„Lielais dzintars” vai lielais posts?

Mēs, kuriem svarīga kultūrvides attīstība un labāka kopīga nākotne, un mēs, kuri, par naiviem ideāliem galvu nelauzot, padalījušies ar saviem nodokļiem Liepājas daudzfunkcionālā centra/ koncertzāles „Lielais dzintars” projekta finansēšanā, esam nonākuši utopiskas sapņu pils ēnā.

Pakļaujoties autordarba untumiem, Liepājas koncertzāles projektā tiek riskēts ar cilvēku dzīvībām un būtiskām ēkas lietošanas un apsaimniekošanas prasībām. (detalizētu projekta nepilnību aprakstu var atrast raksta „Arhitekts Gundars Vērpe: Liepājas koncertzāles projekts ir makulatūra” http://www.rekurzeme.lv/news/article.html?xml_id=31464  pievienotajā failā)

Manuprāt, situācija ir simptomātiska Latvijā šobrīd valdošajai (ne)domāšanai kopumā. Liekas, ka pietiek ar to vien, ka Liepājas koncertzāles projektu izstrādāja ārzemnieki – austriešu arhitektu birojs “Giencke & Company” ar arhitektu Folkeru Gīnki (Volker Giencke) priekšgalā – lai mūsu lokālajā iztēlē rastos zvaigznes tēls, pret kuru vajag attiekties ar bezierunu bijību: tādi cilvēki taču nekļūdās, kur nu vēl uzvedas tik profesionāli neētiski!

Tehnisko projektu austrieši iesniedza Liepājas domē 2010. gada 13.decembrī ar papildinājumiem 2011. gada 31. janvārī projekta ekspertīzes veikšanai, kas bija gatava marta vidū. Projekts tika nodots atpakaļ projektētājiem uz labošanu, kas nav beigusies vēl līdz pat šim brīdim – jau pagājuši 2 mēneši. Vērtējot iesniegtā tehniskā projekta dokumentāciju, projektu uzraugošais SIA “Būvkonsultants” ir atzinis, ka: „tehniskais projekts ir jālabo, jāpapildina jautājumos par vides pieejamības, ugunsdrošības, ēkas energoefektivitātes, ekspluatācijas risinājumiem un par atbilstību Latvijas būvnormatīviem un ekonomiskajām un vides prasībām”, bet F.Gīnkes partneris Latvijā, arhitekts Juris Poga sacīja, ka: „Vērpes aizrādījumi ir vietā, taču lietas ir novēršamas. Projekta gatavība ir zaļa. Taču nedomāju, ka projekts ir jāpārstrādā, bet jāsakārto. Es strādāju pie šī projekta ar mērķi to realizēt. Bez šaubām, tas ir tīrs autordarbs ar specifiskiem risinājumiem, un iejaukšanās autordarbā nav tik vienkārša.” (skat. rakstu Rupja kļūda vai koncertzāle? Avīze „Kurzemes vārds”, 09.03.2011.).

Darbā pie projekta tiku uzaicināts neilgi pirms projekta nodošanas 2010.gada novembra beigās kā Latvijas būvniecības likumdošanas speciālists un tur uzturējos līdz 2011. gada janvāra beigām. Jāsaka, ka par Latvijas likumdošanu un ēkas funkcionālajiem un apkalpes risinājumiem projekta autori nelikās ne zinis, atvēlētajā laikā nebija iespējas neko vairs saglābt. Redzot projektu, sākumā bija sašutums un neticība par notiekošo. Latvijas pārstāvju brīdināšana par draudošo līdzekļu izšķērdēšanu un nepietiekamo projekta kvalitāti netika ņemta vērā. Tomēr, strādājot tālāk, arvien labāk sapratu, ka projekts ir mums dārga un rūgta mācību stunda, un ir nepieciešami nopietni papildinājumi Latvijas būvnormatīvos, lai varētu realizēt liela mēroga projektus Latvijā, sadarbojoties ar ārzemju speciālistiem.

