Torņakalna draudzes nams

Viens no galvenajiem pretendentiem uz Gada skates augstāko balvu noteikti ir Lutera draudzes centra ēka Torņakalnā, kas tapusi blakus 1891. gadā celtajai baznīcai. Pagāja astoņi gadi no ēkas pirmā uzmetuma līdz brīdim, kad tā vēra durvis, atklājot skandināvu modernisma atturību, eleganci un telpisko skaidrību ikvienam apmeklētājam un kļūstot par jaunu sociālu un kultūras centru Pārdaugavā.

Pretstatā katoļu baznīcai, kas neatkarības gados visā Latvijā uzbūvējusi virkni jaunu dievnamu, evaņģēliski luteriskās baznīcas rosība šajā jomā bijusi stipri niecīgāka, nodarbojoties galvenokārt ar vecu ēku atjaunošanu. Torņakalna baznīcas draudze, lielā mērā pateicoties mācītāja Jura Rubeņa personībai un tam, ka piederība šai kopienai ir prestiža lieta noteiktās Rīgas aprindās, paspējusi izaugt par lielāko luterāņu draudzi Latvijā, kurā reģistrēti vairāk nekā 4000 locekļu. Augošā draudze, vajadzības un arī iespējas rosināja sākt jaunas ēkas būvniecību. Projekta koncepcija tika izraudzīta nelielā konkursā-plenērā, kas notika 2003. gadā un kurā toreiz bija ielūgti septiņi biroji no dažādām Baltijas un Ziemeļvalstīm.

Uzvarējušais projekts, kura autors bija dāņu arhitekts Kristians Kolds, piedāvāja uzsvērti horizontālu struktūru, kas daļēji iedziļināta nogāzē, ļaujot neogotiskās baznīcas vertikālei pilnībā dominēt. Skandināvu modernisma garā ieturētās ēkas plānojums ir skaidrs un lakonisks. Gandrīz pusi ēkas aizņem zāle lekcijām, semināriem un draudzes sanākšanām. Atlikušajā daļā izvietojas bibliotēka, darbinieku telpas un biroji.

Kā ēkas iekšpusē, tā ārpusē, gan konstrukcijās, gan apdarē dominē vienkārši, nemāksloti materiāli — betons, koks un stikls. Tieši plašie stiklojumi piešķir namam atvērtu un aicinošu tēlu, kas īpaši sajūtams tumšajā laikā, redzot iekšpusē gaišumu un cilvēkus. Caurspīdīgums un reizē vizuāla atturība šķiet ēkas tēla galvenās iezīmes. Neraugoties uz to, ka aizvien pietrūkst daļa arhitekta iecerētās iekšējas un ārējas apdares, ēkai piemīt tāds cēlums, elegance un telpiska skaidrība, kas ir reti sajūtama Latvijas arhitektūrā un ko novērtēt gan var tikai klātienē, ne fotogrāfijās. Stiklojumi ļauj ieraudzīt baznīcas torni, atrodoties ikvienā zāles vietā un reizē nodrošina organisku saikni ar dabu un ārtelpu. Caurspīdīga ir arī starpsiena, kas birojus atdala no centrālā gaiteņa.

Ziemeļniecisks gars caurstrāvo ne tikai ēkas arhitektonisko tēlu. Ja latviešu luterānisms lielā mērā ir balstīts vācu moralizēšanas tradīcijās, tad ziemeļvalstu protestantismā lielāka loma ir piētismam, reāli atbalstot draudzes locekļus un neaizsrgātākos. Arī Torņakalna draudzē nozīmīga vieta ir diakonijas darbam — rūpēm par cilvēku tā veselumā, ietverot ne tikai garīgos aspketus vien. Tādejādi nesen atklātais nams ir ne vien reliģiska iestāde, bet tas ir devis vienai no Pārdaugavas apkaimēm arī jaunu sociālo un kultūras centru, kalpojot ne tikai par savas draudzes locekļiem vien.  

Rīgas Lutera draudzes centrs Torņakalnā

Autori: Christian Cold, Morten Kirketerp  / Entasis, Kopenhāgena
Būvprojekts, saskaņošana un autoruzraudzība: Ināra Miezīte, Mārcis Dejus / Postform Projekts Rīga

2003-2011