Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcai veltīta grāmata

Ojārs Spārītis
Versija par Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcu
Jelgavas pilsētas pašvaldība, 2011

Jelgavas
pašvaldība sadarbībā ar apgādu Zinātne 2011. gadā laida klajā akadēmiķa,
mākslas zinātnieka, Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Ojāra Spārīša grāmatu
Versija par Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcu, ko autors ir veltījis
pasaulē pirmajam luterāņu draudzes dievnamam.

Grāmata ir vairāku
gadu pētniecības rezultāts, jo šāda dievnama vērtības un nozīmes izpratne
pieprasa plašākas Jelgavas pilsētas, toreizējās Kurzemes hercogistes un pēcreformācijas
perioda protestantiskās un paralēli arī katoliskās Eiropas arhitektūras,
mākslas un kultūras vēstures materiālu studijas.

Grāmatas pamattekstu
veido sešas nodaļas. Pirmā nodaļa — Jelgava pēc reformācijas — ir
veltīta sarežģītā kultūrvēsturiskā fona apskatam: raksturota novārtā atstātā iedzīvotāju
garīgā aprūpe un dievnamu trūkums Livonijas ordeņa pastāvēšanas laikā, kā arī Kurzemes
hercoga Gotharda Ketlera piekoptā baznīcas politika ar 1567. gada rīkojumu jaunu
dievnamu celtniecībai; apskatīti tā laika Kurzemes dievnamu piemēri un tolaik
piekoptie būvniecības paņēmieni; meklējot atbildes uz konceptuālajiem
jautājumiem par protestantu dievnama uzbūvi un tās ģenēzi, veikts vietējo
piemēru salīdzinājums ar luterāņu kapelām un baznīcām citur Eiropā; raksturots
arī pēcreformācijas laika Jelgavas pilsētvides konteksts, kā arī iedzīvotāju
konfesionālās piederības daudzveidība.

Otrajā nodaļā — Sv.
Trīsvienības baznīcas liktenis (1573–1944)
— aplūkota dievnama būvvēsture: raksturota
ambiciozā projekta mērķtiecīgā plānošana un pilsētbūvnieciskā situācija, un aprakstīti
vairākās epizodēs notiekošie būvdarbi un pēcāk organizētie pārbūvju darbi,
uzmanību vēršot ne vien uz pasūtītāja, bet arī uz mecenātu un draudzes atbalsta
lomu procesa gaitā; un, visbeidzot, skaidroti dievnama bojāejas apstākļi, kas
saistāmi ne vien ar 1944. gada notikumiem, kad artilērijas apšaudes rezultātā
baznīca aizdegusies, bet arī ar pēckara ideoloģijas apstākļiem, kuru iespaidā
1954. gadā baznīcas mūri tika pilnībā nojaukti.

Trešajā nodaļā —  Arhitekta un stila meklējumi — autors
ir raksturojis Sv. Trīsvienības baznīcas arhitektūru, piedāvājot skrupulozu
būves formālo un stilistisko analīzi: mēģināts uzburt dievnama sākotnējā
veidola vīziju ar mūsdienās konstatējamo, vēl tolaik neapmestās ķieģeļu mūra ēkas
fasādē lietoto arhitektonisko un dekoratīvo elementu klāstu, meklējot
analoģijas Ziemeļu renesanses piemēros un uzskatāmas līdzības atrodot arī Rīgas
Sv. Jāņa baznīcas renesanses laika piebūves arhitektūrā un Jelgavas Sv. Annas
baznīcas risinājumā; balstoties uz vēsturisko fotodokumentāciju, zīmējumiem un
uzmērījumiem, nodaļas tekstā piedāvāta arī interjera un tā apdares sarežģītās
mākslinieciskās sistēmas rekonstrukcija, norādot uz laikmetā aktuālāko ideju
iemiesojumu Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas arhitektūrā un argumentēti
apstrīdot, piemēram, tādus Latvijas mākslas vēsturē iesakņojušos priekšstatus,
ka iepriekšējo vēsturisko stilu elementu iekļaušana kopējā arhitektūras kompozīcijā
būtu uzskatāma par provinciālu iezīmi.