Ideja par koncertzāli Liepājā ir pareiza. Šāda veida celtnes mūsu kultūrvides un ekonomiskajai attīstībai ir vitāli svarīgas. Tomēr to pašu nevar teikt par konkrēto projektu. Liepājas „Lielais Dzintars” uz tehniskā projekta nodošanas brīdi ir klasisks sapņu pils piemērs – kaut vai tā iemesla dēļ, ka nav saskatāms. Kādēļ tik lielisks projekts tiek citu acīm slēpts? Pašlaik projekts un tā ekspertīze publiski nav pieejama. Kādi labojumi tiek veikti projektā un kā tiks realizēta un uzturēta jaunbūvētā ēka, to Liepājas pilsētas dome neatklāj. Šī raksta mērķis ir: rosināt plašākas publiskas diskusijas speciālistu un žurnālistu vidū, padarot nepieciešamu publiskot Liepājas koncertzāles tehnisko projektu un tā dokumentāciju, kā arī projekta labojumus un ekspertīzes slēdzienu. Tikai tā varēs projektā skaidri saskatīt to milzīgo plaisu starp kvalitāti un kvantitāti (cenu).

Ir nepieciešams atklāt projekta darba procesu, lai citas pašvaldības un valsts organizācijas nepieļautu līdzīgas darba organizācijas nepilnības, kas rodas šķidrās Latvijas būvniecības likumdošanas dēļ. Pašlaik tā arī nekur nav precīzi noteikts, kas ir tehniskais projekts – vai tā ir vīzija, vai precīzi un detalizēti izstrādāti risinājumi. Projekta publiskošana atklātu likumdošanas nepilnības, ko Latvijas būvspeciālisti varētu uzlabot un papildināt – tas nāktu par labu visai Latvijas būvindustrijai.

            Koncertzāles tehniskais projekts maksā 3,03 miljonus latu, neskaitot pievienotās vērtības nodokli. No šīs summas par projektu jau ir samaksāti 90 procenti, tātad, projektā labojumiem vajadzētu būt tikai 10 procentu robežās. Projektēšanas darbu finansējums galvenokārt ir no Latvijas budžeta. Būvniecībai atvēlētā tāme – 19,4 miljoni latu, neskaitot pievienotās vērtības nodokli. Ēkas kopējā platība ir aptuveni 14 000 kvadrātmetru. Tā kā projekts ir jālabo jautājumos par vides pieejamību, ugunsdrošību, ēkas energoefektivitāti, ekspluatāciju un atbilstību Latvijas būvnormatīviem, labojumu apjoms un daudzums ievērojami var mainīt ēkas plānojumu, stāvu augstumus, būvapjomu, izmaksas, un tas nozīmē nopietnu projekta pārstrādi. Latvijas pārstāvji gan runā par esošā projekta labošanu un darba turpināšanu, bet kādi darbi tiks veikti un kas tiks labots, ja 90 procentu honorāra jau ir samaksāti?!

Uzdrīkstos apgalvot, ka iesniegtajā tehniskā projektā katrs arhitektūras daļas rasējums ir pārpilns kļūdām un rupjiem likumdošanas pārkāpumiem. Ja ķeras klāt šo kļūdu labošanai, jāpārstrādā arī projekta inženieru daļa – būvkonstrukcijas, apkure, vēdināšana, u.t.t. un pats būtiskākais ēkas celtniecības izmaksas. Tehniskais projekts, kas izmaksā 15,6 procentus no plānotās būvizmaksas, neuzrāda precīzas būvtāmes, pie tam pagājušā gada 13. decembrī netika iesniegtas būvkonstrukcijas! Šādus iztrūkumus par papildinājumiem pēc projekta ekspertīzes vairs nosaukt nevar. Nebrīnos, ka labošanas process ir tā ieildzis. Pēc projekta nodošanas būs nepieciešama atkārtota projekta ekspertīze, iepriekšējā izmaksāja 15 000 latu.

