēs kā vajag”… Tāda nostādne ir kaut kur pamatīgi iesakņojusies, un tā pavisam noteikti neveicina ne arhitektūras attīstību valstī, ne arī ceļ profesijas prestižu.

Kāda ir LAS pozīcija? Kaut kur it kā jau dzirdu iebildes – nu nav jau, nav jau tik traki – jāļauj jau cilvēkiem arī paprojektēt… …

Šajā „nerealizēšanas” ieradumā saskatu vienu no pastāvošās konkursu prakses posta saknēm. Un skumji ir tas, ka šādu kārtību atbalsta un klusējot pieņem zināmās aprindās kā ierastu un dabisku.

Tāpēc jautājums – kurš būs tas arhitektūras konkurss LV , kurā ne tikai būs pirmā vieta ar kuru arī tiek noslēgts līgums par realizāciju, bet arī – TIKS REALIZĒTS UZVARĒJUŠAIS ARHITEKTŪRAS KONKURSA RISINĀJUMS ?!  – atbildīgi un maksimāli tuvu iecerētajam un attēlotajam,

bez šaubu ēnas, ka slēptā veidā ir izvēlēts kādam vēlamākais projektētājs.  Lai veicas!