Ceturtā —
visapjomīgākā nodaļa ir veltīta Sv. Trīsvienības baznīcas iekārtai —
ievērojamiem tēlniecības, glezniecības un lietišķās mākslas darbiem, kas savulaik
demonstrēja Jelgavas vācu draudzes un kopienas māksliniecisko gaumi un
iespējas. Piektā nodaļa veidota kā Sv. Trīsvienības baznīcas vācu draudzes
mācītāju saraksts, kurā apkopoti dati no vairāku autoru, piemēram, Jūliusa
Dēringa, Gotfrīda Georga Mīliha, Ernesta Hermaņa Buša, Landzes mācītāja Teodora
Kalmeiera, un arī jaunāku baznīcas vēsturnieku publikācijām. Grāmatas pēdējā
nodaļa veltīta dievnama torņa atjaunošanai: arhitektūras pieminekļa
konservācijas paņēmieniem, darbu izpildītāju ieguldījumam, projekta finansiālā
atbalsta piesaistes procesam. 

Pamattekstā ir
dotas kopumā 299 norādes uz izmantoto literatūru un avotiem, atsaucoties uz jau
kopš 16. gs. pēdējā ceturksnī tapušām rakstītajām liecībām. Grāmatas beigās ir
ietverts arī satura kopsavilkums vācu un angļu valodās (tulk. Valdis Bisenieks,
Rasma Mozare). Izdevumā kopumā ir iekļautas 226 ilustrācijas (gan krāsu, gan
melnbaltu vēsturisku un mūsdienu fotogrāfiju, plānu, uzmērījumu, zīmējumu,
gleznu un grafiku reprodukcijas), kuru vidū plaši pārstāvētas arī līdz šim
nepublicētas vizuālās liecības, kuras apzinātas gan vietējos, gan ārvalstu bibliotēku,
arhīvu un muzeju krājumos. Ilustrāciju paskaidrojumi ir doti latviešu un vācu
valodās, bet to tulkojums angļu valodā piedāvāts pielikumā grāmatas beigās.
Grāmatas vizuālo tēlu ir veidojis mākslinieks Valdis Villerušs.

Grāmatas
mērķauditorija, pirmkārt, ir mākslas, arhitektūras un kultūras vēstures
profesionāļi un šo nozaru studenti, bet, pateicoties temata daudzpusīgajam un
integrētajam apskatam un izkoptajai izklāsta formai, grāmata ir saistoša arī
daudz plašākam interesentu lokam.

Grāmatas ietvaros
pētīto jautājumu aktualitāti kopējā Latvijas kultūras vēstures pētniecības
laukā apliecina arī citas pēdējo gadu laikā izdotas vadošu pētnieku
publikācijas, piemēram, mākslas zinātnieces Elitas Grosmanes sastādītais rakstu
krājums Senā Jelgava (2010), kas ir pētījums par Jelgavas pilsētas
arhitektūru, kultūras dzīvi, vēsturi, un mākslu līdz Otrajam pasaules karam, kā
arī vēsturnieku Aijas Taimiņas un Kaspara Kļaviņa grāmata Ticība un neticība
Livonijā: Mārtiņs Luters & Matiass Knutsens
(2013), kurā autori
pievērsušies Eiropas reformācijas un pēcreformācijas laikmeta ideju rezonansei.

Ojāra Spārīša
grāmata Versija par Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcu ir vērtējama kā
nozīmīgs ieguldījums Latvijas arhitektūras, mākslas un kultūras vērtību
apzināšanā, pētniecībā un popularizēšanā, kā arī dialoga veidošanā ar Eiropu,
caur tai saprotamu un labi atpazīstamu vērtību prizmu.

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000