Lai arī ekspertīze ne pirmajā, ne atkārtotajā izskatīšanā nevērtē koncertzāles ideju un tās loģiku, tomēr der pievērst uzmanību vairākiem būtiskiem „Lielā Dzintara” risinājumu trūkumiem. Reti kurš mūsdienās atļaujas būvēt lielu publisku ēku ar pilnīgi stiklotu fasādi un jumtu, kuras vienīgā funkcija ir caurskatāmība un krāsa, neintegrējot tajā inovatīvas enerģiju taupošas ierīces. Tāds risinājums vairāk kā 30. gadus novecojis un neracionāls. Patiesi mūsdienīgā projektā tāda fasāde būtu viena liela saules baterija, kas ievērojami atvieglotu ēkas uzturēšanu. Diemžēl projektā nav iekļauta neviena enerģiju taupoša sistēma, tieši pretēji – ēka ir grandiozs energoresursu patērētājs un koncertu biļetes būs zelta vērtas. Stiklotais jumts, kas runu līmenī sniedz telpai augstu estētisko un emocionālo kvalitāti, vasaras laikā sekmē ēkas pārkaršanu, tiek pārmērīgi darbināta vēdināšanas sistēma, jumtu var noķēzīt kaijas. Ziemā tas aizsnigs, aizklās jumta oranžo toni. Stikla jumta un slīpās fasādes apkope ir neatrisināta. Piekļuve jumtam tehniskā projektā nodošanas brīdī vispār nav paredzēta, turklāt starp dubultajām fasādēm apkalpes cilvēks izspraukties nevar. Tā būs sarežģīta un dārga izprieca. Ja reiz nerēķinās ar Latvijas klimatiskajiem apstākļiem un grib būvapjomu
apsildīt ar centralizēto pilsētas apkuri, zinot, ka ziemās temperatūra bieži vien sasniedz ap -20ºC, varbūt būtu bijis prātīgāk pirms tam publiski izsvērt un diskutēt par ēkas energoresursu risinājumiem – vai lietošanā iegūt resursu patērējošu ēku, vai resursu taupošu ēku. Bija jāatrod iespēja, kā 3.03 miljonu projektā ‘izcilu’ (kā citviet var dzirdēt) dizaina risinājumu papildināt ar energoefektīvām tehnoloģijām – ilgtspējības vārdā! Projekta uzraudzības padome varēja jau laikus padomāt par ēkas ilgtermiņa uzturēšanu. Vai būs iespēja samaksāt ārzemju solistiem vai uzturēt pašmāju koncertzāles trupu laikā, kad netiks taupīta elektroenerģija un apkure? Ja ir pieņemts lēmums izstrādāt energopatērējošu ēku ar atpalikušiem dizaina un inženieru risinājumiem, tad kāds ir šīs ēkas pamatojums? Ja ir tikai viens arguments – ārzemēs arī tā dara – vai ar to pietiek? Kāpēc neizstrādāt Latvijas apstākļiem piemērotu augsto tehnoloģiju un ekstravaganta dizaina ēku, nevis kopēt jau novecojušus piemērus, nerēķinoties ar vidi? Tāds intraverts ovāls objekts faktiski var atrasties jebkurā vietā uz pasaules.

Nav arī saprotama institūciju pielaidīgā attieksme pret ārzemniekiem, vērtējot izstrādāto projektu. Tā izskatās, ka ārzemju arhitekti var neievērot Latvijas likumdošanu. Īpaši kritisks jautājums šajā projektā ir griestu augstumi. Lai cik fantastisks ir koncertzāles dizains, to griestu augstumu ziņā var salīdzināt ar padomju laikos būvēto blokmāju dzīvokļiem, kuru griestu augstums ir 2.5m – bet tas ir nepieļaujami publiskām telpām. Turklāt šajā gadījumā runa ir par ko ekstrēmāku. Tehniskā projekta arhitektūras daļā norādītie griestu augstumi nekur nav mazāki par 2,4m kafejnīcas zonā un 2,5 m pārējās telpās, bet tas ir neprecīzi un maldinoši – projektā faktiskais griestu augstums, ieskaitot inženierkomunikācijas, vairākos vestibilos un mūzikas skolas gaiteņos sasniedz pat 2,2m., un, ja gaiteņus griestu augstumu ziņā tomēr vēl var klasificēties kā evakuācijas ceļus, tad to platums daudzviet ir nepietiekams, kas nav pieļaujams ne tikai evakuācijas, bet arī vides pieejamības aspektā. Ar tik zemiem griestu augstumiem būs stipri jūtama vēdināšanas sistēmas gaisa plūsma, un tas ir ne vien neērti, bet arī bīstami – rokām aizsniedzami ir vēdināšanas sistēmu izvadi, sprinkleri un dūmu detektori.

Mūzikas skolas telpu projektēšana esošajā apjomā arī ir veikta nevīžīgi un neracionāli, nerēķinoties ar to, kurš un kādā veidā šīs telpas lietos, bet par prioritāti izvirzot ambiciozu ģeometriju. Pagrabstāvā projektētās klašu telpas ir nobīdītas no fasādes, nenodrošinot tiešu dabisko dienas gaismu, bet gan tikai atstaroto. Gar stikla fasādēm paredzēti gaiteņi. Tāds risinājums ir vienkārši neiespējamas – pat ja tic gaismas inženieru risinājumam ar atstarojošo virsmu griestiem, maz ticams, ka tumšajos ziemas apstākļos, kad fasāde var aizsnigt, pa iecerēto 1m šauro logu strēmeli iekļūs pietiekami gaismas. Žēl bērnu, kam šis dizaina brīnumdarbs paredzēts.  Turklāt klases ir neproporcionāli mazas salīdzinājumā ar gaiteņu un kāpņu platību. Gaiteņi nesaprotamu iemeslu dēļ ir uz paceltajām grīdām, klašu telpas padziļinot par 1,4m, padarot tās nepieejamas personām ar kustību traucējumiem. Pie tam tā nav vienīgā vieta, kur ir apgrūtināta pieejamība – funkcionāli nepieļaujami ir atrisināta nokļuve uz skatuves (personām ar kustību traucējumiem ir jāpārvietojas ar kravas liftu), pārvietošanās starp dažādajiem stāvu līmeņiem un nokļūšana daudzās publiskās telpās, piemēram, augšējā stāva bāram. Tik pat kropla ir klavieru un citu lielāka mēroga kravu pārvietošanas iespējas ēkā.

Jautājums tikai viens: kādēļ šādai augstas klases publiskai jaunprojektētai ēkai ir pieļautas tik rupjas atkāpes no normatīvajiem aktiem? Pie tam tādu projektu ir parakstījuši sertificēti arhitekti!

Manuprāt, no projekta autoru rīcības un projekta slepenības kļūst skaidrs, ka nav runa par labojumiem, bet gan koncertzāles projekta pārstrādāšanu. Lai šajā situācijā iegūtu reālu rezultātu, ir jāsper radikāls solis – jāpārtrauc sadarbība ar līdzšinējiem projektētājiem un jāattiesā izšķērdētos līdzekļus, turpinot sadarbību ar citu arhitektu biroju. Šādā gadījumā sākotnēji nerealizējams projekts pārtaptu par paraugpiemēru labai projektēšanas vadības un likumdošanas praksei. Projekta pārstrāde un/vai projekta autoru maiņa ir nepieciešama, ja mēs patiesi vēlamies lepoties ar skaistu, modernu un Liepājas pilsētvidē iederīgu celtni, ja nevēlamies iedzīt bankrotā Liepājas infrastruktūras objektus un beidzot kopīgi padomāt, kā pelnīt, nevis izšķērdēt, kopīgi mācīties kā aizstāvēt savas valsts intereses, nevis apmaksāt ārzemnieku izrakstītos rēķinus.

Cienījamie Latvijas iedzīvotāji! Lai cik skaista būtu dižautora uzburtā aina un plašs domu lidojums, lai viņš nemanipulē ar latviešu simbolu, nespiež uz sentimentu par dzintara jūru, padarot mūs aklus un nevarīgus. Šajā projektā robeža starp ekstravagantu arhitektūru un izšķērdēšanu jau ir pārkāpta.